Ļaujot sev justies aizkaitinātam, mēs atdodam savu spēku. Tas nozīmē, ka mēs paziņojam Visumam, ka šie cilvēki var ietekmēt mūsu dzīvi. Un Visums, protams, atbild vienmēr vienu un to pašu: “Klausos, tiks izpildīts!”
Ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu SAVUS uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.
Pieņem sevi pilnībā, iemīli, pārstāj salīdzināt sevi ar citiem. ...
Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi.
Ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu SAVUS uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.
Pieņem sevi pilnībā, iemīli, pārstāj salīdzināt sevi ar citiem. ...
Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi.
Un tad, kad Tu pieņemsi un iemīlēsi sevi, automātiski pieņemsi arī citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir.
Uzņemies atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.
Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.
Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/07/12/kapec-tas-mani-kaitina/
Kāpēc tas mani kaitina?
Mūsdienās cilvēki ļoti bieži izjūt stresu un aizkaitinājuma sajūtu. Daudziem šķiet, ka to iemesls ir slikts raksturs. Savukārt speciālisti paziņo, ka iemeslu tam ir ļoti daudz.
1. Gudri ļaudis runā, ka citos cilvēkos mūs kaitina tas, kas raksturīgs mums pašiem.
Precīzāk sakot, tas, ko mēs sevī nevēlamies ieraudzīt un atzīt.
Jo tuvāks mums cilvēks, jo vairāk mēs viņu uzskatām par “savējo”, jo vairāk no viņa mēs gaidām un pieprasām. Taču viņam ir savi mērķi un savas vēlmes, un viņam nav jācenšas padarīt mūs laimīgus. Viņš, pat gribēdams, nevar to izdarīt.
3. Mūs bieži kaitina citu cilvēku panākumi.
Tas notiek tāpēc, ka mēs salīdzinām savas vājās puses ar citu cilvēku stiprajām. To mums iemācīja vecāki, skolotāji, visa sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā tiek kultivēta sacensība, kas ir neiecietīga pret kļūdām, kam vienaldzīga ir individualitāte un cilvēku personīgās vajadzības un noslieces.
4. Mēs esam ieslīguši materialitātē.
Par vērtīgām mēs uzskatām materiālās lietas, par kurām maksājam naudu (kuru tik sūri un grūti nopelnām), un absolūti nenovērtējam patiesās vērtības – cilvēciskās attiecības, un to, kas mums ir dabas dots – bez maksas. Mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.
Cik bieži tā vietā, lai baudītu mirkli, kas notiek tagad, dāvāt un pieņemt mīlestību, cieņu, atzinību, mēs visu bojājam ar savām atmiņām par mūsu negatīvo reakciju uz kāda cilvēka rīcību pagātnē, vai bailēm par nākotni, par to, ka mums šo mīlestību un cieņu neizdosies saglabāt.
6. Tāda ir mūsu pašu radītā sabiedrība.
Un, lai to izmainītu, ir jāsāk ar sevi Tas nozīmē, ka par sabiedrību atbildīgi esam mēs katrs atsevišķi un visi kopā. Protams, jūs teiksiet: ko gan var izdarīt viens cilvēks? Personīgi es vienmēr uzdodu sev tādu jautājumu: “Ja ne es, tad kurš?”.
1. Sevis nemīlēšana un nepieņemšana rada apkārtējo nemīlēšanu un nepieņemšanu, jo pasaule mums apkārt ir tikai mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums.
2. Negatīvās emocijas (kas arī ir pati dzīve) izkrāso mūsu realitāti atbilstošos toņos.
Ko ar to iesākt?
1. Vienmēr atcerēties, kamēr sajutīsim to ar visu savu būtību, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienoti. Ka nevar uzvarēt uz citu rēķina, bet var – visi kopā (Filma “Moiseja kods”).
Avots: http://psifactor.info
Tulkoja: Ginta FS
Uzņemies atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.
Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.
Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā.
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/07/12/kapec-tas-mani-kaitina/
Kāpēc tas mani kaitina?
Mūsdienās cilvēki ļoti bieži izjūt stresu un aizkaitinājuma sajūtu. Daudziem šķiet, ka to iemesls ir slikts raksturs. Savukārt speciālisti paziņo, ka iemeslu tam ir ļoti daudz.
1. Gudri ļaudis runā, ka citos cilvēkos mūs kaitina tas, kas raksturīgs mums pašiem.
Precīzāk sakot, tas, ko mēs sevī nevēlamies ieraudzīt un atzīt.
Tās rakstura īpašības, kuras mūsos nav, mēs citos vienkārši neievērojam vai izturamies pret tām vienaldzīgi.2. Cilvēki neattaisno mūsu cerības.
Jo tuvāks mums cilvēks, jo vairāk mēs viņu uzskatām par “savējo”, jo vairāk no viņa mēs gaidām un pieprasām. Taču viņam ir savi mērķi un savas vēlmes, un viņam nav jācenšas padarīt mūs laimīgus. Viņš, pat gribēdams, nevar to izdarīt.
3. Mūs bieži kaitina citu cilvēku panākumi.
Tas notiek tāpēc, ka mēs salīdzinām savas vājās puses ar citu cilvēku stiprajām. To mums iemācīja vecāki, skolotāji, visa sabiedrība, kurā dzīvojam un kurā tiek kultivēta sacensība, kas ir neiecietīga pret kļūdām, kam vienaldzīga ir individualitāte un cilvēku personīgās vajadzības un noslieces.
4. Mēs esam ieslīguši materialitātē.
Par vērtīgām mēs uzskatām materiālās lietas, par kurām maksājam naudu (kuru tik sūri un grūti nopelnām), un absolūti nenovērtējam patiesās vērtības – cilvēciskās attiecības, un to, kas mums ir dabas dots – bez maksas. Mēs mīlam lietas un izmantojam cilvēkus.
Lielos vilcienos, mēs pret cilvēkiem izturamies kā pret lietām.5. Mēs nedzīvojam tagadnē, bet šaustām sevi par pagātnē pieļautajām kļūdām un uztraucamies par nākotni.
Cik bieži tā vietā, lai baudītu mirkli, kas notiek tagad, dāvāt un pieņemt mīlestību, cieņu, atzinību, mēs visu bojājam ar savām atmiņām par mūsu negatīvo reakciju uz kāda cilvēka rīcību pagātnē, vai bailēm par nākotni, par to, ka mums šo mīlestību un cieņu neizdosies saglabāt.
6. Tāda ir mūsu pašu radītā sabiedrība.
Un, lai to izmainītu, ir jāsāk ar sevi Tas nozīmē, ka par sabiedrību atbildīgi esam mēs katrs atsevišķi un visi kopā. Protams, jūs teiksiet: ko gan var izdarīt viens cilvēks? Personīgi es vienmēr uzdodu sev tādu jautājumu: “Ja ne es, tad kurš?”.
ATBILDĪBA – ir vēl viens brīvības nosaukums.Kas tad no tā sanāk?
1. Sevis nemīlēšana un nepieņemšana rada apkārtējo nemīlēšanu un nepieņemšanu, jo pasaule mums apkārt ir tikai mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums.
2. Negatīvās emocijas (kas arī ir pati dzīve) izkrāso mūsu realitāti atbilstošos toņos.
Mēs paši pievelkam tā saucamo “melno svītru”.3. Ļaujot sev justies aizkaitinātam, mēs atdoidam savu spēku. Tas nozīmē, ka mēs paziņojam Visumam, ka šie cilvēki var ietekmēt mūsu dzīvi. Un Visums, protams, atbild vienmēr vienu un to pašu: “Klausos, tiks izpildīts!” (Filma “The Secret”)
Ko ar to iesākt?
1. Vienmēr atcerēties, kamēr sajutīsim to ar visu savu būtību, ka mēs esam viens, ka mēs esam vienoti. Ka nevar uzvarēt uz citu rēķina, bet var – visi kopā (Filma “Moiseja kods”).
Ka ikviena Dvēsele ir nākusi šai pasaulē, lai pildītu savus uzdevumus, un neviens jums neko nav parādā.2. Pieņemt sevi pilnībā, iemīlēt, pārstāt salīdzināt ar citiem. Pieņemt gan savas stiprās puses, gan trūkumus, jo “katrā, pat tumšākajā Dvēseles nostūrī var būt paslēpti dārgumi” (Filma “Moiseja kods”).
Un tad, kad mēs pieņemsim un iemīlēsim sevi, mēs automātiski pieņemsim arī citus cilvēkus tādus, kādi viņi ir.3. Uzņemties atbildību par visiem cilvēkiem, kurus esam pievilkuši savā dzīvē. Katrs mūsu satiktais cilvēks parāda mums mūs pašus.
Cilvēki ir tikai mūsu attiecību ar pasauli spoguļi.4. Mēs vienmēr paši varam izvēlēties, kā reaģēt uz otra cilvēka uzvedību. Mēs varam nereaģēt automātiski, reflektori (apvainoties vai priecāties par uzslavu), bet paši izvēlēties radīt savas sajūtas, būt kreatīviem šajā jautājumā (Dīpaks Čopra “Septiņi Garīgās Veiksmes likumi”)
Avots: http://psifactor.info
Tulkoja: Ginta FS
Advertisements
