ceturtdiena, 2017. gada 17. augusts

Pirms izvēlēties savu ceļu

https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/08/15/pirms-izveleties-savu-celu/


Lai izdarītu sava Ceļa pareizo izvēli, cilvēkam jāzin, kādi ceļi vispār ir iespējami.
Vēlams, personīgās pieredzes rezultātā, pārliecināties par to, kurš ceļš reāli dod rezultātus – (lai vārdi neatšķirtos no rezultātiem reālajā dzīvē) un tikai pēc tam var uzdot jautājumu, vai šis ceļš patiešām ir vajadzīgs Jums un vai uz ilgu laiku.        

Jebkura organizācija ir iespēja, kuru cilvēks var izmantot un var neizmantot. Piemēram – ir Kristietība – ir Kristus, svētie, cilvēki, kuri tai veltījuši visu savu mūžu, garīdznieki, bet turpat blakus ir noziedznieki un nolādētie. Kā cilvēks izmanto šīs iespējas, atkarīgs ir no viņa paša.

Attīstības Ceļš

Visus cilvēkus var dalīt trīs kategorijās.
Pati pirmā un lielākā – vāji cilvēki, nabadzīgi, nelaimīgi, otrā – stiprie un trešā, cilvēki, kuri sevi paši izveido.
Vājie, nabadzīgie un nelaimīgie (viņiem, kā likums ir ļoti grūti dzīvot): viss ir slikti, konflikti, stresi, aizvainojums, pretenzijas. Pats bēdīgākais ir tas, ka cilvēks ar to visu neko nedara un nav spējīgs darīt. Viņš neko neizmainīs savā dzīvē. Viņš sev ir pasludinājis spriedumu – “esmu neveiksminieks un man nekas nesanāks”. Daudzi ir paštaisni un pilnībā pārliecināti par to, ka viņi visu zin un viņiem vienmēr ir taisnība, tāpēc nav gatavi uzklausīt un klausīties, ko tādu, kas atšķiras no tā, ko domā viņi.. Lielākā daļa cilvēku atrodas šajā kategorijā. Dzīve viņus neapmierina, dzīvot ir slikti, slimības vajā, taču izejas nav vai arī viņi to redzēt negrib.Stiprie. Iespējams, viņiem paveicās ar vecākiem un viņiem jau bērnībā iemācīja, kā atrast savu vietu dzīvē, iemācija ētiku, prasmi komunicēt ar cilvēkiem (kā vienoties, kā veidot karjeru, kā izturēties pret cilvēkiem, lai cienītu, kā saglabāt aukstasinību ikvienā situācijā, kā būt mierīgiem, kad citi ārdās un trako dusmās un naidā). Viņi saņēma noteiktu kopumu zināšanas un īpašības, kas ļauj stabili iet uz savu mērķi.Cilvēki, kuri veido Paši Sevi. Tie ir cilvēki, kuri attīstās. Viņi tic tam, ka var sevi izmainīt, var izmainīt savu likteni. Viņu uzdevums – kļūt daudz stiprākiem, gudrākiem, laimīgākiem, kā viņi ir dotaja brīdī. Ja kaut kas viņus neapmierina, viņi meklē iespēju un veidus kā to izmainīt un saņemt to, ko viņi vēlas – un to arī atrod.Piemēram biznesā – lielākā daļa visu miljardieru un miljonāru, ir sākuši savu biznesu no nulles, bez palīdzības no malas.
Katrs cilveks savai attīstībai meklē tieši Savu Ceļu. Jebkurā gadījumā vajadzīga ir Sistēma, kas dod kompleksas zināšanas. Pašizglītošanās ceļā, kā likums rodas grūtības visu uzzināto sasistematizēt (vienas zināšanas no vienām grāmatām, citas – no citām). Uzskatāms piemērs ir automašīnas. Ir daudz un dažādu automašīnu. Tās brauc tikai vienā gadījumā: ja visas detaļas ir no viena modeļa. Ja no dažādiem, tad “Zaporožecs” ar “Mercedess” riteņiem un traktora motoru diez vai uz priekšu kustēsies. Jābūt ir veselai sistēmai.
Jebkura skola paredz to, ka IR skolotājs, padomdevējs (наставник), kuram var uzdot jautājumus. kaut ko Jūs paši varat saprast un atrast, taču ir lietas, kuras nesaprotot, rodas problēma, kas traucē kustēties tālāk. Tapēc jābūt padomdevējam, kurš šo ceļu ir jau nogājis, pārbaudījis, izcietis, ir sasniedzis prieka un laimes sajūtu, ticis galā ar problēmām šajā ceļā – tātad var dot praktiskus padomus, kā nekļūdīties.
Lai ietu pa Attīstības Ceļu, jāatrod Zināšanu Sistēma.
Visas, uz zemes eksistējošās sistēmas var sadalīt trīs kategorijās: reliģija, zinātne un ezotērika. Lielos vilcienos tās nav antagoniskas viena attiecībā pret otru. Tās orientētas uz dažādiem cilvēkiem un izskata dažādus jautājumus.
Ļoti daudz vērtīgu atklājumu izdarījusi Zinātne: lidmašīnas lido, Zemes pavadoņi arī, ir telefons, televizors, taču ne vienmēr izglītots cilvēks var izveidot karjeru, nopelnīt naudu. Zinātne pēta pārsvarā ārējo, materiālo pasauli – ar mēraparātiem un ierīcēm. Šeit ir loģika, fizisks eksperiments (veica eksperimentu, pārbaudīja rezultātu, izanalizēja – strādā, nestrādā). Zinātne praktiski ir pierādījusi savu nepieciešamību, taču cilvēku laimīgu tā nedara, pat nestāda tādu mērķi. Tā neizskata garīgos jautājumus, sajūtas ir novestas līdz fizioloģisku reakciju līmenim.
Reliģija izskata cilvēka iekšējās pasaules jautājumus: kas ir Dvēsele, Dievs, kā atrast Ticību, ka atrast mieru, mīlestību pret sevi un savu tuvāko. Ticīgie to jūt savā sirdī. To nevar izmērīt ne ar kādiem mēraparātiem vai lineāliem. Cilvēks vēršas pie Dieva un sajūt enerģijas pieplūdumu. Ticība Dievam ir fakts, kas mierīgi sadzīvo ar faktu, ka ir ļoti daudz neticīgo – ateistu. Reliģija paredz Ticību tam, kas ir, bet neparedz profesionālu darbu. Reliģija ir garīguma pamats, tā iemāca pirmos pamatprincipus cilvēkiem, kuri sāk iet garīgo izaugsmes ceļu. Šeit nav ne cietas, stingras loģikas, nav eksperimentu. Ir Ticība, ka eksistē Dvēsele, Smalkā Pasaule un Dvēseles Likumi.
Ezotērika izskata dvēseliskos jautājumus jau augstākā līmenī. Ir Dvēsele un tādā veidā tā ir uzbūvēta. Vajag izdarīt noteiktas darbības, izteikt noteiktas komandas un varat sajust, jau pat pirmajās nodarbībās, kur atrodas apziņas centri, enerģija. Tam vienkārši ir jāpievērš uzmanība un jāzin tehnikas, kā to visu ieslēgt. Viens no uzdevumiem – attīstīt vienas vai citas spējas un iemācīties tās pārbaudīt. iemācīties pašiem iziet smalkajā pasaulē.
Ir ļoti daudz citu lietu, ko izskata ezotērika: kas tas ir Gods, Vērtības, kas tas ir Spēcīgs cilvēks, kā novērtēt, cik esat tuvu pilnībai, cik esat tīri.
Ezotēriskās skolas – nākamā garīgās izaugsmes pakāpe, jau kvalitatīvi augstākā līmenī. Ne vienkārši Ticība, bet apmācība, kā cilvēks, strādājot ar enerģijām, izpildot tos, vai citus vingrinājumus, saņem iespēju kontaktēties ar savu Dvēseli un Smalko Pasauli. Tā cilvēks iegūst personīgo pieredzi – ka, piemēram tādas un tādas slimības cēlonis ir tur un tur un, izprot veidus, kā no tās atbrīvoties. Jūs sapratīsiet vai un par ko Jūs soda neredzamie spēki un kur ir Jūsu problēmu saknes. pat mūsdienu zinātne ir noskaidrojusi, ka lielākā daļa visu mūsu fizisko problēmu ir radušās no bailēm un neprasmes rīkoties ar savu psiho-emocionalo stāvokli.
Galvenais, kas atšķir vienu cilvēku no otra un vienu sistēmu no otras – tas ir MĒRĶIS. Atbilde uz jautājumu: “Ko Jūs vēlaties?”. No sevis, no cilvēkiem, no dzīves. Ko tā vai cita sistēma grib dot cilvēkam?
Jūs dzīvojat 24 stundas diennaktī, kaut kam tērējat savu laiku. Ideāli, ja Mācības mērķis – lai katra dzīves minūte nestu cilvēkam prieku, labāk laimi un ne skumjas, garlaicību un ciešanas. Un pie visa tā, viņam jākļūst par meistaru tajā, ko viņš dara. Pat, ja notiek konflikts, var ciest, bet var izturēties kā kareivis: “Es esmu mierīgs, esmu neievainojams. Viņš grib mani padarīt vāju, izvest no līdzsvara, es zinu, kā vadīt savu iekšējo pasauli. Miers, atslābināšanās, viegls smaids. Mans iekšējais Miers ir mans cietoksnis. Es nelaižu problēmas sevī.” Katra dzīves norise kalpo tam, lai cilvēks kļūtu par Meistaru, iemācītos dzīves mākslu šeit – uz Zemes.
Ir skolas, kurās cilvēks, iemācījies meditācijas un uzskata, ka iet pa apgaismības ceļu. Taču staigā neskuvies, noaudzis, saplēstās džinsās, ģimene pamesta likteņa varā. Tā nav attīstība, ta ir bēgšana no dzīves. Ja cilvēks nostājies uz attīstības ceļa, tam jābūt praktiskiem pierādījumiem, ka viņš iet tur, kur vajadzīgs. Tas nozīmē, ka viņš saņem atzinību no saviem tuvākajiem un arī sabiedrības.
Speciālās zināšanas nav noteicošās karjerā. Vienu un to pašu mācību iestādi beidz ļoti daudz cilvēku, taču kāds vispār nespēj atrast darbu savā specialitātē, bet cits izveido brīnišķīgu karjeru. Tātad viss atkarīgs no tā, kāds cilvēks Jūs esat – vai protat komunicēt, vai pildat solījumus, vai esat godīgs un punktuāls, vai esat patīkams. Gadās, ka naudu maksā vien par to, ka protat smaidīt un radīt atmosfēru, kurā cilvēki jūtas lieliski. Rietumos tas ir kā likums – neproti smaidīt, nedrīkstēsi strādāt ar cilvēkiem. Un tas ir pareizi.

Pats svarīgākais jautājums ir – cilvēka attieksme pret Dievu.
Šajā dzīvē mums jānolemj – kur mēs iesim – pie Dieva vai pie tā pretmeta. Ideāli, ja mēs varētu praksē pārbaudīt: ja Dievs ir, kā viņu ieraudzīt, kā saprast, kā iemācīties sarunāties. jautājumi nav no vieglajiem, taču ļoti svarīgi.
Neviens cilvēks nevar Jūsu labā izdarīt vairāk, kā var Dievs. Protams, visi pārējie mērķi arī ir svarīgi: ka pareizi atpūsties, kā atgūt spēkus, kā būt veselam, kā sakārtot visus sadzīves jautājumus, kā nopelnīt vairāk naudas u.t.t. Nodrošinošie sadzīves jautājumi nav globāli, to atrisināšana nedod pašu lielāko baudījumu, taču tos vajag risināt, kontrolēt un sakārtot. Ir jāsaprot, kā vislabākajā veidā darīt visu, ar ko sakaraties. Jo tas dara laimīgu.

Darbs (galvenie likumi, speciālās zināšanas), attiecības, personīgā dzīve, vides formēšana (draugi, paziņas) – tā ir cilvēka paša atbildība. Un ne tā, ka “būs kā būs”. Svarīgi saprast, kādi likumi te strādā, kā būvēt savstarpējās attiecības uz godīgiem pamatiem. Kādi etapi būs jāpārvar, kādas grūtības, lai sasniegtu augstākā līmeņa uzticēšanos.
Bieži vien cilvēks pats sev uzstāda izvēli: draugi vai ģiemene, darbs vai draugi, darbs vai ģimene, ģimene vai izklaide. Tas nav pareizi – tie visi ir vienas ķēdes locekļi. Ideāli, ja mērķi viens otram netraucē, tie ir ekoloģiski. Ja cilvēks neprot atpūsties un visu uzmanību velta tikai darbam, ir brīdis un, skaties – infarkts, viens otrs un cilvēka vairs nav. Nevajag sevi izmocīt. Labāk izdomāt, kā nodarboties ar vienu vai pāris ;lietām, kā atrast vairāk brīva laika, lai pabūtu ar ģimeni, paceļotu, atpūstos un tai pat laikā būt lieliskam speciālistam, profesionālim un pacelties jau kvalitatīvi augstākā līmenī.
Pats svarīgākais, kas ekonomē mūsu visu laiku, ir – pareizi pieņemtie lēmumi. Lai tos pieņemtu, ir vajadzīgas zināšanas. Mērķiem vienam otru ir jāpapildina, nevis jābūt pretrunā.. Maksimumu no dzīves var saņemt tikai tad, ja cilvēks pasauli uztver kā vienotu veselumu, kā sistēmu, kurā nekas nepaliek nepamanīts. metodes, lai to sasniegtu, var būt dažādas.
Ir trīs galvenās cilvēka pamatvērtības – saprāts vai domāšana, garīgums un griba. Mūsu uzdevums – lai visi šie trīs būtu harmoniski – gaiši. Klaisks piemērs: «сила есть ума не надо» un cilvēks visu vēlas izšķirt ar dūres palīdzību. Vai arī saprātīgs, ļoti mācīts cilvēks, bet nejūtīgs – viena loģika, viņš netic, ka jūtas eksistē. Ir radošas personības – tikai uzrāviens, tikai emocijas. Visas tās ir galējības.
Cilvēkam jābūt harmonijā. Vienā un tajā pašā situācijā dažādi cilvēki uzvedas dažādi, skatoties, kam viņi tic. Tā jau ir mūsu pašu izvēle – vai es gribu ciest, vai uztvert dzīvi kā vienreizēju, unikālu iespēju izbaudīt visas iespējamās krāsas. Griba – ir fiziskā ķermeņa spēks, enerģētiskās spējas un daudz kas cits. Uzdevums – atmodinat spēkus, kas ir pašā cilvēkā, atrast to, ko viņš vēlas un kas dos viņa dzīvei maksimālu piepildījumu.
Autors: Mihails Mijaņije (Системы «Развитие Человека») akadēmiķis, profesors, filosofijas zinātņu doktors
Avots: 
http://mianie.com/
Tulkoja: Ginta FS