Par memmesdēliņiem mēdz saukt zēnus, kuri bērnībā neiemācās uzņemties atbildību un izaug par vīriešiem, kuru vietā būtiskākos lēmumus dzīvē pieņem mamma un vēlāk sieva. Tas var nenotikt, ja mamma, bērnam vēl mazam esot, saprot, ka dēls viņai iedots tikai uz laiku, lai izaudzinātu un palaistu dzīvē.
Vientuļu mammu dēli?
Viens no biežāk sastopamajiem stereotipiem vēsta, ka memmesdēliņus izaudzina vientuļās mātes, veltot bērniem nedalītu uzmanību un rūpes. Psihoterapeite Gunta Jakovela teic, ka vīrietis, kurš neprot uzņemties atbildību, var uzaugt arī pilnā ģimenē, bet patiešām ir liela iespējamība, ka vientuļā māte uzaudzinās dēlu, kurš būs psiholoģiski atkarīgs no sievietes, jo vientuļā māte vienpersonīgi uzņemas atbildību par bērnu, viņa ļoti baidās par savu vienīgo atvasi un līdz ar to bērnu ierobežo. Dēls ir mammas aprūpēts fiziski un psiholoģiski, īsti nejūt vajadzību kaut ko šajā dzīvē darīt citādi, nekā dara mamma un vēlāk sieva. Ja vīrietis ar to ir apmierināts un nemaz nezina, kā būtu, ja viss notiktu savādāk, tad viņš tiešām var izaugt par memmesdēliņu.
Atbildība sievietes rokās
Arī ģimenē var izaugt vīrietis, kurš nevēlas uzņemties atbildību un vislabāk to atstāj sievietes rokās. Nereti par to var runāt ģimenēs, kur vecāki ļoti ilgi gaidījuši savu atvasi un ir gados vecāki nekā pierasts. Tad viņi bezgalīgi lolo savu bērnu, aizmirstot, ka ir robežas, kuras jāļauj bērnam pārkāpt arī pašam.
Un tomēr — biežāk ģimenē ir divi: viens no vecākiem ir tā sauktais bērna mīļotājs, bet otrs — ekstrēmists, kurš mazajam zēnam ļauj daudz ko izmēģināt, tādējādi radot pārliecību, ka puika daudz ko var pats, un tad jau viņš būs tālu no nemīlamā memmesdēliņa titula.
Atlaid bērnu!
Kad mammai sākt atdalīties no dēla psiholoģiski, lai viņš veidotos par neatkarīgu personību? Psihoterapeite teic — uzreiz pēc bērna piedzimšanas, lai arī vairumam mammu šo domu pieņemt ir grūti, jo mazulis ir gaidīts, lolots un gribas tādā pašā simbiozē, kādā māte ar bērnu bija grūtniecības laikā, palikt arī pēc tam. Taču bērna attīstība notiek visu laiku un daba pati ir iekārtojusi tā, ka atdalīšanās notiek soli pa solim, pamazām bērns kļūst arvien patstāvīgāks un arvien vairāk tuvojas tam, lai uzņemtos par sevi atbildību. Bet bieži vien mammas grēko — kad bērns sāk turēt galvu, sēdēt, rāpot un stāvēt, mamma par to priecājas, bet, kad viņš pirmo reizi izsaka savu viedokli, runā pretī un sāk niķoties, viņa nemaz tik priecīga vairs nav. Gunta Jakovela uzsver, ka bērns savu es formulē jau tad, kad vēl neprot runāt, viņš parāda savu patību ar niķiem. Mamma par to nepriecājas, jo tas viņu, visticamāk, apgrūtina, turklāt mamma sajūtas nevajadzīgāka, tiklīdz viņas bērns sāk kļūt atbildīgāks pats par savu dzīvi.
Lūzuma punkts
Sajūta, ka neesi vajadzīga, sievietē izraisa bailes, tāpēc mammām bieži vien ir tendence novilcināt, nevis stimulēt to brīdi, kad dēls uzņemsies atbildību un kļūs patstāvīgāks. Bērnam vajag mācīt visu — gan iedzīt naglu sienā, gan kāpt kokos. Un nevis aizliedzot to darīt un īsta āmura vietā atnesot plastmasas, bet uzraugot un rādot paraugu. Ja tavs dēls grib kāpt pārāk augstā kokā, neaizliedz to viņam, bet norādi uz zemāku koku, teikdama, ka tas ir daudz ieteicamāks par dēla izvēlēto.
Gunta Jakovela uzsver, ka, par laimi, ne vienmēr visu nosaka ģimene, ir reizes, kad pusaudža vecumā dēla dzīvē notiek lūzuma punkts un viņš iespītējas pret vecāku aizliegumiem un noteikumiem, jo vēlas izrauties patstāvīgā dzīvē. Šo vēlmi var vecināt citi tuvi cilvēki, ar kuriem bērns kopā pavada laiku un kas kalpo par paraugu, piemēram, kāda draugu ģimene. Labam piemēram var būt ļoti vērtīga ietekme.
Tipiskākās kļūdas zēnu audzināšanā
1. Nepārtraukta uzsvēršana, ka viņš ir vīrietis. Tā ir kļūda — sagaidīt no viņa vīrieša rīcību, bet viņš taču jau ir vīrietis no tā brīža, kad piedzima. Viņam tas nav jāapliecina ar darbībām.
2. Liedz uzņemties atbildību un izpausties tādās darbībās, kas vecākiem šķiet nevīrišķīgas. Piemēram, puika grib palīdzēt nomazgāt traukus, bet viņam tiek pateikts, ka tas ir sieviešu darbs.
3. Mammas mēdz izvēlēties dēlu par savu ideālo vīrieti, kurš apmierina visas mammas vajadzības, izņemot seksuālās, arī tad, ja sievietei ir vīrs.
4. Nevajag bērna vietā visu izdarīt, tam nav nekāda sakara ar mīlestību. Katram bērnam ir mēģinājumi rīkoties pašam, bet, ja tas tiek nogriezts jau saknē, tad viņš tiešām var izaugt par memmesdēliņu.
Autore: Solvita Velde
Konsultējusi: psihoterapeite Gunta Jakovela
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Mūsmājas
Ienāc! www.musmajas.lv
Vientuļu mammu dēli?
Viens no biežāk sastopamajiem stereotipiem vēsta, ka memmesdēliņus izaudzina vientuļās mātes, veltot bērniem nedalītu uzmanību un rūpes. Psihoterapeite Gunta Jakovela teic, ka vīrietis, kurš neprot uzņemties atbildību, var uzaugt arī pilnā ģimenē, bet patiešām ir liela iespējamība, ka vientuļā māte uzaudzinās dēlu, kurš būs psiholoģiski atkarīgs no sievietes, jo vientuļā māte vienpersonīgi uzņemas atbildību par bērnu, viņa ļoti baidās par savu vienīgo atvasi un līdz ar to bērnu ierobežo. Dēls ir mammas aprūpēts fiziski un psiholoģiski, īsti nejūt vajadzību kaut ko šajā dzīvē darīt citādi, nekā dara mamma un vēlāk sieva. Ja vīrietis ar to ir apmierināts un nemaz nezina, kā būtu, ja viss notiktu savādāk, tad viņš tiešām var izaugt par memmesdēliņu.
Atbildība sievietes rokās
Arī ģimenē var izaugt vīrietis, kurš nevēlas uzņemties atbildību un vislabāk to atstāj sievietes rokās. Nereti par to var runāt ģimenēs, kur vecāki ļoti ilgi gaidījuši savu atvasi un ir gados vecāki nekā pierasts. Tad viņi bezgalīgi lolo savu bērnu, aizmirstot, ka ir robežas, kuras jāļauj bērnam pārkāpt arī pašam.
Un tomēr — biežāk ģimenē ir divi: viens no vecākiem ir tā sauktais bērna mīļotājs, bet otrs — ekstrēmists, kurš mazajam zēnam ļauj daudz ko izmēģināt, tādējādi radot pārliecību, ka puika daudz ko var pats, un tad jau viņš būs tālu no nemīlamā memmesdēliņa titula.
Atlaid bērnu!
Kad mammai sākt atdalīties no dēla psiholoģiski, lai viņš veidotos par neatkarīgu personību? Psihoterapeite teic — uzreiz pēc bērna piedzimšanas, lai arī vairumam mammu šo domu pieņemt ir grūti, jo mazulis ir gaidīts, lolots un gribas tādā pašā simbiozē, kādā māte ar bērnu bija grūtniecības laikā, palikt arī pēc tam. Taču bērna attīstība notiek visu laiku un daba pati ir iekārtojusi tā, ka atdalīšanās notiek soli pa solim, pamazām bērns kļūst arvien patstāvīgāks un arvien vairāk tuvojas tam, lai uzņemtos par sevi atbildību. Bet bieži vien mammas grēko — kad bērns sāk turēt galvu, sēdēt, rāpot un stāvēt, mamma par to priecājas, bet, kad viņš pirmo reizi izsaka savu viedokli, runā pretī un sāk niķoties, viņa nemaz tik priecīga vairs nav. Gunta Jakovela uzsver, ka bērns savu es formulē jau tad, kad vēl neprot runāt, viņš parāda savu patību ar niķiem. Mamma par to nepriecājas, jo tas viņu, visticamāk, apgrūtina, turklāt mamma sajūtas nevajadzīgāka, tiklīdz viņas bērns sāk kļūt atbildīgāks pats par savu dzīvi.
Lūzuma punkts
Sajūta, ka neesi vajadzīga, sievietē izraisa bailes, tāpēc mammām bieži vien ir tendence novilcināt, nevis stimulēt to brīdi, kad dēls uzņemsies atbildību un kļūs patstāvīgāks. Bērnam vajag mācīt visu — gan iedzīt naglu sienā, gan kāpt kokos. Un nevis aizliedzot to darīt un īsta āmura vietā atnesot plastmasas, bet uzraugot un rādot paraugu. Ja tavs dēls grib kāpt pārāk augstā kokā, neaizliedz to viņam, bet norādi uz zemāku koku, teikdama, ka tas ir daudz ieteicamāks par dēla izvēlēto.
Gunta Jakovela uzsver, ka, par laimi, ne vienmēr visu nosaka ģimene, ir reizes, kad pusaudža vecumā dēla dzīvē notiek lūzuma punkts un viņš iespītējas pret vecāku aizliegumiem un noteikumiem, jo vēlas izrauties patstāvīgā dzīvē. Šo vēlmi var vecināt citi tuvi cilvēki, ar kuriem bērns kopā pavada laiku un kas kalpo par paraugu, piemēram, kāda draugu ģimene. Labam piemēram var būt ļoti vērtīga ietekme.
Tipiskākās kļūdas zēnu audzināšanā
1. Nepārtraukta uzsvēršana, ka viņš ir vīrietis. Tā ir kļūda — sagaidīt no viņa vīrieša rīcību, bet viņš taču jau ir vīrietis no tā brīža, kad piedzima. Viņam tas nav jāapliecina ar darbībām.
2. Liedz uzņemties atbildību un izpausties tādās darbībās, kas vecākiem šķiet nevīrišķīgas. Piemēram, puika grib palīdzēt nomazgāt traukus, bet viņam tiek pateikts, ka tas ir sieviešu darbs.
3. Mammas mēdz izvēlēties dēlu par savu ideālo vīrieti, kurš apmierina visas mammas vajadzības, izņemot seksuālās, arī tad, ja sievietei ir vīrs.
4. Nevajag bērna vietā visu izdarīt, tam nav nekāda sakara ar mīlestību. Katram bērnam ir mēģinājumi rīkoties pašam, bet, ja tas tiek nogriezts jau saknē, tad viņš tiešām var izaugt par memmesdēliņu.
Autore: Solvita Velde
Konsultējusi: psihoterapeite Gunta Jakovela
Materiāls publicēts sadarbībā ar žurnālu Mūsmājas
Ienāc! www.musmajas.lv
