LĪDZJŪTĪBA

 
Kad es biju maza meitene, mana vecmāmiņa man bieži stāstīja par savu nāvi, no kuras viņa atnāca atpakaļ.

Citi var to dēvēt par klīnisko nāvi, piemeklēt tai halucināciju un cita veida šizofrēnisku raksturu. Bet viņa nekad to tā nesauca – viņai tā bija reāla, īsta miršanas pieredze. Kā es nomiru un atnācu atpakaļ. Tā viņa teica.

Reiz sirdslēkmes laikā viņa esot kļuvusi par gaišu, šķidru vielu, kas lidinājusies pie operācijas zāles griestiem, vērojusi visu, ko dara ārsti – pati būdama ārste, sodījusies par to, kā tiek veiktas nepareizas manipulācijas. Tfu, ta vella, āksti – kad vecmāmiņa man šo stāstīja, viņa bieži patiešām izjusti pārspļāva pār plecu. Tad vienā brīdi viss, ko darīja medicīniskais personāls un šī planēta kopumā, kļuvis pagalam neinteresants, vienaldzīgs. Izvilks ķermenis, neizvilks, viņa neesot jutusi nekādu piesaisti vai pieķeršanos, jo viņu vilcis siltums un gaišums, kas bijis tur – otrā pusē.

Var ceļu uz turieni, uz siltumu, saukt par tumšu tuneli, viņa man teica, bet tas ir tāds cilvēku atrasts vārds. Viss, ko tur var sajust, ir citādāks nekā mēs pazīstam šeit. Tumsa ir tas pats, kas gaisma, sākums tas pats, kas gals. Vēl – tā neesot nekāda cita pasaule, tas viss esot tepat, tikai aizklāts skatam, aizliegts ieejai. Otrā pusē viņu sagaidījis sen mirušais tētis un visa ģimene, kas kopā ar viņu un vēl kādu gaišu tēlu, pieņēmuši pie sevis, sevī. Apkārt sākusies rosība, vecmāmiņa teica, ka viņai esot bijis skaidrs, ka visi gatavojas kādam notikumam. Tad norisējusi tāda kā apspriešanās, kur kopā visi atcerējušies iepriekš norunāto plānu – par ko un kam vecmāmiņa bija nolēmusi reiz piedzimt, kādi bija galvenie pieturas punkti un galvenokārt – kādas bijušas ieplānotās mācības, pieredzes, kas jāiegūst. Te, uz zemes.

Un tad viņai tika pārādīts kaut kas, ko cilvēciskā valodā varētu nosaukt par filmu, tikai filma ietvērusi ikkatru viņas dzīves minūti no paša sākuma līdz sirdlēkmes brīdim. Viņa redzējusi ik sīkāko detaļu – kā tiek pārgriezta viņas nabassaite, kā pa sienu kādā karstā vasaras pēcpusdienā rāpo skudra, katru vārdu, ko teikusi. Izjutusi gan pati savas sajūtas, emocijas līdz neticamiem dziļumiem un ar neprātīgu precizitāti. Un arī otra cilvēka priekus, sāpēs – kā viņi jutušies, kad viņa tiem uzsmaidījusi. Vai, kādas sāpēs iedūrušās, kad viņa pateikusi asu vārdu. Viņa redzējusi arī visus glāstus, skūpstus, neveiklus un skaistus. Viņa izjutusi visus nepiepildītos sapņus un cerības, kas sāpot visvairāk. Viss nepateiktais, neizdarītais, nepiedzīvotais sāpot visvairāk. Sāpot visvairāk.

Tur, augšā, neesot nosodījuma, nedz vainošanas. Vienkārši tāds diezgan strukturēts un pārdomāts izvērtējums, ko visi pārrunā. Izdevās vai neizdevās, iemācījās vai neiemācījās, izjuta vai nepaspēja. Brīdī, kad filma pietuvojusies sirdlēkmes mirklim, kāds vai kādi esot sākuši apspriest, ka galvenais paveicamais vēl nav līdz galam izdarīts. Ka vēl neesot laiks, ka jāiet atpakaļ. Vecmāmiņa esot ļoti pretojusies un lūgusies palikt, taču vienlaikus sapratusi, ka TAS kaut kas patiešām ir svarīgs, ka vēl ir jāatgriežas.

Tad sekojušas lielas sāpes krūšukurvī un viņa esot burtiski iemesta atpakaļ savā ķermenī, kur jutusi kā notiek mākslīgā elpināšana. Un viņa atgriezusies, ļoti, ļoti raudot. Pēc šī gadījuma, vecmāmiņa nodzīvoja vēl vairākus gadus, piedzīvoja mani un citus mazbērnus.

Viņa nekad neteica, kas ir tas, kāpēc viņai bijis jāatgriežas. Pareizāk sakot, viņa teica, ka nespēj to izstāstīt cilvēku valodā. Tikai vienmēr teica, ka kopš tā brīža viņa saprot, patiešām saprot, kas ir līdzjūtība. Tā nav žēlošana vai atbildības uzņemšanās cita vietā. Tie nav vārdi, domas, ziedojumi vai darbi, kas aijā, žūžo citus. Tā ir izpratne, ka katrs mēs šeit esam atnākuši ar savu uzrakstītu plānu, kurā esam uzņēmušies visu – visu. Kā mēs raudāsim, kā šķirsimies, kā zaudēsim, kā noreibsim no laimes, kā nogalināsim, kā dzemdēsim. Cik gudri, stulbi, labi vai slikti būsim. Melni, balti vai nedziedējami slimi. Šim ģenerālajam plānam vienmēr esot vairākas versijas, nekas nav akmenī iekalts. Tikai aicinājums, misija – lielais izdarāmais darbs. Tas gan visu laiku deg apakšā, tam jāved uz priekšu.

Līdzjūtība ir saprast, ka tas, kāds otrs ir, ir viņa ceļš, viņa mācīšanās, viņa apzināta izvēle. Kas bieži ir nenormāli grūta, sāpīga. Kas prasa drosmi, gribu, spēku – reizēm katru dienu, katru minūti. Kas ietver arī nespēku, nespēju, neizdarīšanu. Līdzjūtība ir cienīt otra ceļu un padarīt to mazliet vieglāku. Ar skaistu vārdu, ar mīļumu, ar iedotu atelpas brīdi, ar būšanu blakus. Līdzjūtība ir nevērtēt – ne labi, ne ļauni, bet vienkārši ļaut otram notikt.
Un būt blakus, notiekot pašam.


http://budbloomblossom.com/lv/lidzjutiba/