Vārna bija pilnīgi apmierināta ar savu
dzīvi. Bet kādu dienu tā ieraudzīja Gulbi...
“Gulbis ir tik balts un es esmu tik melna” domāja
Vārna. “Gulbis noteikti ir vislaimīgākais putns pasaulē.”
Vārna to pateica Gulbim. Bet Gulbis savukārt
teica: “Patiesībā es patiešām domāju, ka esmu vislaimīgākais putns, līdz
ieraudzīju divkrāsainu Papagaili. Tagad domāju, ka Papagailis ir vislaimīgākais
putns pasaulē.”
Vārna devās pie Papagaiļa. Papagailis
skaidroja: “Es dzīvoju laimīgu jo laimīgu dzīvi līdz ieraudzīju Pāvu. Man ir
tikai divas krāsas, bet Pāvam to ir tik daudz!”
Tad Vārna devās meklēt Pāvu un atrada to
zooloģiskajā dārzā. Ap putnu bija sapulcējušies simtiem cilvēku. Kad cilvēki
bija aizgājuši, Vārna piegāja pie Pāva.
“Cēlo Pāv, tu esi tik skaists. Katru dienu
tevi nāk apbrīnot tūkstošiem cilvēku. Kad tie ierauga mani, tad nekavējoties dzen
prom. Domāju, ka esi vislaimīgākais putns uz šīs planētas.”
Pāvs atbildēja: ”Vienmēr esmu domājis, ka
esmu visskaistākais un laimīgākais putns visā pasaulē. Bet tieši sava skaistuma
dēļ esmu ieslodzīts zoo dārzā. Esmu rūpīgi izpētījis visus šī dārza iemītniekus
un redzu, ka Vārna ir vienīgais putns, kurš netiek turēts būrī. Tā lūk, pēdējā
laikā esmu sācis domāt par to, ja es būtu Vārna, tad varētu laimīgi klaiņot pa
visu pasauli.”
Tieši tāpat notiek ar cilvēku. Mēs nevajadzīgi
salīdzinām sevi un savu uztveri ar citiem. Un tad sabēdājamies. Ciešam. Mēs nenovērtējam
to, kas mums dots. Un kļūstam nelaimīgi.
Dievs mūs radījis unikālus un skaistus! Neatkārtojamus
un nedublējamus.
Un kaut arī neesam vienādi, bet tomēr mēs visi
esam Viens!:)
