Kad nav nekādas jēgas slēpt savas jūtas.
Reiz pie kāda gudrā vīra atnāca cilvēks. Ārēji viņš izskatījās ļoti veiksmīgs, harmonisks, un šķita, ka ir pilnībā laimīgs. Lieliski attīstīts ķermenis, dārgs apģērbs, žilbinošs smaids, viss vēstīja par to, ka mūsu priekšā stāv tas ideāls, par kādu sapņo būt vairums. Taču tikko vīrietis sāka runāt, kļuva skaidrs, ka patiesībā viss ir pavisam otrādāk.– O, gudrais vīrs, – ar cieņu teica vīrietis. – Es vienkārši nezinu, kā tālāk dzīvot. Man viss ir apnicis…. Es jūtu, ka ar katru dienu arvien vairāk sapinos. Mana dzīve ir kā neatrisinātu pretrunu kamols. Esmu piekusis darīt to, kas nesagadā man nekādu prieku un apmierinājumu.
– Pārsteidzoši, – teica gudrais vīrs, kaut ko vilkdams ārā no lielas, zelta kalumiem rotātas koka lādes.. – Pirmo reizi redzu cilvēku, kurš tik meistarīgi iemācījies slēpt savas sāpes un ciešanas.
– Ja, es to zinu – atbildēja vīrietis. – Ļoti daudzi mani apskauž un absolūti nesaprot to, kas notiek manā Dvēselē. Tāpēc es atnācu pie tevis pēc padoma…
Gudrais vīrs izvilka no lādes nelielu melna kristāla bumbu, un saudzīgi nolika to uz galda sev priekšā. Vīrietis turpināja stāstīt savu dzīves stāstu, nepievēršot uzmanību dīvainajam priekšmetam, kura iekšienē laiku pa laikam zibēja tad sarkanas tad zilas dzirkstis.
– Lūk, ko es tev teikšu, – ierunājās gudrais vīrs, pēc tam, kad vīrietis bija apklusis. – Tu esi iemācījies perfekti apmānīt un noslēpt savas jūtas. Pirmkārt, tu meistarīgi māni pats sevi, nerunājot jau par citiem cilvēkiem.
– Bet kāpēc tu man to saki, gudrais vīrs? – izbrīnīts vaicāja vīrietis. – Es biju pilnībā godīgs pret tevi. Esmu gatavs zvērēt Dieva priekšā!
– Man nav vajadzīgi tavi zvēresti, – atbildēja gudrais vīrs. – Redzi šo melnā kristāla bumbu? Tā palīdz man saņemt pareizo atbildi, kad viss, pirmajā acumirklī, ir skaidri redzams. Ja bumbā zib sarkanas dzirkstis, tas nozīmē, ka tava Dvēsele kaut kam saka “Nē”. Ja bumbas iekšienē zib zilas dzirkstis, tava Dvēsele saka “Jā”.
Vīrietis ar lielu izbrīnu paskatījās uz bumbu, kas dotajā mirklī bija melna, it kā gaidot, ko teiks gudrais vīrs.
– Kamēr tu aizrautīgi stāstīji par savas dzīves mīļoto nodarbi, par saviem draugiem, pat savu sievu, bumbā lēkāja sarkanas dzirkstis, – teica gudrais vīrs. – Tu savā dzīvē esi ielaidis slavu, atpazīstamību, varu, ietekmi, bagātību, sakot tam visam “Jā” – tikai sava prāta līmenī. Tava Dvēsele no visa tā gurst un mokās. Tā mētājas un nevar atrast sev vietu. Protams, viss augstāk minētais, ir vērtības. Taču tās nav tavas. Tāpēc arī bumba pildās sarkanām dzirkstīm – gandrīz visu tava stāsta laiku.
– Bet tā taču ir visa mana dzīve! – iesaucās vīrietis. – Bez tā man vairs nekā cita laba nav. Ja es no visa tā atteikšos, tad palikšu bez nekā.
– Nesteidzies ar secinājumiem – teica gudrais vīrs. – Bija tavā stastā arī vārdi, kas lika bumbā dzirksteļot zilām gaismiņām.
– Kas gan tie bija par vārdiem? – skeptiski pajautāja vīrietis.
– Kad tu runāji par to, ka tu ļoti mīli spēlēt flautu, – smaidot teica gudrais vīrs..
– Un ko tas nozīmē? – jautāja vīrietis. – Tagad man jāpamet savs bizness, jāšķiras no sievas un draugiem, un tā visa vietā jāsāk spēlēt flauta?
– Tas tikai nozīmē to, ka tev jāspēlē flauta… tikai jāspēlē – atkal smaidot teica gudrais vīrs. – Protams, ne visi mēs varam darīt tikai to, ko vēlamies. Un mēs nevaram no daudz kā atteikties, jo atbildība mūs saista ar citiem cilvēkiem. Pretējā gadījumā sabiedrība vispar izirtu. Bet, kad mūsu Dvēsele saka “Nē” kaut kam tikai tāpēc, ka tā vēlas, lai mēs beidzot pārstātu ignorēt tās “Jā”. Uzspēlē flautu!!!
Gudrais vīrs izvilka no kādas vecas kastes mūzikas instrumentu, un pasniedza to vīrietim. Tas lēnām pacēla flautu pie lūpām un aizvēra acis….
Viņš nepaspēja nospēlēt pat divas taktis, kad bumbā sāka mirguļot zilas gaismiņas. Šķita, ka dzirkstis gatavas izrauties no tās. Visa istaba piepildījās ar spilgtu, zilu gaismu. Bet vīrietis turpināja spēlēt, acis aizvēris un neko sev apkārt neredzēdams.
Tajā brīdī viņš bija patiess. Vairs nebija nekādas jēgas slēpt savas jūtas. Tas, ko viņš darīja, nāca no viņa Dvēseles dzīlēm, kura beidzot bija uzklausīta un bija sadzirdēts tās “Jā”.
Autors: Dmitrijs Vostruhovs
Tulkoja: Ginta FS
