Nepārliecinātas par sevi, hiperkritiskas, pat nežēlīgas, emocionāli atturīgas, izmantojošas vai pārāk pakalpīgas. Tādas mēdz izaugt mammu nemīlētās meitas. Nē, nē, mamma viņām ir, normāla ģimene arī… un tomēr viņas ir uzaugušas bez pietiekamas mīlestības. Monday kopā ar psihoterapeiti Solvitu Vekteri pēta – kas notiek ar mammu nemīlētajām meitām?
Katrā vecumposmā mums ir atšķirīgas psiholoģiskas vajadzības un, tikai saņemot atbilstošu uzmanību, varam uzaugt par emocionāli inteliģentiem, patstāvīgiem un neatkarīgiem cilvēkiem. Pirmajā dzīves gadā mazulim vissvarīgākais ir fiziskais kontakts, pietiekami daudz pieskārienu, smaidu un acu kontakta. Mazuļa pirmais spogulis ir viņa mammas seja – vai tā atplaukst smaidā, ieraugot mazuli, vai mammas acu zīlītes paplašinās, vai acu kontakts ir pietiekami ilgs. Savukārt, kad meitene veidojas par mazu personību, mīlestība iet vārdu ceļus – tā izpaužas uzmanība, atzinība, iedziļināšanās, empātija. Pusaudža gados īstā māksla ir saprast, ka tagad meitenei galvenais izaicinājums būs salīdzināties un konkurēt. Līdz ar to te mammas mīlestība būs iedrošināt, atbalstīt un veicināt, un to izrādīt, daloties ar savām labākajām lietām – piemēram, kosmētiku. Ja mamma ir mīloša un iesaistīta, bērns izaugs drošs un apzināsies, ka ir mīlēts un mīlams. Sajūta, ka varu būt mīlēts, jau agrā vecumā nodrošina pašapziņu un enerģiju, uz kuras tiek būvēta visa turpmākā dzīve.
Mammu nemīlētās meitas – tas nemaz nav tik nevainīgi vai pārejoši. Mammas mīlestība ir primārais virzītājspēks, tāpēc meitenes, kuras nav saņēmušas mammas mīlestību un uzmanību, izaug ar kompleksiem un traumām, kas var pavadīt viņas visu mūžu.
Vienīgi būs vietā piebilst, ka tālāk minētās traumas tīrā veidā dzīvē, par laimi, nav nemaz tik bieži sastopamas – biežāk ir pa iezīmei no tā vai cita kompleksa. Un vēl būtiskāk saprast, ka mammas, kas nav gana mīlējušas savas meitas, pašas savulaik ir sāpinātas un ievainotas. Tāpēc, pirms vainot mammu, svētīgi saprast, ka viņai pašai noteikti reiz trūcis mīlestības. Nemīlestību, tāpat kā mīlestību, cilvēki nodot viens otram no paaudzes paaudzē…
Nepārliecinātība par sevi
Mammu par maz mīlētas meitas izaug nesadzirdētas, ignorētas vai pārlieku kritizētas, tāpēc viņām vajadzīgs nemitīgs atzinības un uzticēšanās apliecinājums. Viņu galvā skan mammas balss – tu neesi pietiekami čakla, gudra, skaista utt. Viņas nekad nav mierā ar paveikto un pašas nespēj adekvāti novērtēt savus sasniegumus. Jaunībā viņām šķiet, ka nav skaistas un interesantas citiem, pēc tam – ka nav pietiekami gudras, un vēl pēc tam – nav gana veiksmīgas. Viņas atturas izmēģināt ko jaunu vai riskēt (piemēram, ilgi turas pie neveiksmīgām attiecībam un nemīlama darba), jo vairāk par visu viņām ir bail tikt ievainotām un kļūdīties.
Nespēja uzticēties
Smagu mantojumu meitai atstāj vēsa, konkurējoša, nereti migrēnas vai kādas citas kaites (iedomātas vai īstas) mocīta mamma. Nereti viņa ir vai nu sevī noslēgusies vai pat emocionāli biedējoša (piemēram, histēriska vai psihotiska, kura pat bērnu acu priekšā kāpj uz palodzes un “mēģina” izdarīt pašnāvību). Šādās attiecībās bērns jūtas pazaudējies un atstumts, pat nobiedēts, jo nekad īsti nezina, ko no mammas var sagaidīt. Iekšējās sajutās bērns dzīvo kā uz pulvera mucas. Arī pieaugušas šīs meitas nemitīgi cenšas pielāgoties, nekad neatslābst un apzināti vai neapzināti gaida nepatikšanas (iekšējā trauksme var ilgt visu mūžu, lai gan tā būtu jārisina pēc iespējas ātrāk, citādi rezultējas veģetatīvajā distonijā).
Nespēja iezīmēt robežas
Ja mamma pati nav laimīga, viņa nespēj darīt īsti laimīgus apkārtējos. Bet bērns jau nespēj izvērtēt un nezina, vai viņam “piešķirta laba vai slikta mamma” un, „saņemot” nelaimīgu mammu, ienāk šajā pasaulē ar domu, ka tā tam jābūt. Tomēr mīlestību un uzmanību tik un tā ļoti gribas, un šādas mammas meita izaug ar domu, ka mīlestība ir kā īpaši jānopelna – ar panākumiem, ar „labu uzvedību”, ar izpalīdzēšanu. Pieaugot šīs meitenes visdrīzāk kļūst par izdabātājām un perfekcionistēm. Attiecībās viņas nespēj iezīmēt to robežu, kas attiecības veido emocionāli noturīgas un veselīgas un vienlaikus ļauj saglabāt savu identitāti. Viņas ir emocionāli pārlieku jutīgas, mēdz pārspīlēti uztraukties par kādu skatienu vai uzrunas toni. Viņas nemitīgi cenšas nopelnīt mīlestību – pat ja tas ir uz viņu veselīgo interešu rēķina.
Nespēja uzticēties
Tas skan mazliet paradoksāli, taču šādu mammu meitām ir grūtāk veidot attiecības tieši ar sievietēm – viņas nereti vīrietim uzticas vairāk nekā otrai sievietei. Šīs meitenes gan draudzībā, gan karjerā ilgu laiku meklē citas sievietes novērtējumu un atzinību. Virspusējā socializācijā viņai klājas samērā labi, taču viņa īsti netiek līdz dziļai draudzībai, jo viņa īsti nevar, nemāk uzticēties un atvērties. Viņa pat nevar iedomāties, ka varētu no otras sievietes gaidīt patiesu devīgumu, laipnību un ieinteresētību. Kā es varu zināt, vai viņa ir īsta draudzene? – viņa nemitīgi sev jautā. Draudzībā viņas sajūtas svārstās no atdevīgas apsēstības līdz greizsirdīgai uzstājībai. Turklāt viņa gaida draudzenes pilnīgu lojalitāti – līdzko viņai ir aizdomas, ka draudzene „nepieder” tikai viņai vienīgajai, viņa jūtas nodota un pievilta. Nav brīnums, ka tik nospriegotas attiecības nereti arī ātri vien sabrūk.
Vainas komplekss
Viena no sāpīgākajām traumām, kas nāk mantojumā nemīlētai meitai, ir vainas komplekss. Ja jau mamma mani nemīl, tātad es neesmu tā vērta, tātad neesmu vispār pelnījusi neko labu. Ja dzīve neizveidojas (un visbiežāk kādā no jomām tā arī neizdodas), viņa dzīvo ar apziņu – esmu to pelnījusi, tā man arī vajag. Šādos gadījumos meita un māte vēlāk nereti apmainās lomām – mamma kļūst par bērnu un princesi, kura jāapkalpo. Un nemīlētā meita tik tiešām domā, ka viņai ir jāpalīdz un jāglābj mamma, jo tas vismaz viņu padarīs par labāku cilvēku.
Alkas pēc otras sievietes uzmanības
Mammas par maz mīlēta meita kā tāds nepaēdis, visu mūžu izsalcis kucēns tiecas pēc citas sievietes novērtējuma un siltuma. Tās ir ilgas pēc tā, lai sieviete tevi samīļo, novērtē, pamana. Un visbiežāk “objekts” ir vecāka, sociālajā hierarhijā augstāk stāvoša sieviete, piemēram, vadītāja darbā. Tomēr dziļi sirdī viņa it kā jau zina, ka tas ir bezcerīgi, tas neizdosies. Un reizēm pat tas nav tik nevainīgi – viņas ir tendētas veidot arī seksuālas attiecības ar sievieti.
Mēs pasaulē tiecamies pēc tiem cilvēkiem, kas mums ir mazliet līdzīgi, kas mūs saprot no pusvārda, ar kuriem mēs intuitīvi jūtamies komforta zonā. Šīm meitenēm raksturīgi meklēt tos, kuriem līdzīgas “attiecību vēstures”. Diemžēl tas dažreiz var projicēties arī attiecībā uz partnera izvēli – paradoksāli, bet gadās, ka viņas “apprec savas mātes”. Viņas atrodas apburtajā lokā – no vienas puses gribas izrauties, bet no otras – viņas īstenībā neaptver, kas ar viņām notiek.
Ko darīt?
Pirmais solis ir apzināties, kāpēc ar mani tā notiek. Tas nav viegli, jo attiecības ar māti ir kaut kas tik dziļš un pat instinktīvs, mēs tajās esam tik ļoti emocionāli iesaistītas, ka no tām nav viegli distancēties – bet tikai distancēšanās ļauj paskatīties uz situāciju no malas. Iespējams, te būs vajadzīga profesionāla speciālista palīdzība.
Otrs solis – saprast, kāpēc mamma tā ir rīkojusies. Iespējams, viņai pašai nav veselīgu jūtu pieredzes – pati nav mīlēta, nav jutusies attiecībās novērtēta un droša. Iespējams, viņa ir piedzīvojusi smagu vilšanos attiecībās ar partneri, ir salūzusi un vairs nav spējusi veidot veselīgas attiecības arī ar meitu. Iemeslu var būt daudz. Katrā ziņā būtiski saprast, ka meitas nemīlēšana ir bijusi tikai sekas, ka tas ir tikai posms nemīlestības ķēdē.
Bet tālāk – tālāk ir katras pašas pieaugušas sievietes lēmums, ko darīt ar savām jūtām un attieksmi. Un katrai ir iespēja nemīlestības ķēdei mainīt polaritāti un pārvērst to mīlestības aplī, kas iet cauri paaudzēm.
