Vai
tava psihe ir vecu zivju paviljons?
“Veca
zivs” -
tas
ir kaut kas, ko tu kādreiz gribēji, iecerēji, vēlējies bet tas palika
neizdarīts, nerealizēts, nepabeigts,
un
nu jau tas ir sastāvējies, palicis vecs un smird.
Tas
var būt jebkas – ko esi kādreiz vēlējies darīt, sasniegt, realizēt, bet tas nav
noticis.
Piemēram
kļūšana par bokseri vai par balerīnu, klavierspēle vai ģitārspēle, japāņvalodas
vai šaha apguve, vai kas cits.
Un
tā - tā lieta tur pagātnē ir jau kļuvusi
veca un smird.
Bet
tu to nēsā savā psihē līdzi, jo neesi tai atļāvis ne nomirt, ne dzīvot – varbūt
tā jau ir iepuvusi un gaida savas bēres, bet tu nekādīgi tai neļauj nomirt – jo
esi tai tā pieķēries. Un arī realizēt netaisies.
Tava
psihe reģistrē un uzkrāj visas šīs tavas vecās zivis tavas dzīves laikā – un
tad kādā brīdi tu vari sākt brīnīties – nu kāpēc gan man nenāk nekādas jaunas
idejas? Kāpēc man nav jaunu domu? Kāpēc es nezinu, ko es gribu darīt?
Bet
izrādās, ka tava psihe ir pārvērtusies par veco zivju paviljonu – un tur nav
vietas, un nav tur iespējams ienākt kam jaunam. Tur vairs nevar ienākt neviena
jauna un svaiga doma, neviena radoša ideja – jo tās jau mūk pa gabalu saožot to
milzīgo smirdoņu, kas nāk no tava veco zivju paviljona.
Ja
gribi jaunas domas, ja gribi svaigas idejas, ja gribi radošus projektus, ja
vispār gribi gribēt, tad
iztīri
veco.
Iztīri
to, kas jau sen smird, tikai tu pats to vairs nejūti, jo esi jau pie tās smakas
ar gadiem pieradis.
Iztīri
šīs te nerealizētās lietas.
Iztīri
savu psihi.
Tāpat
kā tīra pagrabu, bēniņus un garāžu, tāpat kā tīra drēbju skapi.
Tu
kaut ko vēlējies un nodomāji, ka tu to darīsi -
bet nekā, nesanāca.
Tad
tagad esi drosmīgs un pieņem lēmumu, ka tu to
izbeidz
gribēt (vairāk nedarīsi);
ka
tu jau šodien izdarīsi to tikai par 20% un pārējo nē;
vai
arī pieņem lēmumu to izdarīt vai uzsākt darīt šomēnes, ja nē, tad atsakies.
Ja
nav tava lēmuma – tad tā lieta turpina “karāties gaisā” tavā psihē,
kā
uz šņores sakarinātas smirdīgas, vecas zeķes,
kā
vecas zivis.
Kad
cilvēks ir izveidojis tādu beigto zivju paviljonu,
tad
psihe atsakās ielaist iekšā jebko jaunu - jaunus projektus, jaunas domas – jo
pēc pieredzes zina, ka tas tāpat paliks vecs un smirdēs nevis realizēsies.
Tāpēc
izpēti, ko tu neesi savā dzīvē pabeidzis. Ko tu kādreiz esi gribējis, bet neesi
realizējis.
Un
tad pieņem lēmumu.
Izlem,
– ko tu gribi darīt ar to savu veco
zivi.
Galvenais
ir pieņemt lēmumu un pieņemto lēmumu realizēt; lai tās vecās zivis izbeidz
smirdēt.
Kā
jau minēts, tās lietas – vecās zivis - var atlaist trijos veidos.
1
Ļaut
tai nomirt. Atļaut tai nomirt un izbeigt to pilnībā, pieņemot, ka tās vairs
nav.
Ja
vajag – izskumt un izraudāt par nomirušo zivi.
Pieņemt
lēmumu, pasakot skaļi pašam sev: Nē, es
to vairs nedarīšu. No šī brīža es atsakos to darīt. Un turpmāk man tās lietas
vairs nav.
(Un
tad, vari sevi apbalvot, palutinot sevi, piemēram, ar milzīgu saldējumu, par
drosmīgi pieņemto lēmumu, par izsērotajām skumjām, par izraudātajām asarām un
par ciešanām, dzīvojot ar šo nepiepildīto vēlmi.)
2
Pieņemt
lēmumu to piepildīt pilnā mērā uzsākot to mēneša laikā, zinot, ka iedvesma vairs
nebūs tāda kā toreiz.
Vienkārši
saņemies un izdari to lietu.
(Un
tad protams apbalvo sevi par paveikto un piešķir sev kompensāciju par to, ka
bija tik ilgi jāgaida, līdz tas tika izdarīts.)
3
Pieņem
lēmumu, ka piepildīsi savu vēlmi daļēji.
Piemēram,
ja nekļuvi par balerīnu, tad iemācies valsi; ja nekļuvi par bokseri, tad aizej
uz trenažierzāli.
(Un
tad palutini sevi ar kādu kinoseansu vai cita veida izklaidi, tādējādi sevi
apbalvojot par paveikto.)
Izmanto
šo laiku aprīlī, kad planētas (retrogrādi un stacionāri) tam dod atbilstošo
enerģiju, kad to ir vieglāk izdarīt.
Izcelt,
izgaismot ārā no sevis tos scenārijus – kuri ir palikuši kā -
es
gribēju, lai būtu tā.
kā
būtu, ja būtu, ja nebūtu.
Izbeidz
šos alternatīvos nenotikušos scenārijus.
Kas
nenotika, tas nenotika.
Aiztaisi
ciet visus šos - kā būtu, ja būtu – sapņus, cerības, ilūzijas, kuri nepiepildījās.
Izgaismo
un izcel ārā tos scenārijus, kas palikuši kā alternatīvie scenāriji -
kā
būtu, ja būtu, ja nebūtu - scenārijus ciet un ļaut tiem nomirt, tos atlaižot.
Citādi
tas var būt bīstami – jo dziļi iekšā tavā iekšpasaulē paliek kaut kas, kas nav
noticis.
Tas
aizņem daudz vietas, tas patērē tavu enerģiju – tas tevī iekšā dzīvo savu dzīvi
un ir kā parazīts.
Jo
ir palicis kaut kas, kas nav noticis.
Jo
nenotika, jo nebija, jo nav.
Aiztaisi
ciet to, kas nenotika.
Atzīsti,
ka tā nav. Un ļauj tam izbeigties, ļauj tam nomirt.
(Jo
īpaši, kur ir palikusi, kāda dusma vai sāpe vai žēlums, par to, ka nebija, par
to, ka nenotika.)
Pieņemt
lēmumu var tad, kad ir izdarīta izvēle.
Izdarot
izvēli, alternatīva mirst.
Ja
ir bailes no nāves, tad nevar atļaut nomirt, tad nevar izdarīt izvēli un tad
nevar pieņemt lēmumu.
Atļauj
vecajam nomirt!
Atļauj
nomirt vecajam!
(Materiāls sagatavots,
iedvesmojoties no Līgas un Anda lekcijas, paldies.)
Aprīlis ir mēnesis,
kurā ir
iespēja
transformēt pagātnes sāpes priekā, spēkā un iedvesmā.
Lai arī aprīļa mēnesī
var likties, ka sāpes, nekad nebeigsies,
ir iespēja tās
izdziedēt, ļaujot sev pilnībā tās izsāpēt līdz galam,
droši ļaujot sev dziļi
iegrimt sāpēs un iegrimt sajūtā, ka tās nekad nebeigsies, ļaujoties sāpēšanas
procesam.
Jo tikai pilnībā izraudot
sāpes (izsāpot) tās var atlaist, atbrīvojot vietu jaunajam.
Aprīlī
·
atlaist
un palaist visu bijušo;
·
sakārtot
un pabeigt bijušo;
·
atstāt
pagātni pagātnei;
·
ļaut
vecajam nomirt.
Veiksmīgu
iegremdēšanos sevī.
