Stāsts par kādu vīru, kurš strādāja dārzeņu
saldētavā.
Bija pienākušas darba dienas beigas.
Strādnieki rosījās un ģērbās prom iešanai. Pa vienam vien tie devās uz
caurlaižu punktu. Bet kāds vīrs, tehniskais uzraugs, pamanīja, ka vienā no
milzu saldētavām kaut kas sagājis greizi un devās to pārbaudīt. Kad bija
beidzis apskati, tad bija jau vēls. Durvis bija aizzīmogotas un gaismas bija
izslēgtas.
Uz nakti palikt ieslēgtam ledus telpā, bez
gaisa un gaismas, tas cilvēkam nozīmē drošu ledus kapu.
Pagāja dažas stundas. Pēkšņi viņš dzirdēja,
ka kāds ver vaļā durvis. Vai tas bija brīnums?
Caurlaižu punkta sargs, rokās turēdams
elektrisko lukturīti, ienāca saldētavā un pārmeklēja to, līdz atrada salstošo
tehniķi. Izkļuvis no saldētavas un attapies, vīrs jautāja sargam: “Kā jūs
zinājāt, ka esmu iekšā? Kas jums to pateica?”
Sargs atbildēja: “Neviens. Šajā cehā strādā
kādi piecdesmit cilvēki. Bet jūs esat vienīgais kurš no rītiem man saka
“Labrīt”, bet vakaros “Visu labu”. No rīta dzirdēju jūs mani sveicinām, bet
vakarā nē. Tas padarīja mani aizdomīgu.”
Tehniķim ne prātā nebūtu ienācis, ka šie
mazie ikdienišķie sveicieni varētu reiz glābt viņa dzīvību.
Varbūt arī jūsu dzīvē kādu mazu pieklājības
vārdiņu dēļ notiek brīnums?
Pieklājība un audzināšana nav grāds vai
sertifikāts, ko uzrādīt citiem kā pierādījumu par savu izglītību. To, kas
patiesi esam, parāda mūsu attieksme, uzvedība, valoda un rīcība.
