Людмила Чупеткина - Синтез моего существа
Ludmila Čupetkina - Manas būtības sintēze
Manas būtības sintēze ar Dievišķo būtību
Vajag tikai teikt “jā”
Katrs no mums kā dvēsele atrodas savā evolūcijas attīstības punktā. Tāpēc katram ir sava pieredze, jēdzieni, centieni un uzdevumi.
Vecas Dvēseles, daudz reižu iemiesojušās uz Zemes, ir izgājušas destruktīvas attīstības pieredzi, piesātinājušās ar to un pieņem lēmumu kāpt augšup...
Nolaišanās blīvajā pasaulē process bija sarežģīts un aizņēma ievērojamu laiku sablīvēšanai. Augšupkāpšanas process ir ne mazāk sarežģīts... Saņēmuši daudz emocionālu traumu, mēs glabājam sevī tūkstošgadīgu “bagāžu”, no kuras nepieciešams atbrīvoties... Bet kā to izdarīt? Es aprakstīšu savu pieredzi. Katram tā ir citāda, un atgriešanās ceļu ir daudz...
Mana atgriešanās sākās kopš 2000. gada. Es atklāti stāstīšu par to. Mans mērķis – ar savu piemēru parādīt, kas viss, kas notiek mūsu dzīvē, viss ir tikai par labu mums. Vienkārši mēs pārāk tuvu atrodamies notikumiem un sākumā vienkārši nesaprotam, kādēļ un kāpēc tā viss notiek?
Bērnībā es pārcietu daudz emocionālu traumu no daudzajām manu vecāku attiecību noskaidrošanām.
Pēc tam iegriezās mans scenārijs. Mana Dvēsele pati vēlējās to iziet. Graujošas greizsirdības scenārijs un iziešana no šī stāvokļa, un atgriešanās mīlestībā.
Ilggadīgās sāpes un notiekošā nesaprašana lika man vērsties pie ezotērikas un nostāties uz garīga ceļa. Kad neatrodi atbildes pa horizontāli, vērsies pa vertikāli... Tā sākas tavs atgriešanās pie Veselā ceļš.
Mans mīļais vīrs, dārgā Dvēsele, ar apskaužamu cītību palīdzēja man šajā scenārijā un radīja dzīves situācijas, kuras bija grūti saprast un piedot... Viņš arī pašlaik iet man blakus kā uzticams Sančo Pansa, kurš tagad ir nolēmis, ka esmu nonākusi sektā, un mani vajag glābt.
Starp citu, arī šis variants jau ir tuvu izspēlēšanas beigām... Un tagad es jau saprotu, kādēļ arī tas man bija dots. Nostiprinājās mans Gars un mana Ticība.
Šodien es atrodos tajā etapā, kad dienas pelēcības jau sen nav manā dzīvē.
Tika veikts liels darbs attiecībā uz sevi...
Mācības vienlaikus divās skolās (Nama Ba Hals – Vācija un Natālijas Koteļņikovas skola) sniedza apbrīnojamus rezultātus. Ap mani bija krāsaina pasaule, kura sajūsmināja. Mans pasaules uzskats mainījās, un es mācījos pieņemt visu.
Taču kaut kā manī nebija. Kaut kas vilka un neļāva “uzlidot”. Nebija viegluma, nebija manī tās zvaniņu skaņas, kuru vēlējās mana Dvēsele.
Kas gan tam vajadzīgs? Uz pieprasījumu atnāca atbilde. Un manā dzīvē parādījās autores Diānas Leblanas (Diane Leblanc) grāmata “Laipni lūgti 5. dimensijā[1]”. Tas kļuva par noslēdzošo iezīmi manā kustībā uz Veselo. Es ar lielu interesi sāku lasīt un biju gatava vēl vienai transformācijai...
“Mēs esam garīgas būtnes, kuras iegūst cilvēka pieredzi, nevis cilvēka būtnes, kuras iegūst garīgu pieredzi.” Šī koncepcija man bija pazīstama, bet tajā brīdī tā negaidīti iemirdzējās citās krāsās. Tā bija ne vienkārši informācija man, man ļāva sajust... Es sajutu savas garīgās Būtības spēku. Iekšējie noskaņojumi nostrādāja, un es TO sajutu.
Viss, kas kādreiz bija noticis manā dzīvē, mirklī pārvērtās īsmetrāžas filmas scenārijā...
“Izvēle, kuru mēs izdarījām vēl pirms iemiesošanās uz Zemes – eksperimentēt ar mūsu Dievišķību matērijā: bet fiziskais apvalks mūs neierobežo.”
Informācija kopā ar saskaņojumiem ienāca manī un atgādināja par iekšējām zināšanām...
Jā. Tas tā bija. Bet kā es varēju to aizmirst? Es skaidri sapratu, ka tā tas arī ir. Mani izbrīnīja, ka es tādu vienkāršu lietu varēju aizmirst, bet tāda arī ir eksperimenta būtība – atmiņa tika dzēsta.
“Mūsu smalkie ķermeņi caurauž visas laika dimensijas, un mums ir viegli iegūt informāciju no Visuma, aizsniedzoties līdz viņam ar sirdi un sasniedzot Vienotību ar visu Esošo.”
Bija sajūta, ka es nelasu grāmatu, bet meklēju šīs zināšanās sevī pašā. Es skaidri nodevu zināšanas sev pašai... manas zināšanas modās.
Manas acis ieraudzīja afirmācijas:
- Es esmu daudzdimensionāla Būtne, nedalāma, un atrodos svētlaimē. Es esmu brīnišķīga Būtne!
Es tīri mehāniski sāku atkārtot šos apgalvojumus. Un iekšienē parādījās aizmirsta bērna prieka sajūta. Un es, aizrīdamies no šī prieka apzināšanās, sāku atkārtot tos atkal un atkal, vēl līdz galam neticot, kas tas darbojas…
Un tas darbojās! Tas tik lieliski darbojās! Mana sirds to uztvēra! Viņa piesūcinājās ar šo „draisko” valgmi kā ceļinieks, kurš ilgu laiku ir atradies tuksnesī bez ūdens. Nedalāma, un atrodos svētlaimē! Jā! Tas reiz bija, ļoti sen, bet tas bija. Un es to atceros!
„Lai sasniegtu augstākās dimensijas vajag tikai atzīt TO, nevis mēģināt nogalināt savu Ego…” Tikai atzīt! – atsaucās manā sirdī.
Nākamā informācija lika man sākt raudāt.
„Vai nevar jūsu trūkumi un vājības būt tikai jūsu gaišās šķautnes, kuras vēlas, lai tās atzītu, pieņemtu un integrētu, kuras vēlas savienošanos ar visām jūsu dimensijām? Jūsos viss jau ir: vajag tikai pateikt „jā”.
Es turpināju raudāt un vienlaikus pieņēmu sevi, to, kuru līdz šim brīdim nevarēju pieņemt…
Jā! Jā! Jā! Es pieņemu sevi! Taču mans prāts vēl pretojās. Kā gan tu vari pieņemt? Un viņš man atgādināja vienu vai otru situāciju, kad pieņemt sevi patiešām nebija iespējams. Bet man tā gribējās atbrīvoties no šo situāciju sāpēm, un es turpināju raudāt un atkārtot: „Es pieņemu. Pieņemu. Pieņemu.”
„Bet tas viss ir iespējams tikai tad, kad jums izdosies noskaņot visus savus smalkos ķermeņus un pārvarēt pretrunas starp jūsu personību un Dievišķo Es.” Mani smalkie ķermeņi bija noskaņoti, es dzirdēju vieglu zvanīšanu ausīs… Lietus gāzes sajūta… un es, stāvoša šajā straumē!
- Es pieņemu sevi. Pieņemu.
Es dzirdēju savu balsi un jutu pilnīgu gatavību atdzimt no jauna. Attīrīšanās asaras lija kopā ar lietus straumi…
Es redzēju sevi – mazu meiteni, kura braši gāja pa pustumšu tuneli uz savu šodienas iemiesojumu. Viņa gandrīz maršēja, un dzirdēju, kā viņa skandē: „Es gribu iemācīties mīlēt! Es gribu iemācīties mīlēt!”
Iepriekšējos iemiesojumos viņai bieži tika darīts pāri, un, neskatoties uz to, viņa nosprauda sev mērķi iemācīties mīlēt cilvēci. Viņa bija pārliecināta, ka tiks galā ar izvēlēto programmu. Bet viņa tad vēl nezināja, ka to būs ļoti grūti izdarīt…
Un tas vēl nav viss. Šajā iemiesojumā viņa nolēma iziet no Sansaras Riteņa.
Tas bija pēdējais iemiesojums. Un ja viņa nespēs… sāksies jauns aplis.
Skaista jauna sieviete, kurai stāv priekšā iziet cauri graujošai greizsirdības programmai. Iemācīties būt neatkarīgai, visu pieņemt un piedot, un atkal atgriezties mīlestībā. To visu es jau biju redzējusi savās meditācijās. Un zināju savas programmas.
Un, lūk, tas atkal atgriezās pie manis…
Es turpināju lasīt tālāk… „Tādēļ ir svarīgi pārliecināt savu gaišo daļu pieņemt arī mūsu ēnas puses, savus nepatīkamos aspektus.”
- Es pieņemu sevi! Es pieņemu sevi, tāpēc ka tas viss esmu es.
Mans prāts turpināja pretoties. Mans ego skaļi smējās: Un to tu esi gatava pieņemt? Un to? Kā var? Tu taču esi briesmonis, tu nevari to pieņemt. Tu nespēsi sev piedot. Es jau sāku piekrist: Jā, tev taisnība. Es negribu sev piedot.
Palīdzība atnāca ātri. Un nākamās rindas grāmatā mierināja un izskaidroja:
“Jūs aptver pseidorealitāte: pasaule, kurā jūs izvēlējāties iemiesoties, tas viss nav nekas cits kā eksperiments un dzīves pieredze, kura ļauj iemācīties vadīt savu radošo “Es”. Jūs uz ilgi laiku zaudējāt kontaktu ar sevis Dievišķību. Jūs ar fiziskā ķermeņa materializāciju eksperimentējāt pa etapiem – ķermeņa stāvoklis, emocionālā ķermeņa pieradināšana un mentālā ķermeņa, saukta par prātu, attīstība.
Un 4. dimensija, kuru dēvē arī par pamošanās stāvokli – tā vienkārši ir saistošā ķermeņa atklāšana: apzināšanās, ka jūs esat daļa no visa, kas jūs aptver, un savienošanās ar Visuma Radīšanas avotu, lai kā jūs viņu nesauktu – par Dievu, enerģiju vai vienkārši par dzīvi.”
Mani grieza atpakaļ manā iekšējā zināšanā... Jā. Tas bija eksperiments. Un man ir tiesības iziet no tā.
Beidzās Dievišķās lietusgāzes plūsma, un manas asaras nožuva.
Kāpēc es atkal ļāvu sevi aizvest prom no patiesības? Kāpēc mans prāts neļauj man pieņemt sevi? Es sen esmu piedevusi citiem, bet, lūk, piedošana sev izrādījās pats sarežģītākais manā ceļā...
“Tikko kā jūs nogaršosiet apzinātības pamošanos, visa jūsu pieredze pārveidosies. Visi jūsu satiktie cilvēki, visi jūsu izjustie simptomi, viss tad izrādās jūsu “es” spogulis, jūsu dziļākas esības atklāšana.
Vajag ieslēgt šūnu atmiņu, lai nodibinātu saikni ar iekšējo viedumu, to jūsu daļu, kura zina, ka absolūtā mīlestībā Dievišķās būtnes, kurās mīt jūsos, visu jau ir izdziedinājušas.
Aktivizējiet šo gaišo domu: ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, UN ATRODOS SAVIENOJUMĀ AR VISUMA AVOTU.
Ierakstiet šo frāzi jūsu ķermeņa šūnās, vizualizējiet skaistu violetu staru (vai liesmu), kura ne tikai attīra un apgaismo jūsu vecās programmas, bet piededzina jūsu vecās brūces. Šo apziņas stāvokli ES ESMU – ierakstīt šo mīlestības vēsti visās savās šūnās.”
Es neviļus sāku teikt: es ierakstu ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, UN ATRODOS SAVIENOJUMĀ AR VISUMA AVOTU visās manās šūnās! Ar izbrīnu pie sevis atzīmēju, ka es pazīstu tikai šīs afirmācijas pirmo daļu.
- Manas dārgās šūnas, es jūs ļoti lūdzu, pieņemiet šo informāciju.
ES ESMU TAS, KAS ES ESMU, UN ATRODOS SAVIENOJUMĀ AR VISUMA AVOTU!
Manas šūnas ieklausījās jaunajā informācijā. Mans prāts apklusa, un tikai sirds rajonā parādījies siltums pieauga ar katru manu apgalvojumu.
Kāpēc es agrāk nezināju šī apgalvojuma otro daļu? – atkal man pazibēja doma. Un kā atbalss atsaucās: Tāpēc ka nebiji gatava otrajai daļai...
Atrodos savienojumā... lūk, viņa, atgriešanās pie sava Veseluma...
Kādas apbrīnojamas lietas ar mums notiek pārejas periodā... Mostas mūsu šūnu atmiņa, un šūnas sāk uztvert informāciju. Par to runā Krajons. Tas, kas ar mani šodien notika, notika spontāni.
It kā manis daļa būtu izdarījusi ar mani kolosālu darbu, kam es jau biju gatava.
Un noslēgumā:
“Planetārās apziņas līmeņa paaugstināšanās ir atkarīga no tā, vai jūs pateiksiet izlēmīgu un galīgu “JĀ” jūsu būtības sintēzei ar Dievišķo būtību. Apstipriniet savu piekrišanu pastāvīgi, katru mūžības sekundi – savā Dvēselē un Visuma apziņā.”
Visas manas būtības sintēze ar Dievišķo būtību. Lūk, kā man pietrūka.
To neviens nevar iedot – neviena skola, neviens skolotājs. Vienkārši tāpēc, ka to var iedot tikai sev pašai. Tā ir tava gatavība savienot visu sevi, savākt visus fragmentus un savienot viņus kopā. Bet pirms tam pieņemt.
Un es ar smaidu saku “JĀ” manas būtības sintēzei ar sevis pašas Dievišķo būtību.
Beidzot viss ir nostājies savā vietā. Un es Dvēselē sajutu ilgi gaidīto mieru un aprimumu. Un vēl sajutu skanīgu zvaniņu dziesmu.
Un ieskanējās Dvēsele, un nosūtīja savu signālu uz debesu kanceleju!
Katram cilvēkam ir pieeja savai daudzdimensionalitātei, un tikai vajag no jauna ieslēgt savu šūnu atmiņu. Es pie šīs atmiņas gāju 17 gadus.
Ar pateicību visiem maniem skolotājiem un sev pašai.
Ludmila
Pievienots 20.04.2017
Tulkoja Jānis Oppe
[1] Skat. http://www.koob.ru/leblanc/fifth_dimension (Tulk piezīme)
