http://www.la.lv/zila-kalna-brinumi-kadus-noslepumus-joprojam-glaba-sena-tautas-svetvieta/
No tūrisma viedokļa kalns un tā apkārtne līdz 10 kilometriem rādiusā ir neapšaubāmi cienījami. To apliecina kaut vai angļu BBC World un vācu DPA žurnālistu interese ar sekojošām publikācijām. Kopš 19. gadsimta beigām Zilais kalns allaž bijis latviešu rakstnieku un žurnālistu intereses lokā.
Viņš tikai aprakts dus
Mūsdienās Zilā kalna ainu kā dadzis acī plēš dzelzsbetona ugunssardzes tornis, veidolā atgādinot startam gatavu kosmosa raķeti. Apmeklētājiem tajā kāpt uz visstingrāko aizliegts! Interesanti, kāpēc gan tā, ja no tā paveras patiešām brīnišķīga aina! Uz Upurakmens kalna galā mirgo sveču uguntiņas un vīstot smaržo ziedi. Turpat līdzās aiz graviņas uzkalniņš, kas allaž licies kā cilvēku roku darbs. Norāde: Imanta kalniņš…
Roc vecos rakstos, cik gribi, – latvju varoņa (virsaiša) Imantas vārds tur nav salasāms. Tiesa, Indriķa hronikā, aprakstot 1198. gada 24. jūlijā pie Rīgas (Kubes) kalna notikušo kauju starp vāciem un lībjiem, vecais mūks pavēsta: “Sakšu rindas apbruņojās kaujai un ar joni uzbruka pagāniem. Līvi metās bēgt. Bīskaps Bertolds paša neprasmīgi vadītā zirga straujuma dēļ iejuka bēgošo pūlī. Divi no tiem viņu satvēra, kāds trešais, vārdā Imauts, viņam no mugurpuses izdūra cauri šķēpu, un citi viņu saplosīja locekli pa loceklim.”
Tomēr šis bīskapa kāvējs Zilajam kalnam, visdrīzāk, nav pielāgojams, jo nācis no Ikšķiles novada – gana tālu Ziemeļvidzemē, lai Imauts nepārtaptu par Imantas vārda nesēju. Vienalga, sirmie ziemeļvidzemnieki nebeidz daudzināt: “Imanta nevaid miris/Viņš tikai aprakts dus/Zem Zilā kalna rimis.” Par to, kā ļaužu mutēs pārveidojas nostāsti, var spriest pēc tā, ka, piemēram, Andreja Pumpura oriģinālteksts skan šādi: “Imanta nevaid miris/Viņš tikai apburts klus/No darbošanām rimis/Zem Zilā kalna dus”… Vai Imanta kā fiziska persona patiešām ir bijis?
