Dažreiz notiek tā, ka kāds cilvēks pēkšņi atvieglo mūsu dvēseles sāpes un nedaudz mīkstina mūsu rētas. Piemēram, sāk par mums rūpēties, kad mēs paši to nespējam. Jeb redz un pieņem mūs tā, kā vecāki to nekad nav darījuši. Jeb arī sniedz tādu tuvības pakāpi, kāda mums ir nepieciešama. Dažreiz kāds cits sniedz mums to, kas mums ļoti vajadzīgs, un, ko mēs paši sev nespējam sniegt.
Lūk, tad notiek tā, ka attiecības ar šo cilvēku kļūst supervērtīgas. Dažreiz tas tiek uztverts kā mīlestība vai kā liela pieķeršanās. Dažreiz - kā spēcīga draudzība vai atkarība. Bet bieži vien tad, kad ir supervērtīgas attiecības, mēs pārstājam justies brīvi šajās attiecībās. Mēs sākam orientēties uz otru cilvēku un darīt visu, lai "nesabojātu" vai "saglabātu" kontaktu.
Metaforiski runājot, it kā kāds būtu turējis roku uz jūsu rētas, kas, pateicoties tam, tik ļoti nesāp un neasiņo. Tādā gadījumā mēs orientētos nevis uz to, kur mēs vēlamies virzīties, bet uz to, kā izvairīties no šķiršanās ar šīm palīdzīgajām rokām. Mēs nekustīgi stāvam, lai tikai nejustu sāpes. Pielāgojamies un sākam kļūt atkarīgi.
Bieži supervērtīgās attiecībās mēs patiešām sākam piespēlēt otram cilvēkam, un zaudējam izvēles brīvību, jo tas mūs var novest pie sāpēm. Ja mēs palieksimies uz savu vēlmju pusi, tad pastāv risks, ka vērtīgais cilvēks nevēlēsies mums sekot, un tad mēs atkal paliksim vieni ar savām problēmām, rētām, skumjām un sāpi. Un mēs sākam domāt, lai tikai nepasakām ko lieku. Lai tikai neaizvainojam, nesarūgtinām un nesatraucam. Lai tikai nesadusmojam. Un tajā mirklī mēs strauji zaudējam spontanitāti, dzīvīgumu un brīvību. Un, protams, pievelkam to, no kā tik ļoti baidāmies.
Arī mūsu partneris jūt aizturētas emocijas, jo mēs tās aizturam. Viņš zaudē interesi, jo mūsos nav radošuma. Viņš zaudē brīvības izjūtu, jo mēs negribot viņu kontrolējam. Un tas var novest pie šķiršanās, no kuras mēs tik ļoti baidāmies. Vēl daudz sāpīgākas tādēļ, ka kaut kur dvēseles dziļumos mēs to gaidījām. Un kopā ar šķiršanās sāpēm, lai arī cik dīvaini tas nebūtu, nāk arī atvieglojums. Atvieglojums no tā, ka vairs nevajag izlikties, un atkal vari būt tu pats. Un atkal savā brīvībā mēs esam gatavi satikt kādu, kuram blakus, šķiršanās baiļu ietekmē, riskējam pazaudēt savu radošo pamatu. Daudziem tā mēdz gadīties.
Taču patiesā tuvu attiecību sūtība nav tajā, lai atrastu kādu, ar kuru kopā nav tik sāpīgi dzīvot, un sastingtu blakus. Pieaugšanas process ir saistīts ar to, lai sadziedētu savas rētas un iemācītos rūpēties par sevi patstāvīgi. Lai satiktu cilvēku kā personību, nevis kā mums ērtu īpašību komplektu.
Palikt tam, kas esi, - tāda ir tuvu attiecību jēga, - pat, ja tas nestu sev līdzi dvēseles sāpes. Būt ievainojamiem esot blakus tuviem cilvēkiem pat, ja mēs nezinām, kā viņi uz to reaģēs. Spert soli savā ceļā pat tad, ja neesam pārliecināti, ka otrs cilvēks mums pievienosies. Ar katru nākamo dienu censties būt mazliet patiesākam, nevis ērtākam.
Jēga ir tajā, lai attiecībās brīvības pakāpes attīstītu, nevis ierobežotu. Un šajā situācijā ir liels risks, ka būs sāpīgi un vientuļi. Taču ir liela varbūtība, ka notiks patiesa mīlestība un tuvība. Kad bez visādiem mēģinājumiem un spriedzes no jūsu puses, cilvēks vēlēsies iet kopā ar jums. Notiks kaut kas, ko jūs nebūsiet gaidījis, prognozējis un nokontrolējis. Starp cilvēkiem notiks patiesa mīlestība un satikšanās. Kad otrs cilvēks nebūs neaizvietojams un supervērtīgs, bet būs vienkārši mīlēts un vērtīgs. Nevis vienīgais visā pasaulē, bet gan tāds, kuru jūs noteikti izvēlaties katru dienu. Tad jūs varat būt pārliecināts, ka otrs cilvēks ir ar jums kopā nevis tādēļ, ka jūs viņu kontrolējat, bet gan tādēļ, ka viņš pats to vēlas katru dienu.
Vai tā nav patiesa kopīga laime?
* Avots: Aglaja Datešidze, http://sobiratelzvezd.ru/
* No krievu valodas tulkoja Kristīna Zacesta
* Korektore: Vineta Kurgāne
