http://garavasara.com/articles/vardarbiba-un-personiskas-robezas
Vardarbība un personiskās robežas
Esmu atklājis, ka cilvēki bieži jauc tādas parādības kā vardarbība un personisko robežu pārkāpšana, vai reizēm šo vai citu darbību vispār neuztver kā vardarbību attiecībā pret sevi vai citiem (tajā skaitā no savas puses). Es vēlos ieviest skaidrību šajā jautājumā.
Iesākumā vēlos tik skaidrībā ar diviem jēdzieniem.
Vardarbība: jebkuras formas iedarbība vienam cilvēkam uz otru ar mērķi likt viņam pret paša gribu darīt to, ko vēlas pirmais. Atslēgas frāzes šeit: “jebkuras formas”, “mērķis” (t.i., ar iepriekšēju nodomu) un “pret paša gribu”. Es neuzskatu, ka īpašam noteikumam, lai fiksētu vardarbību, ir jābūt kā tas teikts Pasaules Veselības organizācijas definīcijā “ķermeņa ievainojumiem, nāvei, psiholoģiskai traumai, novirzēm attīstībā vai dažāda veida zaudējumiem”.
Personīgā psiholoģiskā robeža: līnija starp “Es/mans” un “ne-Es/svešs”. Uz “es/mans” pilnībā un nedalāmi attiecināmas šī “Es” lietotāja privātuma tiesības, un neviens cits vairāk nav tiesīgs ar to rīkoties. Cita lieta, ka cilvēkiem personīgās robežas ir dažāda platuma, un atbilstoši pastāv dažādi priekšstati par to, ar ko viņi var rīkoties, bet ar ko – nē. Piemēram, ja formāli mans personīgais laiks/vieta netiek izjusts kā “mans”, tad manu laiku/vietu viegli var iegūt cits, un es pretošanos neizrādīšu. Aizsargājas (ar agresiju) tikai tas, kas ienāk psiholoģisko robežu iekšpusē. Ja tās ir ļoti šauras, tad arī šī cilvēka dzīvē viegli var kļūt par šauru. Galējos gadījumos “es/ mans” neizplatās pat uz formāli personisko ķermeni.
Es reizēm (tas atkarīgs no konteksta) piedāvāju klientiem vai studentiem piedalīties šādā eksperimentā pāros. Viens no “partneriem” izvēlas vietu telpā un domās ap sevi novelk robežu, kuras iekšienē ir “Es”. Pēc tam, kad viņš to ir izdarījis (un nevienam nesaka par to, kur ir šī robeža), otrs sāk tuvoties, un pirmā uzdevums ir apstādināt viņu, tikko viņš nonāk līdz robežai. Un lūk šeit parādās dažādi divu cilvēku mijiedarbības fenomeni. Kāds no tiem, kas tuvojas, ļoti spēcīgi uztraucas par gaidošā cilvēka komfortu un apstājas pats, reizēm vairākus soļus pirms domās novilktās robežas. Savukārt kāds cits no tiem, kuri gaida, viegli var pateikt: “Stāvi, tālāk nedrīkst”, un tas, kurš tuvojas, mierīgi apstājas. Ir bijusi situācija, kad gaidošais, otram “partnerim” tuvojoties, sāka nervozēt, kļuva nemierīgs, bet nekādi nedeva ziņu, ka tu, redzi, dārgais, esi pārkāpis robežu. Daži no tiem, kuri tuvojās, bija pamanījuši nervozitāti un paši piebremzējuši (vai arī soļoja arvien mazāk pārliecināti), daži savukārt mierīgi gāja pretī tiešai sadursmei, un tajā brīdī gaidošie sāka kāpties atpakaļ, bet tāpat kā iepriekš nekādi ne ar žestu, ne vārdiem nevēlējās apturēt tos, kas acīmredzami ielaužas domās nospraustajās robežās. Šādos brīžos daži no tiem, kuri tuvojās, apstājās, bet daži gāja tālāk, neaizdomājoties, kas notiek. Bija viens galējs gadījums, kad vīrietis, kurš tuvojās, vienkārši noignorēja sievietes vārdus un žestus “stop!”, paskaidrojot to ar sekojošu frāzi: “Es gribēju pieiet tuvāk, un es izdarīju to, ko vēlējos; vai viņa man diktēs to, kas man būtu jādara un kas nav?” Šī cilvēka apziņā pilnībā trūka svešas personīgās robežas kā fakts pat tad, kad viņš “galvas” līmenī zināja, ka šī robeža ir (bet, atbildot uz aizrādījumu, ka viņš šobrīd ir veicis praktiski īstu izvarošanu, atgaiņājās: izvarošana – tas ir pavisam kas cits, es neesmu nekāds izvirtulis!) Beigu beigās bija gadījumi, kad gaidošais/šā vispār nekādi ārēji neizpauda reakciju uz pārkāpumu.
Pēc šī eksperimenta neizbēgami tika uzdots jautājums: “Bet ko Tu juti, kad Tavs partneris Tev tuvojās? Kas notika ar Tevi, kad Tu tuvojies? Kā Jūs tikāt galā ar saviem pārdzīvojumiem? Kas lika Jums ciest diskomfortu, bet neizpaust reakciju uz ielaušanos personiskajās robežās? Kas lika Jums tuvoties un tuvoties, neskatoties uz to, ko Jūs sapratāt/jutāt, kad bijāt jau iekļuvis svešā teritorijā?”
Apspriedē daudziem partneriem visai bieži īsts atklājums ir tas, ka viņi ABI piedalījās diskomforta situācijas radīšanā, ja tāda ir bijusi. Vienkārši “upuri” un vienkārši “varmākas” praktiski nebija, izslēdzot to piemēru, kad vīrietis pilnībā noignorēja sievietes reakciju, kur lomas bija skaidri noteiktas. Bet citādi stingru dalījumu “labajos” un “ļaunajos” izdevās izdarīt nepavisam ne vienmēr. Atbildes uz augstāk uzdotajiem jautājumiem bija dažādas. Un tās dod atslēgu sapratnei par to, kur beidzas veselīga savstarpēja mijiedarbība, un sākas vardarbība. Var izdalīt vairākus variantus.
A) Pārlieku liels jūtīgums pret svešām robežām: tad vispār nekontaktējas ar citu cilvēku un nenosaka savas ar otru cilvēku saistītas intereses/vajadzības tāpēc, ka baidās izdarīt viņam neērti. “Hiperjūtīgums” bieži piemīt cilvēkiem, kuri ilgu laiku dzīvo ar tiem, kuru personīgās robežas ir uzpūstas pāri mēram, un jebkuras “liekas” kustības no apkārtējiem tiek uztvertas kā uzbrukums. No šejienes ir ieradums ierobežot sevi un “hipercienīt” citus, pilnībā apspiežot savu iniciatīvu. Kā sekas – vājas personīgās robežas, kuras viegli noslaucīt jeb ignorēt, ja citam tās ir neērtas.
B) Kontakta spēja uz robežas. Kad, diviem cilvēkiem tuvojoties, viņu personīgās robežas saduras, VIŅI LIEK PAR TO MANĪT. Šeit ir mana robeža, bet šeit ir mana; lūk, ir manas vēlēšanās, bet, lūk, te – manas. Notiek normāla demarkācija, “pierīvēšanās”. Tomēr tā iespējama tikai tad, kad abi partneri runā par sevi, savām vajadzībām un vēlmēm, un turklāt viņiem ir izvēle, kādas partnera prasības viņi ir gatavi apmierināt, bet kādas – ne. Kontaktēšanās laikā cilvēki nepārtraukti pārbauda viens otra robežas. Piemēram, izdarot kaut ko otram patīkamu, viņam to neprasot – tā ir robežu pārbaudīšana. Ja otrs reaģēja ar dusmām – tu, “izdarot labu”, nudien biji pārkāpis robežu. Un šeit svarīgi ir padot atpakaļgaitā un vienoties par to, kur būs novilkta līnija. Bet notikušais – tā vēl nav vardarbība, tā vienkārši ir personisko robežu pārkāpšana, kas periodiski var notikt ikvienam cilvēkam.
Un tā, kontakts uz robežas reizēm noved pie tā, ka mēs pārkāpjam svešas robežas, un tas ir normāli. Pārkāpumu neizdara vien tas, kas vispār nekontaktējas.
C) Stingri noteiktu svešu robežu ignorēšana. Ja kāds skaidri un gaiši ir pateicis: “Tā ar mani drīkst apieties, bet tā – nedrīkst”, bet otrs turpina darīt (vai mēģina darīt) to, ko viņš grib – no šī punkta sākas vardarbība. Un šeit nekādu citu variantu nav.
“Pateicība” visai bieži arī kļūst par vardarbības formu. Es zinu kādu gadījumu, kurā tēvs gribēja “pateikties” savai meitai, un, kamēr viņa bija atvaļinājumā, divu nedēļu laikā tēva nolīgta celtnieku brigāde pilnībā pārveidoja viņas dzīvokli saskaņā ar tēva priekšstatiem (kas spēcīgi atšķīrās no meitas priekšstatiem). Neviens, protams, meitai nejautāja, vai viņa vēlas to vai ne, bet izvēles – pieņemt vai nepieņemt – viņai NEBIJA. Viņa tika nostādīta fakta priekšā. Tēvs vienkārši apmierināja savu vajadzību uz meitas rēķina. Pēc būtības tā ir simboliska izvarošana. Tā ir iekļūšana personiskās (pat intīmās) teritorijas dziļumā bez upura atļaujas. Konkrētajā gadījumā robežas bija stingri noteiktas (tēvs zināja, ka meitai nepatīk viņa “labdarība”), un tās tika pārkāptas. Pārtikas vardarbība, finansiāla vardarbība – jebkuras mijiedarbības formas, kurās viens no partneriem dara to, ko vēlas, ignorējot cita gribu, tiek uzskatīta par vardarbību. Netaktiskas piezīmes un salīdzinājumi, otra vērtības noniecināšana, nelūgti padomi – tas viss, būdams personisko robežu pārkāpums, pats par sevi vardarbība neskaitās, bet par tādu kļūst, kad tieši tika pateikts: “Nesalīdzini mani ar Žeņu vai Sašu, mani tas aizvaino. Es nevēlos, lai Tu man dod padomus, ja būs vajadzība – paprasīšu”.
Vienā no pierobežu zonām ir flirts. Vīrieša un sievietes satuvināšanās ietver iekļūšanu aiz robežām, un šeit ļoti svarīgs ir jūtīgums vienam pret otru un pret reakcijām uz katru uzmanīgo soli pretī. Vienkārša sievietes un vīrieša mīcīšanās, aizskarot “interesantas vietas”, (sievietes kaut ko tādu arī spēj izstrādāt) neatstāj izvēli, un ir vardarbība ar visām no tā izrietošajām reakcijām. Ne vienmēr partnerim ir iespēja un resursi pretoties jeb laikā reaģēt, bet iespēja precīzi noteikt savu attieksmi ir vienmēr.
D) Nekonkrētas vai nenoteiktas personiskās robežas. Viens no partneriem vai abi nekādi nespēj skaidri izteikt savu attieksmi pret vienu vai otru faktu. Piemēram, viens vēlas seksu, bet otrs partneris, atbildot ļoti nekonkrēti, saka “iespējams”, “paskatīsimies”, “nu-u-u-u”, “visticamāk, ka jā” un tā tālāk. Neverbālie ziņojumi arī ir ar dubultu jēgu. Šie nenoteiktie vārdi un žesti nenozīmē ne atteikšanos, ne piekrišanu, un pēc būtības lēmuma pieņemšana tiek nodota seksa iniciatora rokās. Bet viņš/viņa vēlas seksu, un tad to var interpretēt no pozīcijas, kas ir vēlama viņam, kas ir dabiski. “Ā, vienkārši ir jābūt uzstājīgākam, viņa to gaida!” (viņa taču nekādi nepateica, ko viņa gaida). Nav saprotams, kur ir karodziņi. Tiešās atgriezeniskās saites trūkuma dēļ cilvēki nereti sāk meklēt kaut kādus ārējus kritērijus, kas palīdzētu saprast partneri. Bet viņu starpā var būt stereotipi par to, kāda ir “pareiza” vīrieša vai sievietes uzvedība, kultūras normas (trīs reizes piedāvā – divas reizes atsakies, nodemonstrē kautrību, piekrīti trešajam), draugu un draudzeņu padomi. Orientācija uz ārējiem kritērijiem ne pie kā laba nenoved, jo šādā tad kontaktējas nevis reāli cilvēki, bet gan staigājoši stereotipu kopumi. Vai šajā gadījumā turpinātā vīrieša iniciatīva tiek uzskatīta par vardarbību? Nē. Viņš izvēlas sev pieņemamu darbības variantu nenoteiktos apstākļos, reizēm pat pamatojoties uz pagātnes pieredzi: kaut kad, kad, izrādījis iniciatīvu, viņš nesagaidīja atbildi, bet, pārtraucis to izpaust, pēkšņi saskārās ar aizvainojumu…
Tarakāns galvā sēž uz tarakāna, un viens dzenā otru gan sievietēm, gan vīriešiem.
(Brīdinājums Nr. 1 tiem, kuri ir tankā: cietušā cilvēka apvainošana par to, ka viņš ir vainīgs vardarbībā pret sevi no cita cilvēka puses nav pieņemams un kalpo par “lielisku” attaisnojumu notikušajai vardarbībai. Vardarbību veikušais nes pilnu vainu un atbildību par sevi, bet attiecībā uz cietušo var runāt tikai par viņa/viņas atbildību par personisko robežu aizsardzību, bet nekādi ne par vardarbību).
Iemesli, kuru dēļ ir grūti noteikt savas robežas ir dažādi. Kāds baidās aizvainot, kāds vienkārši baidās par savu dzīvību un veselību iepriekšējas pieredzes dēļ. Kāds manipulē vai spēlē savas spēles (brīdinājums Nr. 2 tiem, kuri ir tankā: ne vienmēr cilvēks spēj atrast psiholoģiskos resursus, lai stātos pretī vardarbībai vai lai noteiktu savas robežas, tāpēc paša fakta zināšana par to, kā to var izdarīt, var arī nepalīdzēt. Šo resursu iegūšana nereti ir psihoterapijas uzdevums).
Ir vēl viens tuvināšanās variants. Kad abi partneri, tuvojoties viens otram, jautā: “Kā Tev patīk šāds attālums? Vai es varu pieiet tuvāk?” Parastajā dzīvē tas nozīmē uzmanību pret otra pārdzīvojumiem un vajadzībām. Kā padarīt partneri nelaimīgu? Aizmirst par to, ka viņam ir pašam sava teritorija, un šajā teritorijā viņš pats nosaka noteikumus. Var mēģināt vienoties par jauniem noteikumiem, bet neielauzties. No ielaušanās brīža (lūgšanās, ignorēšanas) dialogs tiek pārtraukts, un sākas vardarbība.
Iļja Latipovs
* Avots: www.livejournal.com;
* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe speciāli priekš www.garavasara.com;
* Korektore: Liene Lāce
Iesākumā vēlos tik skaidrībā ar diviem jēdzieniem.
Vardarbība: jebkuras formas iedarbība vienam cilvēkam uz otru ar mērķi likt viņam pret paša gribu darīt to, ko vēlas pirmais. Atslēgas frāzes šeit: “jebkuras formas”, “mērķis” (t.i., ar iepriekšēju nodomu) un “pret paša gribu”. Es neuzskatu, ka īpašam noteikumam, lai fiksētu vardarbību, ir jābūt kā tas teikts Pasaules Veselības organizācijas definīcijā “ķermeņa ievainojumiem, nāvei, psiholoģiskai traumai, novirzēm attīstībā vai dažāda veida zaudējumiem”.
Personīgā psiholoģiskā robeža: līnija starp “Es/mans” un “ne-Es/svešs”. Uz “es/mans” pilnībā un nedalāmi attiecināmas šī “Es” lietotāja privātuma tiesības, un neviens cits vairāk nav tiesīgs ar to rīkoties. Cita lieta, ka cilvēkiem personīgās robežas ir dažāda platuma, un atbilstoši pastāv dažādi priekšstati par to, ar ko viņi var rīkoties, bet ar ko – nē. Piemēram, ja formāli mans personīgais laiks/vieta netiek izjusts kā “mans”, tad manu laiku/vietu viegli var iegūt cits, un es pretošanos neizrādīšu. Aizsargājas (ar agresiju) tikai tas, kas ienāk psiholoģisko robežu iekšpusē. Ja tās ir ļoti šauras, tad arī šī cilvēka dzīvē viegli var kļūt par šauru. Galējos gadījumos “es/ mans” neizplatās pat uz formāli personisko ķermeni.
Es reizēm (tas atkarīgs no konteksta) piedāvāju klientiem vai studentiem piedalīties šādā eksperimentā pāros. Viens no “partneriem” izvēlas vietu telpā un domās ap sevi novelk robežu, kuras iekšienē ir “Es”. Pēc tam, kad viņš to ir izdarījis (un nevienam nesaka par to, kur ir šī robeža), otrs sāk tuvoties, un pirmā uzdevums ir apstādināt viņu, tikko viņš nonāk līdz robežai. Un lūk šeit parādās dažādi divu cilvēku mijiedarbības fenomeni. Kāds no tiem, kas tuvojas, ļoti spēcīgi uztraucas par gaidošā cilvēka komfortu un apstājas pats, reizēm vairākus soļus pirms domās novilktās robežas. Savukārt kāds cits no tiem, kuri gaida, viegli var pateikt: “Stāvi, tālāk nedrīkst”, un tas, kurš tuvojas, mierīgi apstājas. Ir bijusi situācija, kad gaidošais, otram “partnerim” tuvojoties, sāka nervozēt, kļuva nemierīgs, bet nekādi nedeva ziņu, ka tu, redzi, dārgais, esi pārkāpis robežu. Daži no tiem, kuri tuvojās, bija pamanījuši nervozitāti un paši piebremzējuši (vai arī soļoja arvien mazāk pārliecināti), daži savukārt mierīgi gāja pretī tiešai sadursmei, un tajā brīdī gaidošie sāka kāpties atpakaļ, bet tāpat kā iepriekš nekādi ne ar žestu, ne vārdiem nevēlējās apturēt tos, kas acīmredzami ielaužas domās nospraustajās robežās. Šādos brīžos daži no tiem, kuri tuvojās, apstājās, bet daži gāja tālāk, neaizdomājoties, kas notiek. Bija viens galējs gadījums, kad vīrietis, kurš tuvojās, vienkārši noignorēja sievietes vārdus un žestus “stop!”, paskaidrojot to ar sekojošu frāzi: “Es gribēju pieiet tuvāk, un es izdarīju to, ko vēlējos; vai viņa man diktēs to, kas man būtu jādara un kas nav?” Šī cilvēka apziņā pilnībā trūka svešas personīgās robežas kā fakts pat tad, kad viņš “galvas” līmenī zināja, ka šī robeža ir (bet, atbildot uz aizrādījumu, ka viņš šobrīd ir veicis praktiski īstu izvarošanu, atgaiņājās: izvarošana – tas ir pavisam kas cits, es neesmu nekāds izvirtulis!) Beigu beigās bija gadījumi, kad gaidošais/šā vispār nekādi ārēji neizpauda reakciju uz pārkāpumu.
Pēc šī eksperimenta neizbēgami tika uzdots jautājums: “Bet ko Tu juti, kad Tavs partneris Tev tuvojās? Kas notika ar Tevi, kad Tu tuvojies? Kā Jūs tikāt galā ar saviem pārdzīvojumiem? Kas lika Jums ciest diskomfortu, bet neizpaust reakciju uz ielaušanos personiskajās robežās? Kas lika Jums tuvoties un tuvoties, neskatoties uz to, ko Jūs sapratāt/jutāt, kad bijāt jau iekļuvis svešā teritorijā?”
Apspriedē daudziem partneriem visai bieži īsts atklājums ir tas, ka viņi ABI piedalījās diskomforta situācijas radīšanā, ja tāda ir bijusi. Vienkārši “upuri” un vienkārši “varmākas” praktiski nebija, izslēdzot to piemēru, kad vīrietis pilnībā noignorēja sievietes reakciju, kur lomas bija skaidri noteiktas. Bet citādi stingru dalījumu “labajos” un “ļaunajos” izdevās izdarīt nepavisam ne vienmēr. Atbildes uz augstāk uzdotajiem jautājumiem bija dažādas. Un tās dod atslēgu sapratnei par to, kur beidzas veselīga savstarpēja mijiedarbība, un sākas vardarbība. Var izdalīt vairākus variantus.
A) Pārlieku liels jūtīgums pret svešām robežām: tad vispār nekontaktējas ar citu cilvēku un nenosaka savas ar otru cilvēku saistītas intereses/vajadzības tāpēc, ka baidās izdarīt viņam neērti. “Hiperjūtīgums” bieži piemīt cilvēkiem, kuri ilgu laiku dzīvo ar tiem, kuru personīgās robežas ir uzpūstas pāri mēram, un jebkuras “liekas” kustības no apkārtējiem tiek uztvertas kā uzbrukums. No šejienes ir ieradums ierobežot sevi un “hipercienīt” citus, pilnībā apspiežot savu iniciatīvu. Kā sekas – vājas personīgās robežas, kuras viegli noslaucīt jeb ignorēt, ja citam tās ir neērtas.
B) Kontakta spēja uz robežas. Kad, diviem cilvēkiem tuvojoties, viņu personīgās robežas saduras, VIŅI LIEK PAR TO MANĪT. Šeit ir mana robeža, bet šeit ir mana; lūk, ir manas vēlēšanās, bet, lūk, te – manas. Notiek normāla demarkācija, “pierīvēšanās”. Tomēr tā iespējama tikai tad, kad abi partneri runā par sevi, savām vajadzībām un vēlmēm, un turklāt viņiem ir izvēle, kādas partnera prasības viņi ir gatavi apmierināt, bet kādas – ne. Kontaktēšanās laikā cilvēki nepārtraukti pārbauda viens otra robežas. Piemēram, izdarot kaut ko otram patīkamu, viņam to neprasot – tā ir robežu pārbaudīšana. Ja otrs reaģēja ar dusmām – tu, “izdarot labu”, nudien biji pārkāpis robežu. Un šeit svarīgi ir padot atpakaļgaitā un vienoties par to, kur būs novilkta līnija. Bet notikušais – tā vēl nav vardarbība, tā vienkārši ir personisko robežu pārkāpšana, kas periodiski var notikt ikvienam cilvēkam.
Un tā, kontakts uz robežas reizēm noved pie tā, ka mēs pārkāpjam svešas robežas, un tas ir normāli. Pārkāpumu neizdara vien tas, kas vispār nekontaktējas.
C) Stingri noteiktu svešu robežu ignorēšana. Ja kāds skaidri un gaiši ir pateicis: “Tā ar mani drīkst apieties, bet tā – nedrīkst”, bet otrs turpina darīt (vai mēģina darīt) to, ko viņš grib – no šī punkta sākas vardarbība. Un šeit nekādu citu variantu nav.
“Pateicība” visai bieži arī kļūst par vardarbības formu. Es zinu kādu gadījumu, kurā tēvs gribēja “pateikties” savai meitai, un, kamēr viņa bija atvaļinājumā, divu nedēļu laikā tēva nolīgta celtnieku brigāde pilnībā pārveidoja viņas dzīvokli saskaņā ar tēva priekšstatiem (kas spēcīgi atšķīrās no meitas priekšstatiem). Neviens, protams, meitai nejautāja, vai viņa vēlas to vai ne, bet izvēles – pieņemt vai nepieņemt – viņai NEBIJA. Viņa tika nostādīta fakta priekšā. Tēvs vienkārši apmierināja savu vajadzību uz meitas rēķina. Pēc būtības tā ir simboliska izvarošana. Tā ir iekļūšana personiskās (pat intīmās) teritorijas dziļumā bez upura atļaujas. Konkrētajā gadījumā robežas bija stingri noteiktas (tēvs zināja, ka meitai nepatīk viņa “labdarība”), un tās tika pārkāptas. Pārtikas vardarbība, finansiāla vardarbība – jebkuras mijiedarbības formas, kurās viens no partneriem dara to, ko vēlas, ignorējot cita gribu, tiek uzskatīta par vardarbību. Netaktiskas piezīmes un salīdzinājumi, otra vērtības noniecināšana, nelūgti padomi – tas viss, būdams personisko robežu pārkāpums, pats par sevi vardarbība neskaitās, bet par tādu kļūst, kad tieši tika pateikts: “Nesalīdzini mani ar Žeņu vai Sašu, mani tas aizvaino. Es nevēlos, lai Tu man dod padomus, ja būs vajadzība – paprasīšu”.
Vienā no pierobežu zonām ir flirts. Vīrieša un sievietes satuvināšanās ietver iekļūšanu aiz robežām, un šeit ļoti svarīgs ir jūtīgums vienam pret otru un pret reakcijām uz katru uzmanīgo soli pretī. Vienkārša sievietes un vīrieša mīcīšanās, aizskarot “interesantas vietas”, (sievietes kaut ko tādu arī spēj izstrādāt) neatstāj izvēli, un ir vardarbība ar visām no tā izrietošajām reakcijām. Ne vienmēr partnerim ir iespēja un resursi pretoties jeb laikā reaģēt, bet iespēja precīzi noteikt savu attieksmi ir vienmēr.
D) Nekonkrētas vai nenoteiktas personiskās robežas. Viens no partneriem vai abi nekādi nespēj skaidri izteikt savu attieksmi pret vienu vai otru faktu. Piemēram, viens vēlas seksu, bet otrs partneris, atbildot ļoti nekonkrēti, saka “iespējams”, “paskatīsimies”, “nu-u-u-u”, “visticamāk, ka jā” un tā tālāk. Neverbālie ziņojumi arī ir ar dubultu jēgu. Šie nenoteiktie vārdi un žesti nenozīmē ne atteikšanos, ne piekrišanu, un pēc būtības lēmuma pieņemšana tiek nodota seksa iniciatora rokās. Bet viņš/viņa vēlas seksu, un tad to var interpretēt no pozīcijas, kas ir vēlama viņam, kas ir dabiski. “Ā, vienkārši ir jābūt uzstājīgākam, viņa to gaida!” (viņa taču nekādi nepateica, ko viņa gaida). Nav saprotams, kur ir karodziņi. Tiešās atgriezeniskās saites trūkuma dēļ cilvēki nereti sāk meklēt kaut kādus ārējus kritērijus, kas palīdzētu saprast partneri. Bet viņu starpā var būt stereotipi par to, kāda ir “pareiza” vīrieša vai sievietes uzvedība, kultūras normas (trīs reizes piedāvā – divas reizes atsakies, nodemonstrē kautrību, piekrīti trešajam), draugu un draudzeņu padomi. Orientācija uz ārējiem kritērijiem ne pie kā laba nenoved, jo šādā tad kontaktējas nevis reāli cilvēki, bet gan staigājoši stereotipu kopumi. Vai šajā gadījumā turpinātā vīrieša iniciatīva tiek uzskatīta par vardarbību? Nē. Viņš izvēlas sev pieņemamu darbības variantu nenoteiktos apstākļos, reizēm pat pamatojoties uz pagātnes pieredzi: kaut kad, kad, izrādījis iniciatīvu, viņš nesagaidīja atbildi, bet, pārtraucis to izpaust, pēkšņi saskārās ar aizvainojumu…
Tarakāns galvā sēž uz tarakāna, un viens dzenā otru gan sievietēm, gan vīriešiem.
(Brīdinājums Nr. 1 tiem, kuri ir tankā: cietušā cilvēka apvainošana par to, ka viņš ir vainīgs vardarbībā pret sevi no cita cilvēka puses nav pieņemams un kalpo par “lielisku” attaisnojumu notikušajai vardarbībai. Vardarbību veikušais nes pilnu vainu un atbildību par sevi, bet attiecībā uz cietušo var runāt tikai par viņa/viņas atbildību par personisko robežu aizsardzību, bet nekādi ne par vardarbību).
Iemesli, kuru dēļ ir grūti noteikt savas robežas ir dažādi. Kāds baidās aizvainot, kāds vienkārši baidās par savu dzīvību un veselību iepriekšējas pieredzes dēļ. Kāds manipulē vai spēlē savas spēles (brīdinājums Nr. 2 tiem, kuri ir tankā: ne vienmēr cilvēks spēj atrast psiholoģiskos resursus, lai stātos pretī vardarbībai vai lai noteiktu savas robežas, tāpēc paša fakta zināšana par to, kā to var izdarīt, var arī nepalīdzēt. Šo resursu iegūšana nereti ir psihoterapijas uzdevums).
Ir vēl viens tuvināšanās variants. Kad abi partneri, tuvojoties viens otram, jautā: “Kā Tev patīk šāds attālums? Vai es varu pieiet tuvāk?” Parastajā dzīvē tas nozīmē uzmanību pret otra pārdzīvojumiem un vajadzībām. Kā padarīt partneri nelaimīgu? Aizmirst par to, ka viņam ir pašam sava teritorija, un šajā teritorijā viņš pats nosaka noteikumus. Var mēģināt vienoties par jauniem noteikumiem, bet neielauzties. No ielaušanās brīža (lūgšanās, ignorēšanas) dialogs tiek pārtraukts, un sākas vardarbība.
Iļja Latipovs
* Avots: www.livejournal.com;
* No krievu valodas tulkoja Ingūna Paupe speciāli priekš www.garavasara.com;
* Korektore: Liene Lāce
