Jau izsenis baltu un citām mums kaimiņos dzīvojošām tautām bijis raksturīgi daudzināt Lielo Māti, pirmmāti. Visa vieliskā pirmsākumu. Tomēr ir visā &s...
parkulturu.lv
Jau izsenis baltu un citām mums kaimiņos dzīvojošām tautām bijis raksturīgi daudzināt Lielo Māti, pirmmāti. Visa vieliskā pirmsākumu. Tomēr ir visā šai daudzveidīgajā pirmmātes kultā kāda mums vien raksturīga iezīme. Mūsu pirmmāte, mūsu Māra ir mīļa. Viņā nav nekā no pārlaicīgā un pārcilvēciskā skarbuma, bardzības, kas tik raksturīga daudzviet citur. Tik daudzām tautām pirmmāte ir nepielūdzama dabas likumsakarību priekšā, bet mēs savās Dainās itin bieži apdziedam to, ka Mārai, līdzīgi, kā Dievam, Laimai, citām dievišķām būtnēm un pasaules, saules un Viņsaules pārvaldošajām dievībām mēs varam ziedojot lūgt un saņemt to, kas mums dzīvei svarīgs.
Mūsu tradīcijā mīļā Māra ir ikvienās dzīves norisēs klātesoša. Un gādā gan par gotiņām, aitiņām un kumeliņiem kūtīs un staļļos, gan par rudziem, miežiem, liniem un raibajiem pupu laukiem, gan par cilvēkbērniem, gan par dzimtu un saimju auglību un veselību. Un jo īpaši Māras klātbūtnes nozīme uzsvērta dzīves pārejas vai robežsituācijās.
Līdzīgi kā daudz kas Tradīcijā, arī Māras kults mūsu tautai ir bijis raksturīgs, vien, arī līdzīgi, kā daudz kas cits, mazliet piemirsts - gan ārējās darbībās, bet vēl jo vairāk tā saturs un simboliskā nozīme. Bet arvien vairāk Tradīcijas praktizētāji šīs senās zināšanas solīti pa solītim ritina atpakaļ savās iekšējās atmiņās caur ārējām darbībām meklēdami.
25.martā, kad kalendārā ir rakstīts vārds MĀRA, Katlakalna latviskās dzīvesziņas nodarbību ciklā mēs satiksimies ar Guntu Siliņu-Jasjukēviču, folkloras kopas GRODI dalībnieci, lai uzklausītu viņas pieredzi Māras svētku svētīšanā, Māras daudzināšanā.
Kopā ar visiem būsim arī mēs, Katlakalna folkloras kopa RĀMUPE.
