20.03.2015: Saules Aptumsums Zivīs
Siržu sinhronizēšanās
17.03.2015 … publicējusi Sarah Varcas
http://spiritlibrary.com/sarah-varcas/19…
No angļu valodas tulkoja Maija Čepule …
Šis totālais Saules Aptumsums notiks 20. martā 9:45 GTM (Latvijā būs redzams daļējs aptumsums, maksimālo fāzi sasniedzot 12:05), atrodoties zodiaka noslēdzošajos grādos. Šeit ir runa par noslēgumu milzu mērogos. Izzudīs lietas, kuras bija sasniedzamas, bet pie kurām mēs tā arī nepieķērāmies; izgaisīs iespējas, kas tika atstātas priekš ’labākiem laikiem’, uzkrātā bagātība zaudēs savu vērtību. Šāds zodiaka stāvoklis noslēdz lielu laika un pārmaiņu ciklu, noslēdz galvenās dzīves tēmas un shēmas. Aptumsums šeit atgādina mums, ka kosmosam ir pašam sava dienaskārtība, kas tiek austa ar mūsu dzīvju palīdzību, apzināti vai neapzināti. Mēs sastopamies ar izvēli – sinhronizēt savu iekšējo Sirds pulksteni ar Debesu Sirds pulksteņa gaitu, vai ieņemt pašiem savu laika joslu – reizēm sinhroniski Debesu laika Svētajam ritējumam, bet reizēm cenšoties visiem spēkiem uzspiest tam savu gribu. Šis noslēgums, ar kuru tagad sastopamies – neatkarīgi no tā, vai tas nes zaudējuma, vilšanās vai atbrīvošanās sajūtu – atgādina mums par nepieciešamību dziļi un paliekoši noskaņoties uz Dieva Spēku no brīža šī, un vienmēr, par cik savu ceļu tas auž caur mūsu dzīvēm.
Tas cikls, kas tagad noslēdzas, piedāvāja mums zināmas problēmas, un iespējas, lai pieaugtu viedumā. Mums bija jāizdara izvēles, ar kuru rezultātiem mēs tagad sastopamies. Tie, kas bija noskaņoti uz evolūcijas noteikto pamošanos, atklāj tagad jaunu spēcīgu sākumu pie tuvējā horizonta, kristālisku sākumu, kā mēs teiktu. Agrāk izrādītā drosme tiks atalgota ar brīvības un dziļa iekšēja miera sajūtu. Lēmumi, kas tika izdarīti baiļu iespaidā vai no aizsardzības pozīcijām, tagad padara mūsu nākotnes ES mums nesasniedzamu, pat ja mēs skatītos tam tieši virsū: iespējas ir palaistas garām, atvēlētais laiks ir pagājis. Mēs varam just kaunu vai nožēlu, sāpes vai bēdas. Taču neskatoties uz sāpēm, kas vēl brīdi var turpināties, ir arī vieglums un cerība tam visam klāt.
Šis Aptumsums savieno mūs ar 1997. gadu, noslēdzot toreiz aizsākto ciklu. Lai ko arī dzīve nebūtu no mums šinī laikā prasījusi – kosmoss tagad atsaucas uz atbildi, ko esam paši tai devuši. Kad mēs tuvojāmies jaunajai tūkstošgadei – daudzi runāja par nelaimēm, citi par atbrīvošanos. Dzīve steidzās piemeklēt enerģijas, lai aizvadītajos gados maksimāli testētu mūsu drosmi stāties pretī savām bailēm. 1997. gada 9. marta Saules Aptumsums ienesa kolektīvajā apziņā redzējumu par laikmeta noslēgumu un par apgaismību. Liesma iedegās cilvēku Sirdīs spožāk kā jebkad, lai aicinātu mūs atcerēties un pietuvoties savai patiesajai sejai, kuru saredzēt var – tikai dejojot ar savām ēnām. Daudz dziļāka Zināšana pamodās daudzos, un [šo Zināšanu] Sēkla tika iesēta vēl daudzos citos. Mēs izmainījāmies no tā brīža, pat ja to neapzinājāmies. No tā brīža mūsu uzdevums bija – ZINĀT Dievišķo, DZĪVOT ar to, dzīvot ar kosmosu un apzināties savu Dievišķo Spēku. Lai atklātu – cik pamatīgi tiekam vadīti no Tā Spēka, kura ietekme plešas daudz tālāk par to, ko jebkad esam zinājuši. 1997. gadā mēs nolēmām atklāt šo Patiesību priekš sevis, šinī Aptumsumā mums tā piedzims – absolūta un neapstrīdama, skaista un lolota – patiesība – visā savā slavā un godībā, atsedzot vienlīdz kā skarbās un tumšās, tā arī maigās un gaišās puses.
Neskaties apkārt. Lai ko tu ieraudzītu šinī simboliskajā Saules aizēnojuma laikā – neskaties apkārt. Lai kas arī tur būtu – tas nevar aizēnot tavu iekšējo Patieso ES. Tavam Patiesajam ES piemīt spēks. Tam ir svarīga nozīme. Tas ir izaicinājums pašiem dzīves pamatiem, kurus mēs bijām pazinuši. Tas atsakās pakļauties bezjēdzīgajiem noteikumiem, kas ir labi, un kas slikti, un varas diktātam, kas noliedz iekšējo bagātību. Tas redz cauri viltībai, smejas, kad vajadzētu kaunēties, un noraida visu, izņemot drosmīgu un skaistu Patiesību. Pasaule nav gatava Patiesajam ES, tomēr, tik un tā tas parādās jūsos un manī, parādās kolektīvajā apziņā, kura grozās un iegriežas, lai pielāgotos daudz dziļākai Zināšanai par to, ka nekas nav tā, kā izskatās. Patiesais ES parādās katrreiz, kad mēs apstājamies, sajūtot savienotību ar patreizējo brīdi, sajūtam dziļus pulsējošus mūsu Vienotās Sirds pukstus, skaitot mūsu kolektīvajai atmodai atvēlēto laiku. Tas pieaug Gara spēkā un izturībā ikreiz, kad mēs viņa viedumu godājam augstāk par noteikumiem un prasībām, ko izvirza ārējā pasaule, kas noliedz visu, ko nevar saskaitīt, novērtēt un pārdot. Patiesais ES zina, ka tikai ar savu Sirdi domājot, var tikt pie brīvības, kamēr pasaule prasa no mums vieglprātīgu pielāgošanos un piekrišanu.
Šī Saules Aptumsuma spēks novāks rozā iekrāsotās brilles, un aizkarus, kuri slēpa Patiesību. Mēs nevaram to apturēt, un pie tam mēs nevaram atlikt uz vēlāku laiku paši savu atmošanos. Tā ir – šeit, un tieši tagad ir gals noliegšanai, gals viltībām, un Sevis apspiešanai. Dzīve parādīs visu. Dēļ tā mēs esam dzimuši – lai intuitīvi, nenovēršami un nenoliedzami saskartos ar Visa Pastāvošā Vienoto Sirdi. Mēs varam sagaidīt šo Aptumsumu sērās vai ekstāzē, brīvībā vai atkarībā, taču – lai kur arī mēs sevi atrastu, un kā justos – mēs dzīvojam dzīvi, ko PAŠI esam veidojuši ar savām izdarītajām izvēlēm, ar saviem solījumiem, ko pildījām vai nepildījām, un ar nodevībām, kas satricinājušas mūsu Garu tā, ka tas mostas, lai nekad vairs neiemigtu. Ikkatrs solis, ko mēs spērām – bija solis pretim mūsu atmodai. Vai šie soļi veda mūs tuvāk Patiesībai, vai dziļāk tumsā – tas neatstāja nekādu iespaidu uz mūsu Spēku. KATRS IR PATS UZRADĪJIS to, kur viņš tagad ir, un uzradījis arī tās attiecības, kas viņam ir ar Savu Svēto Patieso ES. Mēs esam precīzi tādi šinī dzīvē, par kādiem PAŠI esam izvēlējušies būt. Tā pakāpe, kādā mēs esam nolieguši Patiesību vai upurējuši to, bailēs par savu drošību – liecina par to – cik daudz mums sevī vēl jāizmaina, lai augtu tagad daudz vitālākā un transformējošākā veidā.
Pagātnes vairs nav. Nav vairs otrās, trešās vai ceturtās iespējas – tās visas ir izgaisušas. Garām palaistās izdevības nav vairs atgriežamas. Mums tika dotas iespējas, un mēs tās izmantojām pēc saviem ieskatiem. Tagad mēs šeit stāvam lielā kosmiskā cikla noslēguma priekšā, aplūkojot, kā tas būs, kad Kosmoss būs noteicis labāko ceļu, lai pārceltu mūs tālāk. Ļaujiet, lai tas notiek – nožēla vai kauns, bēdas vai skumjas mums tagad nepalīdzēs. Tiem nevajadzētu būt mūsu tuvumā. Jaunais jau gaida mūs aptumšotās Saules otrā pusē. Tas atklās mums jaunu Vieduma līmeni un cerību uz atbrīvošanos no visa, kas bija mūs kavējis iepriekš. Kosmiskās Sirds pulkstenis turpina savu gaitu un viņa Vienotās Sirds puksti ir veids, kā veicināt mūsu atmodu, jo mūsu Sirdis būs sinhronizējušās, un atbildēs tagad uz tiem bez šaubīšanās, īstenojot Dievišķo aicinājumu – Patiesumu turēt augstāk par visu.
https://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=5721446
Siržu sinhronizēšanās
17.03.2015 … publicējusi Sarah Varcas
http://spiritlibrary.com/sarah-varcas/19…
No angļu valodas tulkoja Maija Čepule …
Šis totālais Saules Aptumsums notiks 20. martā 9:45 GTM (Latvijā būs redzams daļējs aptumsums, maksimālo fāzi sasniedzot 12:05), atrodoties zodiaka noslēdzošajos grādos. Šeit ir runa par noslēgumu milzu mērogos. Izzudīs lietas, kuras bija sasniedzamas, bet pie kurām mēs tā arī nepieķērāmies; izgaisīs iespējas, kas tika atstātas priekš ’labākiem laikiem’, uzkrātā bagātība zaudēs savu vērtību. Šāds zodiaka stāvoklis noslēdz lielu laika un pārmaiņu ciklu, noslēdz galvenās dzīves tēmas un shēmas. Aptumsums šeit atgādina mums, ka kosmosam ir pašam sava dienaskārtība, kas tiek austa ar mūsu dzīvju palīdzību, apzināti vai neapzināti. Mēs sastopamies ar izvēli – sinhronizēt savu iekšējo Sirds pulksteni ar Debesu Sirds pulksteņa gaitu, vai ieņemt pašiem savu laika joslu – reizēm sinhroniski Debesu laika Svētajam ritējumam, bet reizēm cenšoties visiem spēkiem uzspiest tam savu gribu. Šis noslēgums, ar kuru tagad sastopamies – neatkarīgi no tā, vai tas nes zaudējuma, vilšanās vai atbrīvošanās sajūtu – atgādina mums par nepieciešamību dziļi un paliekoši noskaņoties uz Dieva Spēku no brīža šī, un vienmēr, par cik savu ceļu tas auž caur mūsu dzīvēm.
Tas cikls, kas tagad noslēdzas, piedāvāja mums zināmas problēmas, un iespējas, lai pieaugtu viedumā. Mums bija jāizdara izvēles, ar kuru rezultātiem mēs tagad sastopamies. Tie, kas bija noskaņoti uz evolūcijas noteikto pamošanos, atklāj tagad jaunu spēcīgu sākumu pie tuvējā horizonta, kristālisku sākumu, kā mēs teiktu. Agrāk izrādītā drosme tiks atalgota ar brīvības un dziļa iekšēja miera sajūtu. Lēmumi, kas tika izdarīti baiļu iespaidā vai no aizsardzības pozīcijām, tagad padara mūsu nākotnes ES mums nesasniedzamu, pat ja mēs skatītos tam tieši virsū: iespējas ir palaistas garām, atvēlētais laiks ir pagājis. Mēs varam just kaunu vai nožēlu, sāpes vai bēdas. Taču neskatoties uz sāpēm, kas vēl brīdi var turpināties, ir arī vieglums un cerība tam visam klāt.
Šis Aptumsums savieno mūs ar 1997. gadu, noslēdzot toreiz aizsākto ciklu. Lai ko arī dzīve nebūtu no mums šinī laikā prasījusi – kosmoss tagad atsaucas uz atbildi, ko esam paši tai devuši. Kad mēs tuvojāmies jaunajai tūkstošgadei – daudzi runāja par nelaimēm, citi par atbrīvošanos. Dzīve steidzās piemeklēt enerģijas, lai aizvadītajos gados maksimāli testētu mūsu drosmi stāties pretī savām bailēm. 1997. gada 9. marta Saules Aptumsums ienesa kolektīvajā apziņā redzējumu par laikmeta noslēgumu un par apgaismību. Liesma iedegās cilvēku Sirdīs spožāk kā jebkad, lai aicinātu mūs atcerēties un pietuvoties savai patiesajai sejai, kuru saredzēt var – tikai dejojot ar savām ēnām. Daudz dziļāka Zināšana pamodās daudzos, un [šo Zināšanu] Sēkla tika iesēta vēl daudzos citos. Mēs izmainījāmies no tā brīža, pat ja to neapzinājāmies. No tā brīža mūsu uzdevums bija – ZINĀT Dievišķo, DZĪVOT ar to, dzīvot ar kosmosu un apzināties savu Dievišķo Spēku. Lai atklātu – cik pamatīgi tiekam vadīti no Tā Spēka, kura ietekme plešas daudz tālāk par to, ko jebkad esam zinājuši. 1997. gadā mēs nolēmām atklāt šo Patiesību priekš sevis, šinī Aptumsumā mums tā piedzims – absolūta un neapstrīdama, skaista un lolota – patiesība – visā savā slavā un godībā, atsedzot vienlīdz kā skarbās un tumšās, tā arī maigās un gaišās puses.
Neskaties apkārt. Lai ko tu ieraudzītu šinī simboliskajā Saules aizēnojuma laikā – neskaties apkārt. Lai kas arī tur būtu – tas nevar aizēnot tavu iekšējo Patieso ES. Tavam Patiesajam ES piemīt spēks. Tam ir svarīga nozīme. Tas ir izaicinājums pašiem dzīves pamatiem, kurus mēs bijām pazinuši. Tas atsakās pakļauties bezjēdzīgajiem noteikumiem, kas ir labi, un kas slikti, un varas diktātam, kas noliedz iekšējo bagātību. Tas redz cauri viltībai, smejas, kad vajadzētu kaunēties, un noraida visu, izņemot drosmīgu un skaistu Patiesību. Pasaule nav gatava Patiesajam ES, tomēr, tik un tā tas parādās jūsos un manī, parādās kolektīvajā apziņā, kura grozās un iegriežas, lai pielāgotos daudz dziļākai Zināšanai par to, ka nekas nav tā, kā izskatās. Patiesais ES parādās katrreiz, kad mēs apstājamies, sajūtot savienotību ar patreizējo brīdi, sajūtam dziļus pulsējošus mūsu Vienotās Sirds pukstus, skaitot mūsu kolektīvajai atmodai atvēlēto laiku. Tas pieaug Gara spēkā un izturībā ikreiz, kad mēs viņa viedumu godājam augstāk par noteikumiem un prasībām, ko izvirza ārējā pasaule, kas noliedz visu, ko nevar saskaitīt, novērtēt un pārdot. Patiesais ES zina, ka tikai ar savu Sirdi domājot, var tikt pie brīvības, kamēr pasaule prasa no mums vieglprātīgu pielāgošanos un piekrišanu.
Šī Saules Aptumsuma spēks novāks rozā iekrāsotās brilles, un aizkarus, kuri slēpa Patiesību. Mēs nevaram to apturēt, un pie tam mēs nevaram atlikt uz vēlāku laiku paši savu atmošanos. Tā ir – šeit, un tieši tagad ir gals noliegšanai, gals viltībām, un Sevis apspiešanai. Dzīve parādīs visu. Dēļ tā mēs esam dzimuši – lai intuitīvi, nenovēršami un nenoliedzami saskartos ar Visa Pastāvošā Vienoto Sirdi. Mēs varam sagaidīt šo Aptumsumu sērās vai ekstāzē, brīvībā vai atkarībā, taču – lai kur arī mēs sevi atrastu, un kā justos – mēs dzīvojam dzīvi, ko PAŠI esam veidojuši ar savām izdarītajām izvēlēm, ar saviem solījumiem, ko pildījām vai nepildījām, un ar nodevībām, kas satricinājušas mūsu Garu tā, ka tas mostas, lai nekad vairs neiemigtu. Ikkatrs solis, ko mēs spērām – bija solis pretim mūsu atmodai. Vai šie soļi veda mūs tuvāk Patiesībai, vai dziļāk tumsā – tas neatstāja nekādu iespaidu uz mūsu Spēku. KATRS IR PATS UZRADĪJIS to, kur viņš tagad ir, un uzradījis arī tās attiecības, kas viņam ir ar Savu Svēto Patieso ES. Mēs esam precīzi tādi šinī dzīvē, par kādiem PAŠI esam izvēlējušies būt. Tā pakāpe, kādā mēs esam nolieguši Patiesību vai upurējuši to, bailēs par savu drošību – liecina par to – cik daudz mums sevī vēl jāizmaina, lai augtu tagad daudz vitālākā un transformējošākā veidā.
Pagātnes vairs nav. Nav vairs otrās, trešās vai ceturtās iespējas – tās visas ir izgaisušas. Garām palaistās izdevības nav vairs atgriežamas. Mums tika dotas iespējas, un mēs tās izmantojām pēc saviem ieskatiem. Tagad mēs šeit stāvam lielā kosmiskā cikla noslēguma priekšā, aplūkojot, kā tas būs, kad Kosmoss būs noteicis labāko ceļu, lai pārceltu mūs tālāk. Ļaujiet, lai tas notiek – nožēla vai kauns, bēdas vai skumjas mums tagad nepalīdzēs. Tiem nevajadzētu būt mūsu tuvumā. Jaunais jau gaida mūs aptumšotās Saules otrā pusē. Tas atklās mums jaunu Vieduma līmeni un cerību uz atbrīvošanos no visa, kas bija mūs kavējis iepriekš. Kosmiskās Sirds pulkstenis turpina savu gaitu un viņa Vienotās Sirds puksti ir veids, kā veicināt mūsu atmodu, jo mūsu Sirdis būs sinhronizējušās, un atbildēs tagad uz tiem bez šaubīšanās, īstenojot Dievišķo aicinājumu – Patiesumu turēt augstāk par visu.
https://www.draugiem.lv/group/16019359/gaismasberni/?f_tid=5721446
