Karma un atmaksa

Reiz dzīvoja kāds karalis, kurš bramaņiem dalīja ēdienu.
Kādu dienu, dalīdams priesteriem ēdienu, pāri lidoja ērglis ar beigtu čūsku knābī. No mirušās čūskas mutes izpilēja viens indes piliens un iekrita ēdiena traukā, no kura karalis dalīja ēdienu.

Neviens neredzēja šo momentu, un tāpēc karalis mierīgi turpināja ēdiena izdali. Bramanis, kurš savā porcijā saņēma indes devu, nomira. Karalis bija ļoti bēdīgs par notikušo.

Karmas spriedējam nu bija grūts jautājums. Kam par notikušo pienākas karma?

Tā kā ērgļi ēd arī čūskas, tad nevar vainot ērgli par nogalināto čūsku. Tāpat tā nebija beigtās čūskas vaina, ne arī karalis bija vainojams notikušajā, jo karalis nezināja par ēdienā nonākušo indes pilienu.

Karmas spriedējs vērsās augstākā instancē- pie Nāves dieva. Tas ieteica nogaidīt. Pavisam drīz pilnīgi noteikti pats no sevis atnākšot risinājums.

Kādu dienu, karaļvalstī ieradās pulciņš bramaņu, kuri vēlējās sastapt karali. Ceļa malā sēdēja kāda sieviete un pārdeva māla traukus. Bramaņi tai vaicāja: “Vai zini, kur atrodas karaļa pils? Kā mums tur nokļūt? “

Viņa teica: “Jā” un norādīja pareizo virzienu. “Bet esiet gan ļoti uzmanīgi. Karalis mēdz nogalināt bramaņus!”

Tajā brīdī, kad sieviete bija nepatiesi nosodījusi karali, karmas spriedējs saņēma atbildi.
Viņš izlēma par mirušā bramaņa nāvi karmu piešķirt VIŅAI!

Stāsta morāle:

Jā kādu kritizējat un jums ir taisnība, tad saņemsiet pusi no viņa sliktās karmas.

Bet, ja kritizējat kādu, kurš nav vainojams notikušajā, tad saņemsiet 100% karmu.

Esam uzmanīgi par to, ko domājam vai sakām par citiem cilvēkiem.