Patiešām zelta vērts un tuvs ir tas cilvēks, kurš nevis nekad Tevi nesāpina, bet tas, kurš ir spējīgs piedot...jo kļūdās visi.
Tas ir cilvēks, kas cauri sāpīgiem vārdiem, ko dažkārt jūtu karstumā izsakām, tomēr redz labo Tevī, un turpina tam ticēt arī pēc strīda...
Tas ir tas cilvēks, ar kuru ir iespējams izturēt dzīves vētras un nesalūzt, un svinēt pēc tām atkal kopīgus svētkus.
Tas ir tas cilvēks, kas zin par taviem pagātnes "skeletiem skapjos", zin...un nenobīstas..
Tas ir tāds cilvēks, kas apzinās un pieņem sevī un otrā to, ka mēs katrs esam kā koks, kurā laiks ir atstājis atzīmes, gredzenus, ievilcis savas pēdas...un tās ir mūsu daļa, un paliks vienmēr, tās ir gan priecīgas, gan varbūt tik ļoti baisu emociju pilnas atzīmes, ka iespējams uztrūkstamies no miega naktīs aukstos sviedros, vēl daudzus gadus...tad vārdi ir lieki, tas ir brīdis, kad tuva cilvēka mierinošs apskāviens dziedē, un saka : "Es esmu ar Tevi, ar Tevi visu...ar to kā laiks Tevi veidojis un nesis...es pieņemu, pat ja nesaprotu."
Tas ir tas cilvēks, kurš nebēg, kad esi atklāts, un kad raudi...tas ir tas, kurš zin, ka tieši šajos brīžos patiesa tuvība starp jums dzimst.
Svētkus var svinēt arī ar svešiniekiem kopā, bet tad, kad tava dziļākā būtība viļņojas, tad kad mīlam, un vēlamies pa īstam tuvi ar kādu kļūt, tad viss top redzams, kas apslēpts, sāpīgs un dziļš....un tieši tā ir tā augsne kurā izaug patiesa tuvība, uzticēšanās un mīlestība....starp tiem, kas nenobīstas šo dziļumu, kas pašā...un kas otrā...
Tas ir cilvēks, kas cauri sāpīgiem vārdiem, ko dažkārt jūtu karstumā izsakām, tomēr redz labo Tevī, un turpina tam ticēt arī pēc strīda...
Tas ir tas cilvēks, kas zin par taviem pagātnes "skeletiem skapjos", zin...un nenobīstas..
Tas ir tāds cilvēks, kas apzinās un pieņem sevī un otrā to, ka mēs katrs esam kā koks, kurā laiks ir atstājis atzīmes, gredzenus, ievilcis savas pēdas...un tās ir mūsu daļa, un paliks vienmēr, tās ir gan priecīgas, gan varbūt tik ļoti baisu emociju pilnas atzīmes, ka iespējams uztrūkstamies no miega naktīs aukstos sviedros, vēl daudzus gadus...tad vārdi ir lieki, tas ir brīdis, kad tuva cilvēka mierinošs apskāviens dziedē, un saka : "Es esmu ar Tevi, ar Tevi visu...ar to kā laiks Tevi veidojis un nesis...es pieņemu, pat ja nesaprotu."
Tas ir tas cilvēks, kurš nebēg, kad esi atklāts, un kad raudi...tas ir tas, kurš zin, ka tieši šajos brīžos patiesa tuvība starp jums dzimst.
Svētkus var svinēt arī ar svešiniekiem kopā, bet tad, kad tava dziļākā būtība viļņojas, tad kad mīlam, un vēlamies pa īstam tuvi ar kādu kļūt, tad viss top redzams, kas apslēpts, sāpīgs un dziļš....un tieši tā ir tā augsne kurā izaug patiesa tuvība, uzticēšanās un mīlestība....starp tiem, kas nenobīstas šo dziļumu, kas pašā...un kas otrā...
