piektdiena, 2017. gada 4. augusts

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

Ārējie labumi maz ko nozīmē, ja sāpes, traumas un pārdzīvojumus ir jāslāpē ar slavu, naudu, alkoholu. Tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, vēl nenojauš, ka tas nemainīs neko, ja iekšā ir tukšums – caurums.
Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.
Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.
Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.
Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs un sirdīs..
Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.
Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.
Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un GARĪGI, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt.
Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!
Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.
Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu.
Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists..
Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem.
Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos.
Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos..
Problēma ir tā, ka MŪS NEMÀCA, KĀ BŪT KOPĀ AR OTRU CILVĒKU!
Vairums cilvēku uzskata, ka vajag nospiest visas sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.
Cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot.
Arî tapēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.
Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.
Un nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.
Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.
Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.
Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība.
Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.

Par sāpēm, bezspēcību un nespēju lūgt palīdzību

https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/08/04/par-sapem-bezspecibu-un-nespeju-lugt-palidzibu/

Nesen savu dzīvi pašnāvībā beidza grupas Linkin Park solists. Daudziem cilvēkiem tas bija šoks, arī man. Atceros savas domas pirms vairākiem gadiem vasarā, kad  Robins Viljams beidza savu dzīvi pašnāvībā. Es nevarēju saprast un pieņemt to, ka cilvēks, kurš simbolizēja humoru, vieglumu un vienkāršību, kaut ko tādu var izdarīt. Man viņš bija kā simbols priekam un vitalitātei, un tāpēc viņa aiziešana – vēl jo grūtāk pieņemama. Bet tad sāka parādīties informācija, ka viņš slimojis ar depresiju, narkotiku atkarību, ka pēdējā laikā ļoti cietis un bijis ļoti noslēgts. Un it kā šis lēmums bijis viņam kā atrisinājums. Taču citiem cilvēkiem viņš bija īpašs, nozīmīgs, iedvesmojošs, tas, kurš vienmēr jokoja un uzlaboja garastāvokli u.t.t. Tas pats stāsts ir arī par Linkin Park solistu.
Bet vēl mani izbrīnīja tas, cik viegli citi cilvēki sāka viņus nosodīt par tādu soli. Tāpēc, ka tās bija pasaules mēroga zvaigznes, kuriem, šķita, ka ir viss. Kāda drāma? Dzīvo un priecājies! Padomājies tik, izdomājuši sev depresiju! Labāk būtu gājuši strādāt. Bet viņiem taču bija bērni, atbildība. Kā viņi tā varēja? Un tādā garā….
Un uz tāda nosodījumu fona, šis briesmīgais solis, izrādās, iegūst jēgu. Jo cilvēks redz, ka viņa sāpes citiem cilvēkiem ir tukša skaņa. Cilvēki nesaprot, ka ārējie labumi neko nenozīmē. Jo sāpes, traumas un pārdzīvojumus nevar noslāpēt ar slavu, naudu, alkoholu. Tāpēc, ka tas viss ir tikai ārējs. Un tie, kuri sapņo par naudu, slavu, citu dzīvi, cerībā, ka tas kaut ko mainīs, nesaprot, ka neko nemainīs, ja iekšā ir tukšums – caurums. Bieži vien pat radošums ir tikai iekšējās sāpes rezultāts, liela daudzuma ar grūtībām pārdzīvotu emociju, kam nepieciešama izeja uz āru.
Kā saka, lai uz kurieni tu pārceltos, tu vienmēr sevi ņemsi līdzi.
Un kas ir vēl svarīgāk, šī nosodīšana vēlreiz parādīja to, ka tas, kāds tu esi iekšienē, ļoti maz kuru interesē. Mēs vienmēr redzam kaut kādu bildīti, kuru mums rāda cilvēki – fasādi, plakātu. Tā dzīvo visi. Kāds to dara tāpēc, lai citiem skaustu, kāds – tāpēc, lai neizrādītu savu vājumu, kāds – tāpēc, lai saņemtu apkārtējo uzmanību, u.t.t.
Bet skaidrs ir viens – mēs nekad skaidri nezinām, kas patiesībā notiek citu cilvēku dzīvēs.
Agrāk es ticēju vārdiem un bildītēm. Bet pēc tam parādījās terapija, kurā es biju gan klients, gan terapeits, gan grupu dalībnieks. Un tad visā šajā telpā es ļoti skaidri ieraudzīju, ka cilvēki paši izveido šīs bildītes un aizsardzības, lai tikai neparādītu sevi – patieso un savus iekšējos pārdzīvojumus.
Meitenes, kuras izstāda apskatei savas laimīgās bildītes, kurās redzamas ar saviem mīļotajiem, pēc tam raud spilvenā, jo viss ir pavisam ne tā un vispār – ļoti slikti, ka pašas sevi nemīl, bet mīļoais vispār ir egoists un maita. Biznesmeņi, kuri rāda savas  veiksmīgās darbības bildītes, ar grūtībām valda asaras, jo ir noguruši būt tādi – veiksmīgi, jo izradās, ka citiem viņi ir vajadzīgi tikai tādi, un jebkuras vājuma izpausmes noved pie strīdiem, sķiršanās, tiesvedības un draudzības beigām.
Un, kad es to ieraudzīju, es sāku saprast, ka patiesība vienmēr slēpsies no citiem cilvēkiem. Patiesību nav izdevīgi rādīt, tas ir bīstami un nepatīkami. Un tāpēc labāk vienkārši zīmēt savu bildīti, nevis kļūt dzīvam un īstam.
Un vēl es padomāju par, iespējams, vēl vienu fenomenu.
Ļoti bieži izrādās, ka cilvēki, kurus citi uzskata par gaišiem, pozitīviem, optimistiskiem un saules stariņiem, patiesībā ir ļoti nelaimīgi. Jo viņi zin, ka tā ir tā forma, kādā viņus pieņem cilvēki.
Un ir ļoti viegli starot citiem, bet ļoti grūti mēdz bū stpīdēt pašam sev.
Mēs visi izmantojam citus cilvēkus. Mēs domājam, ka esam nesavtīgi un garīgi, bet patiesībā ikviens cits cilvēks mums ir interesants līdz brīdim, kamēr mēs no viņa kaut ko varam dabūt. Un, ne jau tikai materiālajā ziņā dabūt. Drīzāk – emocionālajā!
Mēs esam ar otru cilvēku tikmēr, kamēr mums kopā ir jautri, kamēr viņš mūs iedvesmo, dāvā mums savu siltumu, vai izsauc mūsos mīlestības jūtas, vai ar savu humoru izdzenā mūsu bēdas, kad izkrāso mūsu vientulību, māca, dod padomus, palīdz u.t.t.
Tātad, kamēr mēs kaut ko saņemam no otra, mēs tiecamies draudzēties ar viņu. Jo šajā ziņā ikviens cilvēks ir egoists. Neviens nekomunicēs ar to, kas izsauc vien negatīvas emocijas, vai neko nedod.
Un tā, izrādās, ir milzīga problēma, lūk tādiem, gaišajiem un pozitīvajiem cilvēkiem.
Jo viņi domā, ka, ja viņi pastāstīs par savu sāpi, saviem pārdzīvojumiem un sarežģījumiem, viņi pazaudēs sev tuvus un svarīgos cilvēkus. Vai arī viņi baidās, ka tad visi uzzinās par viņu vājībām un nodarīs tiem pāri, vai kā tamlīdzīgi.
Un tad tā vietā, lai būtu tas cilvēks, kas viņš ir, cenšas būt par to, kas vinš nav.
Viņš, patiesībā, var būt jautrs un pozitīvs, bet tikai reizēm, arī viņam pašam var būt problēmas. Un, kad viņš, tā vietā, lai parādītos citiem ar šīm savām problēmām, un saņemtu no viņiem atbalstu, sāk noslēgties, aiziet no sevis, ierobežot savu komunikāciju, slēpties. Tāpēc, ka uzskata, ka šādā stāvoklī viņš nevienam nav vajadzīgs.
Un, kas pats bēdīgākais – ļoti bieži tā ir taisnība.
Vairumam cilvēku patiešām nav nekādas intereses par tiem, kam sāp:
  • Kāds to dara tāpec, ka uzskata sāpes par vājuma pazīmi. Ja reiz tu esi vājš, tad vācies.
  • Kāds vienkārši egoistiski domā, ka, ja reiz tas viņu neuzjautrina, tad ko ar tadu nūģi komunicēt.
  • Kāds vienkārši nezin, kā palīdzēt cilvēkam, kuram sāp.
Iemeslu ir daudz, bet rezultāts – viens. Tas, kuram sāp, paliek viens ar savu sāpi. Un tādā gadījumā, aiziešana no šīs pasaules var būt pilnīgi loģisks atrisinājums.
Es domāju par to, kāpēc tā notiek? Vai tiešām tas ir tik sarežģīti, uzklausīt otru cilvēku, pabūt viņam blakus viņa pārdzīvojumos. Bet pēc tam atcerējos, ka līdz psihoterapijai vispar nesapratu – kā tas ir, būt kopā ar cilveku viņa pārdzīvojumos.
Problēma ir tā, ka mūs nemāca, kā būt kopā ar otru cilvēku.
Un vēl es padomāju, ka katrs no mums ar lielām grūtībām pacieš savas sāpes un savu personīgo bezspēcību. Un, par cik mēs nezinām, ko mums pašiem darīt tadā situācijā un stāvoklī, tad redzēt otru cilvēku, kurš pārdzīvo kaut ko līdzīgu, faktiski nozīmē palielināt savas personīgas sāpes un ciešanas daudzkartīgi.
Un, lai izvairītos no šiem pārdzīvojumiem, cilvēki cenšas atrast katrs savu izeju:
  • Spēcīgi cilvēki (parasti tie ir veiksmīgi vīrieši) vispār ar lielām grūtībām atzīst sevī kādas vājības, sāpes un jūtas. Tāpēc viņu pieeja ir vienkārša – “Savācies, lupata. Vai tad tu nevari vienkārši iet un izdarīt” Jūtas? Tās ir muļķības! Sakod zobus, ej un dari!” Un tadā stāvoklī viņi tur sevi, savus tuviniekus un tos, kas riskēja palūgt viņiem palīdzību.
  • Citi cilvēki uzreiz sāk dot padomus. Ko darīt un – kā. Tas nozīmē, ka jebkuras sāpes viņiem nozīmē tikai to, ka tās ir jāpārtrauc un jānovāc. Jāatrisina jautājums.
  • Kāds sāk vienkārši žēlot. “Ai, ai, tu mans nabadziņš. Cik gan tev ir grūti, uķi puķi, ļauj es tevi pabarošu.”
  • Kāds atbildei sāk žēloties pats: “Ko nu tu ar savām problēmām, ja vien tu zinātu manējās!”
  • Kāds aiziet no bezspēcības caur nenovērtēšanu un salīdzināšanu ar to, kuram ir vēl grūtāk: “Karš Ugandā, bērni mirst badā, bet tu ciet par kaut kādiem tur niekiem”.
Un starp visiem šiem variantiem, nav neviena, kas dos otram sajust, ka viņa pārdzīvojumi nav kaut kādas muļķības, ka tiem ir vieta būt, ka tie ir normāli un dabīgi. Gluži otrādi – vairums cilvēku otru piebeigs, sakot, ka tas ir slikti, ka vajag nospiest visas tās sāpes un vispār tās neredzēt, sākt kaut ko darīt un viss pats no sevis pāries.
Saklausījušies tadus padomus, daudzi “pavelkas” un metas trakulīgā darbībā. Tas labi, ja cilvēks ir aizņemts, un viņam nav laika domāt par sevi. Un rodas ilūzija, ka to var pārdzīvot. Tāpēc daudzi tādi gaiši un labestīgi cilvēki kļūst par aktīviem palīgiem, un visu savu uzmanību novirza uz palīdzību citiem, atdod sevi visu, tā kompensējot savas sāpes.
Bet citiem šķiet, ka viņi ir tādi – bezrūpīgi cilvēki, stipri, kurus nekas nespēj satricināt, ka viņi vienmēr skatās uz priekšu, ka vienmēr ir gatavi nakt palīgā.
Tikai nez kāpēc viņiem palīgā neviens nenāk. Tapēc, ka nevienam pat prātā neienāk tas, ka šim tīrajam, lieliskajam, gaišajam cilvēkam arī var būt problēmas. Ka arī viņam vajag, lai kāds viņu uzklausītu, pieņemtu, atļautu pastāstīt par savām sāpēm un pārdzīvojumiem. Lai arī VIŅAM piedāvātu palīdzību.
Viņi zin, kā atdot, bet nezin, kā paprasīt priekš sevis.
Un es visas šīs domas rakstu tāpēc, lai jūs aizdomātos par stiprajiem cilvēkiem jūsu dzīvēs.
Droši vien starp jūsu paziņām un draugiem ir tādi cilvēki. Un, iespējams, ka viņiem šobrīd ir vajadzīga palīdzība. Lai kāds vienkārši uzklausītu, lai kāds pajautātu, vai gadījumā vieņiem nepietrūkst spēka, vai viss ir kartībā.
Tāpēc, ka šobrīd ir daudz sāpju. Ļoti daudz. Daudz trauksmes un neskaidrību. Un tēlot, ka tā nav, nozīmē pakļaut sevi psihosomātikai un dziļai depresijai. Bet cilvēku, kuri netiek paši ar to galā, ir ļoti, ļoti daudz, vairāk, kā jūs  redzat. Tāpēc, ka to izrāda tikai daži.
Bet pie mums vēl līdz šim savu trauksmaino un līdzīgo sajūtu atzīšanu uztver kā atzīšanos savā vājumā, pēc kuras tu vairs nekad nevarēsi būt “zirgā”
Tikai var notikt tā, ka, ja neatzīsieties sev savos pārdzīvojumos, pēc brīža vairs nebūs kam būt “zirgā”.
Un vēl ir viena prolēma, kas rodas, ja mēs neatzīstamies sev savās smagajās sajūtās.
Visas savas sāpes un bezspēcību ļoti viegli var “anestezēt” ar agresiju. Un tieši tāpēc šodien ir tik daudz naida, uzbrukumu un konfliktu.
Jo sāpīgāk cilvēkam, jo spēcīgāk viņš vēlēsies ievainot citus. Lai kaut nedaudz nomierinātos.
Tāpēc daudzi “sēž” internetā, mētājas vārdiem, lamājas, pauž savu naidu un dusmas pret citiem, jo šķiet, ka kāds ir vainojams šajās viņu sāpēs. Un sitīs, nodarīs sāpes, dzels, lai tikai nedzirdētu to, cik patiesībā pašiem ir sāpīgi.
Kad es vēlos kādu sodīt par to, ko viņš dara ļaunu, es atgādinu sev, ka tas ir tikai tāpēc, ka viņam šobrīd ļoti sāp. Bet kad es dzirdu savu vēlmi uzbrukt, es vēršos pie sevis un jautāju, cik sāpīgi ir man. Un ko es varu izdarīt savā labā, lai novērstu šīs sāpes. Tāpēc, ja es šo savu sāpju dēļ uzbrukšu cilvēkam, tad viņa sāpes tikai palielināsies un ar to pašu palielināsies arī viņa atbildes agresija. Un tas, kā man šķiet, ir jauns apburtais loks.
Ar šim pārdomām es gribēju teikt sekojošo:
  • Esiet vērīgi pret savām un citu sāpēm.
  • Centieties atbalstīt citus, jautājiet par to, vai gadījumā viņiem nav vajadzīga palīdzība.
  • Nevairieties no savas bezspēcības. Lūdziet palīdzību sev!
Es saprotu, ka tikai tad, kad esam atvērti tam, ko mēs patiesībā jūtam, daloties tajā ar otru cilvēku, vai atbrīvojoties no tā patstāvīgi, mēs varam reāli ietekmēt to, kas šobrīd notiek mūsu mājās, pilsētās, valstīs un pasaulē.
Jums jāatceras, ka jūsu dalība rezultātā var radīt dziedinošu efektu un palīdzēt daudziem cilvēkiem.
Ja katrā no mums būs mazāk sāpju, tad tās necentīsies materializēties konfliktos, karos un grautiņos.
Bet samazināt šīs sāpes var tikai tad, ja atzīstam, ka tās IR. Un palūgt palīdzību citiem – priekš sevis. Vai sev – priekš citiem.
Sāpes nav vājums. Skumjas nav vājums. Depresija nav vājums. Un pat bezspēcība nav vājums.
Par vājumu tās kļūst tad, kad sāk graut mūs no iekšienes. Un tad mēs patiešām kļūstam vāji.
Atrodiet cilvēku, kurš dalīsies ar jums jūsu sajūtās. Īpaši to saku mūsu stiprajiem un vīrišķīgajiem vīriešiem. Vīrieši, ticiet, sievietēm tas būs atklājums, ka arī jūs varat pārdzīvot šādas sajūtas. Un ļoti iespējams, ka saņemot palīdzību no sava tuvākā cilvēka, jūs sajutīsieties daudz spēcīgāki, pārliecinātāki, kā slēpjot to un tēlojot, ka esat betmeni.
Ieslēdziet gaismu un apgaismojiet savas sāpes! Ļaujiet tām iziet ārpusē un pārvērsties. nebaidieties lūgt palīdzību! Muļķīgi to nelūgt, bet tēlot, ka viss ir labi, kad reāli viss ir slikti. Padomājiet par to!
Autors: Marija Žigan
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS