Visi mēs spēlējam paslēpes. Tā ir viena no šodienas civilizētās sabiedrības masveidīgākajām spēlēm. Kāds slēpjas no valdības, kāds – no realitātes, kāds – no at...bildības…. Bet katru reizi tā ir slēpšanās no sevis paša.
Un visi mēs esam vientuļi savos kokonos, savu ilūziju ziepju burbuļos, maldos un bailēs, noslēpušies zem melīgām maskām….Gan tu, gan – es ..
Tas, kurš iepazinis bērnu savā sirdī, nespēs melot, un tas nozīmē, ka viņam pieder tiesības būt brīvam.
Brīvība ir - nenēsāt maskas, lidot, ēst iedomātās vafeļu trubiņas un aizkurt ugunskurus aisberga virsotnē.
Un brīvība pamest savu varavīksnes kokonu, lai dāvātu pasaulei pavisam vienkāršu ideju: “Brīvs ir tas, kurš var nemelot!”
Brīvs ir tas, kurš var nemelot
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/04/17/brivs-ir-tas-kurs-var-nemelot/
Brīvība…Par to ir sarakstīti neskaitāmi romāni, uzņemtas filmas, sacerēti aforismi. Tai ir tik daudz seju, tik daudz nozīmju un skaidrojumu, ka šajos meklējumos ir ļoti viegli apmaldīties. Brīvība. Ko tā nozīmē ofisa darbiniekam, mūkam budistu klosterī, bezpajumtniekam vai maniakam? Katrs kaut reizi ir to vēlējies, kaut reizi dzīvē uzdevis šo jautājumu, kaut reizi izbaudījis to.
Pati lielākā cilvēka brīvība ir būt sev pašam.Iet pa pilsētas piedūmotajām ielām, pa bezgalīgu tuksnesi, pa bezgalīga okeāna krastu, izbaudot šo bezgalīgo vienotības sajūtu ar savu Dvēseli, ar to bērnu, kurš dzīvo katrā cilvēkā. Tā ir piepildītības sajūta un sajūta, ka esi vienots un harmonijā ar visu pasauli. Tas spārno tevi, dara laimīgu un garā stipru šajā neaizmirstamajā mirklī.
Kad esi vienatnē ar sevi, tu iepazīsti neredzamos esības noslēpumus, iepazīsti jaunu sajūtu gammu, pat skaņas un smaržas tev šķiet citādākas, bet krāsas – daudz košākas un spilgtākas. Tu esi piepildīts, tu esi brīvs!
Un šajā brīdī var atskanēt telefona zvans. Nenozīmīgs, salīdzinājumā ar tavu apgaismību šajā brīdī, taču tas atgādina par tavas dzīves otru pusi. Un tu atkal, apsolījis sev atgriezties šeit pēc laika, sāc savu skrējienu pa savu sociālo būri, kur tu esi spiests nēsāt maskas un tas nozīmē – melot.
Meli ir viens no sarežģītākajiem cilvēces izgudrojumiem. To mehānisms, šķiet, ir absolūti redzams – izdevīgums un bailes. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Reiz, piekritis uzvilkt šo masku, tu pierodi pie tās, tāpat kā pierodi pie sava atspulga spogulī. Un maska iegūst tavas sejas pantus, nepielūdzami saaugot ar tavu personību…. Un tu JAU esi cits. Tu vairs nepazīsti sevi jaunajā tēlā, bet sajūtot atbalstu un piekrišanu no apkartējās pasaules, brīdī, kad paradies šajā maskā, tu sāc tai ticēt. Tam, ka tas arī esi tu. Un tie jau ir meli sev. Tas ir straujš skrējiens projām no savas Dvēseles, noliedzot savu iekšējo bērnu un ieslogot to savas apziņas kambaros, vēl ļaunāk, ja tie ir zemapziņas kambari. Tā ir bīstama, un jau iepriekš zaudēta spēle.Šis skrējiens ir kā medības. Medības pēc drošības un labsajūtas ilūzijas, pēc mītiskas harmonijas distances beigās, kuru, ja būsim godīgi, mēs nekad nevaram sasniegt. Un tu to zini.
Visi mēs spēlējam paslēpes. Tā ir viena no šodienas civilizētās sabiedrības masveidīgākajām spēlēm. Kāds slēpjas no valdības, kāds – no realitātes, kāds – no atbildības…. Bet katru reizi tā ir slēpšanās no sevis paša.
Un visi mēs esam vientuļi savos kokonos, savu ilūziju ziepju burbuļos, maldos un bailēs, noslēpušies zem melīgām maskām….Gan tu, gan – es ..
Pasaule ārpus varavīksnes burbuļa ir pavisam cita. Un mēs to zinām… Taču, esot mūžīgo baiļu gūstekņiem, kam uzspiesta nepieciešamība melot, mēs katrs apspiežam sevī vēlmi noriskēt un iziet ārpus šī kokona, pārgriežot tā sienu ar apzinātības asmeni un aizsargājoties ar godīguma vairogu.
Vai ir kāds, kurš riskēs?
Dodoties šajā drosmīgajā un brīnišķīgajā ceļojumā, ļauj sev zaudēt kontroli pār sevi. Ļauj iegrimt sev savu domu, sajūtu, vēlmju, atmiņu un emociju bezdibenī.
Ļauj sev izklaidīgi kīst pa savas zemapziņas šaurajām ieliņām, tā, it kā tās būtu pavisam svešas un nezināmas….
Uzrāpties pa savas loģikas virvju kāpnēm pašā aisberga virsotnē un tur iekurināt ugunskuru… Saķemmēt matus savai iedomātajai draudzenei ar aromātisku jāņogzaru ķemmi, kuru tev izgatavojis tavs darbmācības skolotājs, lai tu neaizmirstu, cik izaicinoši gurkst sniegs aiz loga skolā mācību stundu laikā.
Ļauj sev ieklausīties rīta avīzes lapu klusajā čaukstoņā, kuru rokās tur miegains metro pasažieris agrā rīta stundā. Izdzīvot šo čaukstoņu tā, it kā tā būtu vienīgā skaņa, kuru tu esi spējīgs uztvert.
Ieslīgsti saldajā aromātu jūrā, ejot garām pazīstamajai konditorejai, aizver acis…. domās uzmanīgi izvelc no karstās vafeļu pannas tikko ceptu, mīkstu vafeli un izveido no tās savu domu brīnumu – ne trubiņu! – putnu, mājiņu, lidmašīnu. Pēc tam, sajūtot uz lūpām karstas drupačas, apēd sevis radīto brīnumu, apzinoties tā dzīves mirklīgumu un varenību vienlaicīgi.
Un pēc tam sāc skriet. Skriet tik ātri, kā būtu skrējis pretī savas bērnības vasara lietum. Skrien ātrāk un ātrāk, un atspēries pret zemi, uzlido! Tik augstu, cik vien varēsi! Iztaisno savas Dēseles varenos spārnus, un uzlido līdz pat Saulei, lai dāvanā saņemtu daļiņu tās siltuma, kas sildīs tavu sirdi pašā aukstākajā ziemā, pašā grūtākaja brīdī.
Paņem to uzmanīgi, pašiem pirkstu galiņiem, un uzdāvini to savai sirdij, jo tev nav nekā vērtīgāka par to – par savu mīlošā bērna sirdi, kas dzīvo tevī un ir spējīga brīnīties, sajust dzīvi, darot tevi īstu, šajos skaistajos brīžos tajā apnicīgajā kontrolē par sevi. Tu dzirdi?
Svētdienas vakarā, kad ir nedaudz vientulīgi, trešdienas rītā, kad priekšā tik daudz darāmā…. Ieklausies sevī – tur iekšā dzied bērns….
Viņš tev pastāstīs daudz brīnumainu un patiesu stāstu par tevi pašu, tikai īsto. Tu smiesies, raudāsi, līdzcietīsi….Un tajā brīdī tevī atkal atgriezīsies brīvība, cerībā, ka to atkal nepadzīs meli. Un tā netiks pievilta. Tas, kurš iepazinis bērnu savā sirdī, nespēs melot, un tas nozīmē, ka viņam pieder tiesības būt brīvam. Brīvība nenēsāt maskas, lidot, ēst iedomātās vafeļu trubiņas un aizkurt ugunskurus aisberga virsotnē. Un brīvība pamest savu varavīksnes kokonu, lai dāvātu pasaulei pavisam vienkāršu ideju: “Brīvs ir tas, kurš var nemelot!”
Autors: Irina Reveko
Tulkoja: Ginta FS
Tas, kurš iepazinis bērnu savā sirdī, nespēs melot, un tas nozīmē, ka viņam pieder tiesības būt brīvam.
Brīvība ir - nenēsāt maskas, lidot, ēst iedomātās vafeļu trubiņas un aizkurt ugunskurus aisberga virsotnē.
Un brīvība pamest savu varavīksnes kokonu, lai dāvātu pasaulei pavisam vienkāršu ideju: “Brīvs ir tas, kurš var nemelot!”
Brīvs ir tas, kurš var nemelot
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/04/17/brivs-ir-tas-kurs-var-nemelot/
Brīvība…Par to ir sarakstīti neskaitāmi romāni, uzņemtas filmas, sacerēti aforismi. Tai ir tik daudz seju, tik daudz nozīmju un skaidrojumu, ka šajos meklējumos ir ļoti viegli apmaldīties. Brīvība. Ko tā nozīmē ofisa darbiniekam, mūkam budistu klosterī, bezpajumtniekam vai maniakam? Katrs kaut reizi ir to vēlējies, kaut reizi dzīvē uzdevis šo jautājumu, kaut reizi izbaudījis to.
Pati lielākā cilvēka brīvība ir būt sev pašam.Iet pa pilsētas piedūmotajām ielām, pa bezgalīgu tuksnesi, pa bezgalīga okeāna krastu, izbaudot šo bezgalīgo vienotības sajūtu ar savu Dvēseli, ar to bērnu, kurš dzīvo katrā cilvēkā. Tā ir piepildītības sajūta un sajūta, ka esi vienots un harmonijā ar visu pasauli. Tas spārno tevi, dara laimīgu un garā stipru šajā neaizmirstamajā mirklī.
Kad esi vienatnē ar sevi, tu iepazīsti neredzamos esības noslēpumus, iepazīsti jaunu sajūtu gammu, pat skaņas un smaržas tev šķiet citādākas, bet krāsas – daudz košākas un spilgtākas. Tu esi piepildīts, tu esi brīvs!
Un šajā brīdī var atskanēt telefona zvans. Nenozīmīgs, salīdzinājumā ar tavu apgaismību šajā brīdī, taču tas atgādina par tavas dzīves otru pusi. Un tu atkal, apsolījis sev atgriezties šeit pēc laika, sāc savu skrējienu pa savu sociālo būri, kur tu esi spiests nēsāt maskas un tas nozīmē – melot.
Meli ir viens no sarežģītākajiem cilvēces izgudrojumiem. To mehānisms, šķiet, ir absolūti redzams – izdevīgums un bailes. Taču tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Reiz, piekritis uzvilkt šo masku, tu pierodi pie tās, tāpat kā pierodi pie sava atspulga spogulī. Un maska iegūst tavas sejas pantus, nepielūdzami saaugot ar tavu personību…. Un tu JAU esi cits. Tu vairs nepazīsti sevi jaunajā tēlā, bet sajūtot atbalstu un piekrišanu no apkartējās pasaules, brīdī, kad paradies šajā maskā, tu sāc tai ticēt. Tam, ka tas arī esi tu. Un tie jau ir meli sev. Tas ir straujš skrējiens projām no savas Dvēseles, noliedzot savu iekšējo bērnu un ieslogot to savas apziņas kambaros, vēl ļaunāk, ja tie ir zemapziņas kambari. Tā ir bīstama, un jau iepriekš zaudēta spēle.Šis skrējiens ir kā medības. Medības pēc drošības un labsajūtas ilūzijas, pēc mītiskas harmonijas distances beigās, kuru, ja būsim godīgi, mēs nekad nevaram sasniegt. Un tu to zini.
Visi mēs spēlējam paslēpes. Tā ir viena no šodienas civilizētās sabiedrības masveidīgākajām spēlēm. Kāds slēpjas no valdības, kāds – no realitātes, kāds – no atbildības…. Bet katru reizi tā ir slēpšanās no sevis paša.
Un visi mēs esam vientuļi savos kokonos, savu ilūziju ziepju burbuļos, maldos un bailēs, noslēpušies zem melīgām maskām….Gan tu, gan – es ..
Pasaule ārpus varavīksnes burbuļa ir pavisam cita. Un mēs to zinām… Taču, esot mūžīgo baiļu gūstekņiem, kam uzspiesta nepieciešamība melot, mēs katrs apspiežam sevī vēlmi noriskēt un iziet ārpus šī kokona, pārgriežot tā sienu ar apzinātības asmeni un aizsargājoties ar godīguma vairogu.
Vai ir kāds, kurš riskēs?
Dodoties šajā drosmīgajā un brīnišķīgajā ceļojumā, ļauj sev zaudēt kontroli pār sevi. Ļauj iegrimt sev savu domu, sajūtu, vēlmju, atmiņu un emociju bezdibenī.
Ļauj sev izklaidīgi kīst pa savas zemapziņas šaurajām ieliņām, tā, it kā tās būtu pavisam svešas un nezināmas….
Uzrāpties pa savas loģikas virvju kāpnēm pašā aisberga virsotnē un tur iekurināt ugunskuru… Saķemmēt matus savai iedomātajai draudzenei ar aromātisku jāņogzaru ķemmi, kuru tev izgatavojis tavs darbmācības skolotājs, lai tu neaizmirstu, cik izaicinoši gurkst sniegs aiz loga skolā mācību stundu laikā.
Ļauj sev ieklausīties rīta avīzes lapu klusajā čaukstoņā, kuru rokās tur miegains metro pasažieris agrā rīta stundā. Izdzīvot šo čaukstoņu tā, it kā tā būtu vienīgā skaņa, kuru tu esi spējīgs uztvert.
Ieslīgsti saldajā aromātu jūrā, ejot garām pazīstamajai konditorejai, aizver acis…. domās uzmanīgi izvelc no karstās vafeļu pannas tikko ceptu, mīkstu vafeli un izveido no tās savu domu brīnumu – ne trubiņu! – putnu, mājiņu, lidmašīnu. Pēc tam, sajūtot uz lūpām karstas drupačas, apēd sevis radīto brīnumu, apzinoties tā dzīves mirklīgumu un varenību vienlaicīgi.
Un pēc tam sāc skriet. Skriet tik ātri, kā būtu skrējis pretī savas bērnības vasara lietum. Skrien ātrāk un ātrāk, un atspēries pret zemi, uzlido! Tik augstu, cik vien varēsi! Iztaisno savas Dēseles varenos spārnus, un uzlido līdz pat Saulei, lai dāvanā saņemtu daļiņu tās siltuma, kas sildīs tavu sirdi pašā aukstākajā ziemā, pašā grūtākaja brīdī.
Paņem to uzmanīgi, pašiem pirkstu galiņiem, un uzdāvini to savai sirdij, jo tev nav nekā vērtīgāka par to – par savu mīlošā bērna sirdi, kas dzīvo tevī un ir spējīga brīnīties, sajust dzīvi, darot tevi īstu, šajos skaistajos brīžos tajā apnicīgajā kontrolē par sevi. Tu dzirdi?
Svētdienas vakarā, kad ir nedaudz vientulīgi, trešdienas rītā, kad priekšā tik daudz darāmā…. Ieklausies sevī – tur iekšā dzied bērns….
Viņš tev pastāstīs daudz brīnumainu un patiesu stāstu par tevi pašu, tikai īsto. Tu smiesies, raudāsi, līdzcietīsi….Un tajā brīdī tevī atkal atgriezīsies brīvība, cerībā, ka to atkal nepadzīs meli. Un tā netiks pievilta. Tas, kurš iepazinis bērnu savā sirdī, nespēs melot, un tas nozīmē, ka viņam pieder tiesības būt brīvam. Brīvība nenēsāt maskas, lidot, ēst iedomātās vafeļu trubiņas un aizkurt ugunskurus aisberga virsotnē. Un brīvība pamest savu varavīksnes kokonu, lai dāvātu pasaulei pavisam vienkāršu ideju: “Brīvs ir tas, kurš var nemelot!”
Autors: Irina Reveko
Tulkoja: Ginta FS
