Gaidi savu stundu, kā neviens nekad to negaidīs
Ja tu pats sev netici, tad arī Visums tev nenoticēs. Ja tu neiemācīsies pagaidīt savu īsto brīdi, tad neviens visā pasaulē to negaidīs.Tici sev tā, kā izkaltusi zeme tic pavasara lietum. Gaidi savu stundu, kad pati gaidīšana tevi padara traku. Tad, kad tuvie un mīļie tev netic. Neatsakies pats no sevis, no sava sapņa, tāpēc, ka tiem, kuri prot paciesties, neskatoties ne uz ko, dzīve dod pašu labāko.
Un, zini, lai tu nepadomātu, ka tie ir tikai tukši vārdi, es pastāstīšu, kā es ticēju savam sapnim un gaidīju to. Es saņēmu to, uz ko gāju…..Mana ticība mani izglāba.
1. Zemes enerģija
Pašos briesmīgākajos manas dzīves izmisuma brīžos, zeme pildīja mani ar spēku. Dziļa ieelpa un lēna izelpa. Sajūtu kā no pašām kāju pēdām līdz matu galiņiem, pa manām vēnām tek caurspīdīga ūdens plūsma. Tā ir ļoti spēcīga. Tā plūst caur katru mana organisma šūnu.
Es lūdzu zemei enerģiju, un tā man to dod. Un tā daudzas reizes. Dziļa ieelpa un izelpa. Un šis dabas spēks ir manī. Es jūtu, kā tas piepilda mani. Manas acis ir aizvērtas. Es aizmetu visas nevajadzīgās domas un problēmas. Cenšos attīrīt savu, ar nevajadzīgām domām mūžīgi piebāzto, galvu
2. Domu spēks
Domās mana Dvēsele paceļas līdz debesīm. Es sajūtu lidojumu. Dziļa ieelpa. Es iedomājos, kā zied sakura. Es sevi redzu vieglā, baltā tērpā (nezinu, kāpēc, bet vienmēr redzu baltu, kaut arī neesmu baltās krāsas piekritēja apģērbā) Mainās gadalaiki. Bet es vēljoprojām baudu dzelteno lapu, balto jumtu, zaļo dārzu un smago rudzu vārpu skaistumu.
Man ir viegli un vienkārši. Es turpinu elpot. Atgriežu savu Dvēseli sevī. Sajūtu cieto zemi zem kājām. Atveru acis. Pateicos zemei par spēku, par enerģiju katrā manā šūnā.
Lai sajustu šo vieglumu, es trenējos ilgu laiku. Sākumā man nekas neizdevās, un vispār man sķita, ka daru muļķības un nodarbojos ar niekiem. Taču, zini, ja kaut ko ļoti vēlies, neviens uz pasaules nevarēs tev patraucēt.
Un tā, skaistā pavasara dienā es noticēju sev. Es atļāvu sev atlaist visus pārdzīvojumus. Un zini, es pirmo reizi dzīvē sajutu, kā smaržo sakura. Tas bija brīnišķīgi.3. Sapnis. Nesaprotams, bet reāls.
Es iedomājos, ka mans sapnis ir piepildījies. Es vizualizēju katru detaļu, tik skaidri un spilgti, it kā no tā būtu atkarīga mana dzīvība. Un reizē ar to centos atlaist Visumā visu pašu man dārgāko.
Jo tad, kad ieciklējies uz kaut ko vienu, tu aizmirsti, ka jāiet tālāk un jāpiepilda ar jēgu katra jauna dzīves diena. Jā, un vispār, sapnis sapnim, bet dzīvot ta vajag.
Taču tad, kad Dvēselē deg šī cerību un ticības uguntiņa, iet ir kaut kā vieglāk un priecīgāk. Realitāte rodas domās. Ja savās domās tu pieļauj to, ka tas ir iespējams, gaidi, realitāte neliks tev ilgi sevi gaidīt.4. Tici sev tad, kad neviens cits tev netic
Man pats tuvākais cilvēks ir mana mamma. Tad, lūk, viņa man visu laiku atkartoja, ka dzīvē brīnumu nav. Viņa teica, ka iespējas tiek dotas tikai bagātajiem, bet vienkāršajiem ļaudīm, tādiem kā es, neko nedod vienkārši tāpat. Es smaidīju un turpināju ticēt sev un savai laimīgajai zvaigznei.
Kad bija pavisam grūti, taisīju enerģētiskās prakses, un atkal smaidīju, neklausoties nevienā. Savās domāš es nepieļāvu ne mazāko šaubu.. Es ne ar vienu nestrīdējos. Necentos nevienam neko pierādīt. Vienkārši ar katru savu Dvēseles šķiedru ticēju sev.
5. Es gaidīju savu izdevību tā, kā cilvēki ziemā gaida pirmo sniegu.
Pacietību. Pacietību. Un vēlreiz pacietību. Man nebija ne kapeikas. Brīžam nebija ko ēst. Dažkārt nebija pat iespēju pagulēt. Taču es nevienam par to nežēlojos. Mācījos angļu valodu. lasīju grāmatas un gaidīju.
Es dzirdēju, ka man auiz muguras paziņas sačukstas, bet es pretī tiem smaidīju. Radinieku acīs es redzēju žēlumu, es smaidīju un smīdināju viņus. Vienkārši priecājos par to, ka man ir mani tuvie un mīļie cilvēki.
Dažkārt bija skumji, ka pat tuvie un mīļie man netic. Gadījās, ka biju apbēdināta līdz sirds dziļumiem, un raudāju. Bet tas bija tā klusi un slepus. Jo bieži vien pēc šīm labajām asarām palika vieglāk, un tā es atlaidu visu negatīvo enerģiju.
6. Rūgtajās neticības sekundēs es skaitīju lūgšanas.
Es neprasīju Visumam neko. Vien pateicos tam par visu to, kas man ir, par to, kā man vairs nav un par visu, kas man reiz būs. Lūdzos par tuvajiem un mīļajiem. Pateicos par pacietību, ticību un cerību.
Aizdedzu svecīti istabas stūrī un skatījos, cik mierīgi tā deg. Un skaidri zināju, ka dievišķais spēks ir katrā no mums. Bet tā apzināšanās neatnāk tūlīt un ātri. Visam savs laiks.
7. Likteņa dāvana vienkāršai mirstīgajai!
Es neglaimoju sev un nesaku, ka esmu eņģelis zemes virsū. Es esmu vienkārša mirstīgā, kā saka mana mamma. Un šī mirstīgā šogad lido uz Indiju, lai Deli universitātē studētu seno tautu mākslu. Grants sedz visus lidojuma, dzīvošanas un mācību izdevumus, kā arī izmaksā stipendiju.
Ja tu padomāsi, ka tas arī bija mans sapnis, tev būs taisnība. Iespējams, kādam tas nešķiet nekas īpašs. Bet man šis grants ir visa mana tālākā dzīve. Teikšu, ka es loti ilgi uz to gāju. Anketas. Pārrunas. Uzaicinājumi uz vēstniecību. Bet zini, kā saka – klauvē un tev atvērs. Es klauvēju pie visām iespējamajām durvīm. Daudzas reizes man atteica. Bet es turpināju klauvēt un man atvēra.
Te nu arī viss, es pabeidzu. Atsūtīšu tev sveicienus no Indijas.
Ticiet un jums taps dots! Un kas es tāda, lai šaubītos par šo patiesību, kas nākusi pie mums cauri gadsimtiem. Nav svarīgi, vai esi bagāts vai nabags, nav svarīgs tavs ārējais izskats, jaunība vai vēl kas cits, jo Dieva priekšā mēs visi esam līdzīgi.
Dvēsele ir mūsu dzīves spogulis
Lai tava Dvēsele ir piepildīta ar gaismu, tāpat kā tava dzīve! Un nekad, nekādā gadījumā nepārstaj ticēt sev un gaidīt savu laimīgo zvaigzni!
Autors: Aļona Tolčaņuka
Avots: http://www.aum.news
Tulkoja: Ginta FS
