Ko darīt, kad satiecies ar Bezpalīdzīgu Personu?
Visbiežāk sastopamais vampīrisma tips – Bezpalīdzīga Persona uzstāda problēmu, bet donori cenšas to atrisināt. Spēle, kuru vada Bezpalīdzīgā Persona saucās “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet…”. Un lai kā arī neplosītos donori, lai cik gudri viņi nebūtu, šo problēmu viņi neatrisinās un vampīrs uzvarēs viņus visus.
Gribu parādīt jums E. Bērnsa piemēru, kas tuvināts mūsu apstākļiem.
Pie Bezpalīdzīgās Personas, no skata jaukas sievietes ap 35-40 gadiem, atnākušas draudzenes, ar kurām viņa pie kafijas tases mierīgi runājas.
Bezpalīdzīgā Persona (skumjā balsī): Paskatieties, kadā nožēlojamā stāvoklī ir mans dzīvoklis! Steidzami ir vajadzīgs remonts, bet es nesaprotu, ko un kā darīt?
Donors A.: Kāpēc gan tev negriezties dzīvokļu pārvaldē?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik garas rindas, un tur strādā ļoti slikti speciālisti.
Donors B.: Kāpēc tev negriezties savā dzīvokļu kooperatīvā?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ļoti dārgi viss maksā un pēdējā laikā ļoti haltūrē!
Donors C.: Kāpēc gan tu nepalūdz, lai tavs vīrs pats izremontē dzīvokli?
Bezpalīdzīgā Persona: Viņam nav ne laika, ne gribēšanas, un mums arī instrumentu nekādu nav!
Donors D.: Kāpēc gan jums nenopirkt instrumentus un tev tomēr nepierunāt vīru remontu taisīt pašam?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet, ja viņš uztaisīs remontu, tad jau pēc divam nedēļām sāks birt apmetums..
Spēle beigusies! Iestājas neveikls klusums, un pēc kāda laika sākas izklaides.
«Vai tad tas nav šausmīgi?» variantā «Ak, šie, nekur nederīgie vīrieši».
Bezpalīdzīgā Persona ir saņēmusi variantus un savus padomdevējus atstājusi muļķa lomā.
Mans dārgais lasītāj, vai tev ir gadījies dot padomus, labus padomus, kuri asi tika noraidīti un lika tev, asinīm dzīslās vāroties, pie sevis domāt: «Pārāk labi viņa dzīvo!»?
Gribu padalīties ar piemēru, kuru atradu Harrisa grāmatā “Tev ir labi un man ir labi”.
Sarunājas divas draudzenes. Donors ir pārtikusi sieviete, kas atnākusi ciemos pie Bezpalīdzīgās Personas, savas draudzenes, kurai personīgajā dzīvē neveicas.
Bezpalīdzīgā Persona: Vai tiešām es esmu tik briesmīga, ka neviens mani neaicina uz randiņu?
Donors: Kāpēc gan tev neaiziet pie friziera?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tur ir tik lielas rindas!
Donors: Kāpēc gan tu pati nevarētu sev skaisti ieveidot matus?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet tad mani mati pārvēršas pakulās!
Donors: Kāpēc gan tev neuzkrāsot acis?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man ir alerģija uz tušu!
Donors: Kāpēc tu nevērsies pēc palīdzības pie dermatologa?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es tāpat zinu, ko viņš man pateiks!
Donors: Kāpēc gan tev nedoties uz kādiem kursiem vai personības izaugsmes treniņu? Tur mēdz būt lieliski vīrieši!
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es ļoti nogurstu!
Donors: Kāpēc gan tev neiet ātrāk gulēt un nepārtraukt skatīties nakts pārraides TV?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet man taču vajag kaut kā izklaidēties!
Donors (satracināts): Tu pati nezini, ko gribi!
Donors aiziet, bet vampīrs, saņēmis savu enerģijas porciju, skumji domā: «Pasaule ir briesmīga! Neko tur nevar darīt! Lūk arī pēdējā mana draudzene mani pameta! (izklaide “Vai tad tas nav šausmīgi?” izpaužas iekšējā monologā). Un viņai pat prātā neienāk doma, ka pašai vajadzētu mainīties un vispār nejautāt padomus, pašai pieņemt savus lēmumus, pašai uzņemties atbildību. Kā redzat, vampīra daba ir dīvaina. Kā izvēlēties sev aizsardzību šados gadījumos?
Pēdējais piemērs:
Satiekas divi studenti – Bezpalīdzīgā Persona un Donors.
Bezpalīdzīgā Persona: Es nesaprotu, ko man darīt. Pirmdien jānodod kursa darbs, bet man vēl nekas nav gatavs!
Donors: Kāpēc tev gan nakti nepamācīties?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet es jau tāpat veselu nakti neesmu gulējis!
Donors: Kāpēc gan tev svētdienā nepamācīties?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet svētdien man ieplānota tikšanās!
Donors: Kāpēc gan tev pasniedzējam nepalūgt termiņa pagarinājumu?
Bezpalīdzīgā Persona: Jā, bet pasniedzējs noteikti man teiks, ka par pagarinājumu nevar būt ne runas.
Un atkal loks ir noslēdzies. Atkal notiek pāreja uz izklaidi “Vai gan tas nav šausmīgi?” variantā “Ak, šie briesmīgie pasniedzēji!”
Kad es iepazinos ar šo vampīrisma spēli “Kāpēc gan tev ne…” – “Jā, bet….” , es biju šokā..
Es atcerējos kādu epizodi no savas dzīves.
Mums bija lieliska kolēģu kompānija – visi apmēram vienos gados – tā, ap 35. Gandrīz visiem mums bija ģimenes, katram bija bērni. Man bija divi – vienam seši gadi, otram apmēram gads. Mana sieva bija neapmaksātā bērna kopšanas atvaļinājumā. Es biju vienīgais pelnītājs. Bija ļoti grūti “savilkt galus”. Mūsu kompānijā bija viena patīkama izskata sieviete, kurai nekādīgi neizdevās sakārtot savu privāto dzīvi. Mums abiem bija vienādi ieņemamie amati, taču viņa pastāvīgi žēlojās. Mēs centāmies viņai palīdzēt ar padomiem, kurus viņa nekad neuzklausīja, bet žēlošanās visus tracināja.
Kāds gan bija mans izbrīns, kad izrādījās, ka viss, ko viņa mums stāstīja, un viss, ko mēs viņai teicām jau sen bija aprakstīts! Bet es domāju, ka tas ir tikai manas domas! Izrādās, ka arī es biju spēles dalībnieks un biju kļuvis par psiholoģiskā vampīrisma upuri.
Es atzīmēju, ka cilvēki ļoti labprāt dod padomus. Visvieglāk ir saņemt padomus par to, kā jāaudzina bērni, kā jāārstē vienas vai citas slimības, kāda specialitāte jāizvēlas, kad var precēties. Bet, starp citu, uz visiem šiem jautājumiem pat profesionāļi atbild ar lielām grūtībām
Es sev izgudroju formulu ” psihoterapeita kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla viņa doto padomu daudzumam”. Tāpēc savā darbā cenšos iemācīt pacientam pieņemt lēmumus, īpaši tādus, kuri var iespaidot viņa tālāko likteni.
Cilvēki, kuri mīl prasīt padomus! Kā jūs domājat, kā problēmu risina padomdevējs: savu vai jūsējo?
Taču jums nav padomdevējam nepieciešamās rakstura īpašības, un jūs nespēsiet ta rīkoties.
Reiz man bija konflikts ar priekšnieku. Tas, ka man ir taisnība, nevienam nebija jāpierāda, un kāds mans kolēģis man ieteica pasūdzēties augstākajai priekšniecībai. Līdzīgās situācijās vinš pats tā arī rīkojās un vienmēr panāca savu.. Taču man šis padoms absolūti neder, jo es, sava rakstura dēļ, nebūtu izturējis staigāšanu pa visdažādākajām instancēm. Bieži vien padomdevēji dod padomu rīkoties tā, kā pašiem savā laikā nebūtu pieticis drosmes rīkoties.
Tā kāda mana paciente, vientuļa sieviete ap gadiem 37, jautāja man padomu, kā viņai rīkoties, vai ir sapratīgi, neesot laulībā, ieņemt un piedzemdēt bernu, un audzināt to vienai. Viņai bija vairākas neprecētas draudzenes ap gadiem 50, kas viņai deva padomus to darīt: «Kādas mēs bijām muļķes, ka to neizdarījām, tagad esam palikušas vienas, neatkārto mūsu kļūdas”. Tas gan nekur neder, prasīt padomus tiem, kuriem nav šādas, līdzīgas pieredzes. Protams, es šai pacientei arī nedevu nekādu padomu. Ārstēšanās rezultātā viņa atlaba, un diezgan drīz apprecējās. Kopā ar vīru viņi izlēma, ka bernus viņiem nevajag.
Bet tagad daži psiholoģiskas dabas padomi, padomājiet, ko no tā jūs sev varat iegūt un izmantot.
Pieņemsim, ka pie manis atnāk draugs un jautā, vai vērts viņam precēties ar M… Viņš zin, ka es šo sievieti pazīstu jau daudzus gadus. Ja šajā gadījumā es atbildēšu noraidoši, bet viņš zemapziņas līmenī jau ir pieņēmis lēmumu precēties, tad viņš noteikti dosies pēc padoma pie kada cita. Un tā staigās līdz tam brīdim, kad atradīs cilvēku, kurš dos padomu apprecēties ar M.
Ar ko tas beigsies man?
Jūs jau zināt, ka pirmais laulību mēnesis ir medusmēnesis, kad laulātie novelk ne tikai savu fizisko apģērbu, bet arī psiholoģisko, un cenšas izstāstīt otram par sevi pec iespējas vairāk
Un, lūk, mans draugs atklātības brīdī stāsta savai, nu jau sievai M, apmēram sekojošo:«Tu zini, mīļā, pirms kāzām es jautāju savam draugam L, vai ir vērts ar tevi precēties, bet viņš man par tevi tādas lietas pastāstīja! Labi, ka es viņa padomam nepaklausīju” Un ko jūs saņēmāt M personā? Ienaidnieku! Pareizi! Jūs varētu iebilst un teikt: “Vai tiešām viņš ko tādu stastīs?” Es atbildēšu: “Protams! Ja būtu gudrs, nekad neprasītu padomu šādos jautājumos” Bet tagad otrs variants. Es viņam saku: “Precies ar M!” – viņa ir tevis cienīga sieviete un darīs tevi laimīgu!”
Pirmais mēnesis, jūs ziniet, medus, otrais – vērmeļu. Mūsu varonis uzzin visu taisnību par savu jauno sievu, un jūs atkal esat ieguvuši Ienaidnieku, bet tagad tikai sava drauga personā.
Es ceru, ka man izdevās jūs pārliecināt par to, ka tas, kurš vēlas saņemt padomus, vienkārši grib novelt atbildību no saviem pleciem uz otra, ja nu gadījumā izrādās, ka kļūdījies – tātad viņš arī ir īstais psiholģiskais vampīrs.Kā identificēt un neitralizēt Bezpalīdzīgo Personu?
Mani dārgie lasītāji, jūs jau droši vien sapratāt, ka šis vampīrs visu laiku prasa padomus, bet pats tiem neseko. Viņa spēle “Kāpēc gan jums ne…” – “Jā, bet….” Tāpēc, lai neitralizētu Bezpalīdzīgo Personu, nedodiet padomus, nenostājieties Vecāku pozīcijā! Tad sarunas ar viņu norisināsies apmēram šādi:
Bezpalīdzīgā Persona: Paskatieties, kadā briesmīgā stavoklī ir mans dzīvoklis! Vajadzīgs steidzams remonts! Nesaprotu, ko darīt?
Donors: Jā, tā patiešām ir problēma! Un, ko tu grasies darīt?
Vai arī:
Bezpalīdzīgā Persona: Mans dēls nepavisam negrib lasīt. Ko man darīt?
Donors: Jā, tas ir ļoti slikti!
Bezpalīdzīgā Persona: Kādu padomu tu man dosi?
Donors: Nav ne jausmas!
Jāpiezīmē gan, ka spēlētāji ļoti bieži mainās vietām. To arī var izmantot savai aizsardzībai. Taču tad donors kļūst par vampīru:
Lūk, piemēŗs (atbilde – aizsargs-uzbrucējs)
Bezpalīdzīgā Persona: Mans dēls nepavisam negrib lasīt. Ko man darīt!?
Donors: Vai tad tā ir problēma?! Bet, lūk, mans dēls aizgāja dzīvot pie trīsdesmitgadīgas sievietes, bet viņam taču vēl tikai 16 gadi!
Autors: Mihails Ļitvaks, viens no Krievijā pazīstamākajiem un iecienītākajiem psihoterapeitiem, psihologiem, 30 grāmatu autors praktiskajā psiholoģijā.
Tulkoja: Ginta FS
