Kāda skaista un bagāta dāma savam
psihiatram bieži bija sūdzējusies par dzīves tukšumu un bezjēdzīgumu.
Un tā, šī dāma reiz pieteica vizīti pie
kāda gudrā un viedā. Viņu nodarbināja dzīves jēgas un laimes meklējumi. Kad apmeklētāja
bija izstāstījusi sava nāciena iemeslu, padomdevējs pieaicināja kādu vecu
sievieti, kura birojā tobrīd uzkopa grīdas, un teica: ”Es lūgšu Mēriju
pastāstīt to, kā viņa atrada laimi. Lūdzu, uzklausiet viņu.”
Vecā sieviete nolika malā slotu, apsēdās uz
krēsla un sāka stāstīt: “Mans vīrs nomira no malārijas. Pēc trim mēnešiem
mašīna notrieca dēlu. Viņš bija uz vietas beigts. Man vairs nebija neviena.
Nekā nebija atlicis. Nevarēju ne gulēt, ne ēst. Es vairs nesmaidīju, domāju
tikai par to, kā izbeigt šo dzīvi. Te kādu vakaru, nākot no darba, man no
mugurpuses līdzi sāka skriet mazs kaķēns. Viņš sekoja man līdz pat mājai. Ārā
bija auksts un es iežēlojos par mazuli- ielaidu iekšā, tad iedevu padzerties
pienu. Kaķēns kāri izdzēra pienu un rūpīgi
izlaizīja trauciņu sausu. Tad pieglaudies manai kājai, sāka murrāt. Pirmo reizi
pēc daudziem mēnešiem- es pasmaidīju.
Galvā ienāca doma- ja jau tāda nieka
palīdzība kaķēnam lika man atplaukt smaidā, varbūt, ja darītu ko labu
cilvēkiem, tad kļūtu laimīga…
Nākamajā dienā izcepu cepumus un aiznesu
tos slimajam kaimiņam. Kopš tās dienas ik dienu centos izdarīt kādam ko labu.
Biju laimīga, redzot citus laimīgus.
Kopš tā laika naktīs mierīgi un saldi guļu,
apetīte ir atgriezusies, jūtos priecīga par dzīvi.
Es atradu laimi, dodot to citiem.”
Bagātā sieviete, izdzirdējusi šo dzīves
stāstu, sāka raudāt. Viņai bija viss, ko varēja nopirkt par naudu, bet nebija
tā, ko nevar par naudu nopirkt.
Dzīves skaistums nav atkarīgs no tā, cik
laimīgs esi; bet no tā, cik laimīgi citi var būt tevis dēļ…
Laime ir tas, kas esi tu, nevis tas, kas
tev pieder.
Laime nav mērķis, laime ir ceļojums.
Laime nav rīt, laime ir šodien.
Laime ir lēmums.
