Aizliegtās durvis
Kad man bija trīspadsmit gadi, mamma manā atvilknē atrada erotiska rakstura kārtis.
Es augu inteliģentā un draudzīgā ģimenē, tādēļ nekādi sodi nesekoja. Tēva kabinetā es saņēmu ļoti iecietīgus un nosvērtus paskaidrojumus manas rīcības nepārdomātībai: “Šāda veida tipogrāfisko izstrādājumu izgatavošana, mans draugs, mūsu valstī (PSRS) tiek sodīta ar brīvības atņemšanu. Nedomāju, ka par glabāšanu vai (ceru, ka tu ne..) izplatīšanu, tev kāds noglaudīs galviņu. Trīspadsmit gadi ir pietiekami adekvāts vecums, lai sāktu atšķirt ar ko draudzēties un ko nest mājās.”
Tēva mierīgais un pat draudzīgais tonis neatbrīvoja mani no kauna apziņas. Taču ne par savu neapdomātību, atnesot šo ne visai piedienīgo produktu mājās un pat ne par tiem motīviem, kas mani uz to pamudināja. Bet vienīgi par to, ka nemācēju labi noslēpt un uzrāvos. Jo uz to brīdi jau biju ievērojis, ka ne viss, kas manī un ar mani notiek, rod izpratni līdzcilvēkos, atbalstu likumdošanā vai saskan ar iekārtas vai līdzpilsoņu priekšstatiem par morāli (ētiku, tikumu...liekulību). Uz to mirkli es pa tiešām jau "adekvāti" atšķīru to jautājumu loku, ko apspriest ar vecākiem, bet ko paturēt sevī. Es vairs nebiju tik naivs, lai gaidītu palīdzību, kā tas bija pirmajā ievērojamā reizē, (5 gadu vecumā) kad mani vairākas nedēļas, diendienā dzirdīja ar balderjāņiem, bet tā arī neviens nespēja atbildet uz manu izmisīgo jautājumu - "Kā tas var būt, ka tad, kad es nomiršu, manis nebūs un "viss"?!"
Vecāku reakcija mainījās no līdzjūtības līdz apātijai, bet neko, kaut cik jēdzīgu paskaidrot nevarējā, izlikās, ka šis jautājums viņus pašus nesatrauc un centās mierināt ar frāzem: "tas vēl nebūs tik drīz" vai "tu vēl paspēsi nogurt no dzīves". Māsa iznesa manu "vājību" mazpilsētā un es uz kādu laiku kļuvu slavens kā "Puisītis kas baidās no nāves".
Man pietika ar šo neizpratnes rūgtumu, lai apzinātos savu dziļo vientulību un nelolotu cerības uz palīdzību, bet ciestu klusu. Pēc daudziem gadiem, uzsākot jau apzinātu ceļu savas esības izpratnē, es atklāju sevī neskaitāmas psiholoģiskas un garīgas traumas, kas kopš dažādas senatnes notikumiem ir okupējušas manu prātu un ķermeni, veidojot izkropļotu priekšstatu par sevi, pasauli kurā es dzīvoju, mērķiem, kurus man jāsasniedz un vērtībām pēc kurām vados.
Un galvenokārt "kājas aug" no izpratnes (un attieksmes) par nāvi un savu seksualitāti.
Lai cik unikāla un individuāla ir mana (vai tava) pieredze, paterns ir viens - mēs visi esam ar neskaitāmo psiholoģisko traumu pieredzi. Lielāko daļu no tām mēs esam aizmirsuši, bet daudzas no tām nemaz par tādām neuzskatītu. Taču bērnībā, jebkura nesagatavota, sāpīga saskarsme ar pieaugušo reakciju, dēļ kuras apstājas tavs izziņas process, (lai sāktos iegaumēšanas) kļūst par kārtējām durvīm, aizsistām tavas dabiskās virzības priekšā. Tieši bērnībā, jo mūsu atvērtība pasaulei un uzticēšanās tuvākajiem cilvēkiem padara mūs neaizsargātus. Un tieši vissvarīgākajos jautājumos, kas skar dziļākos un svarīgākos katra cilveka esības aspektus. Katra šī trauma iesakņojas tevī, atrodot sev vietu gan prātā - apstādinot ar sevi kā ar "korķi" turpmāko izziņas (ar bezgalīgām iespēju un izvēles kombinācijām) procesu; gan ķermenī, apstādinot ap sevi dabīgo sulu un enerģijas plūsmu. Vēl jo vairāk, šī trauma saglabā savu informāciju šūnu līmenī, pēc hologrāfijas principa atstāj iespaidu uz visiem tavas būtības aspektiem un ietekmē visas tavas dzīves turpmakās izpausmes. Bet vienkāršāk runājot- aizver tevi pasulei, atstājot tikai to iemācīto šauro redzējumu, kas nepieciešams jau ierastajam, neapzinātā cilvēka eksistēšanas ritējumam, vai virzībā uz pašizdomāto vērtību sasniegšanu kaut kad nākotnē. Un šādā cietā, kā biljardbumbas apvalkā cilvēki slēpj savu patiesumu un neaizsargātību, nesatiekoties ne ar acīm, ne ar sirdīm. Tie slēpjas aiz formāliem un bezdvēseliskiem rokasspiedieniem, viedokļu konfrontācijām, morāles, tikumības priekšrakstiem un instrukcijām, taču pavisam dziļi, katrā cilvēkā slēpjas ilgas pēc tuvības un mīlestības. Vien bailēs no saskaršanās ar savu neaizsargātību, savu patieso un neatklāto būtību, cilvēki turpina melot sev un pasaulei, cenšas veidot attiecības atbilstoši redzētam kinofilmā, lieto visu "seksīgo" un ar "mīlestības garšu", cer, ka "šī īstā mīlestība" uzkritīs uz galvas un pat seksa laikā norobežojas un aizsargājas viens no otra ar gumijas izolātoru, lai nekas neiztraucētu viņu vientulību. Sapņo, viļās, dusmojās, šķirās, neieredz.. Taču aiz dziļiem brikšņiem no dzīves laikā iegūtiem nosacījumiem, priekšstatiem, ilūzijām un bailēm ir vieta, no kuras var redzēt, ka "karalis ir pliks"! Ka nekāda bagātība, veiksme, ietekme vai pat dabas dotie talanti neatbrīvos tevi no nepieciešamības ieskatīties sevī un atbildēt uz svarīgākajiem jautajumiem; ka nekāda pielāgošanās, vai kompromisi nevar saturēt attiecības, kurās nav notikusi patiesa satikšanās starp atvērtām, aizskaramām dvēselēm. Un ka pat tāda dāvana, kā seksualitāte, var atnests vien sāpes, ciešanas un postījumus, ja neapzināties tās patieso dabu.
Jo pasaulē ir iekārtots tā, ka patiesās vērtības nevar noviltot. Seksualitāte ir viena no tām. Cilvēks, kurš nespēj atvērties sev, nespēj atvērties arī otram, tas nespēj ne sniegt, ne saņemt. Šāds neapzināts sekss ir kā adata bez diega - tas nespēj neko savienot, vien krāt un krāt sāpes un būvēt aizvien lielākas aizsardzības sienas. Tikai ieverot šajā "adatā" savu apzinātību, tā spēj celt cilvēka enerģiju un apziņu pretīm Mīlestībai.
Raugoties no šīs vietas katram būtu jāizvēlas - turpināt kopā ar visiem meklēt tur, kur vairāk "spīdīgu mantu", iet ierasto ceļu pretīm iedomātām vēlmēm, sapņiem un ilgām, vai tomēr tur, kur pazaudēji -pagriežot seju savu apslēptāko sāpju un neizpratnes virzienā, nebaidoties vērt vaļā sen aizvērtās durvis, pieņemt sevi caur piedošanu un pateicību par visām saņemtām mācībām.
Izvēloties pēdējo, par vienīgajiem ceļabiedriem un virziena rādītājiem tavā meklējumā kalpos tavas tīrās dvēseles sāpes - visuzticamākais sabiedrotais, kas nekad tevi nemānīs un tev neglaimos. Šīs sāpes, kā atstātās maizes drupačas no pasakas, var atvest tevi Mājās.
Mana pieredze rāda, ka tas ir vienīgais veids, lai turētu sev bērnībā doto solījumu: ar mieru un pārliecību zināt, ka "Tā, ka manis nebūs, nebūs Nekad"!
No tīras Sirds, Bharganath (juris grave)
*
Mani agrāk publicētie ralsti:
Skaistākā Visuma mīkla
Mīlestības mācība - Tantra
Informācija par nodarbībām un lekcijām: garavasara.com
Es augu inteliģentā un draudzīgā ģimenē, tādēļ nekādi sodi nesekoja. Tēva kabinetā es saņēmu ļoti iecietīgus un nosvērtus paskaidrojumus manas rīcības nepārdomātībai: “Šāda veida tipogrāfisko izstrādājumu izgatavošana, mans draugs, mūsu valstī (PSRS) tiek sodīta ar brīvības atņemšanu. Nedomāju, ka par glabāšanu vai (ceru, ka tu ne..) izplatīšanu, tev kāds noglaudīs galviņu. Trīspadsmit gadi ir pietiekami adekvāts vecums, lai sāktu atšķirt ar ko draudzēties un ko nest mājās.”
Tēva mierīgais un pat draudzīgais tonis neatbrīvoja mani no kauna apziņas. Taču ne par savu neapdomātību, atnesot šo ne visai piedienīgo produktu mājās un pat ne par tiem motīviem, kas mani uz to pamudināja. Bet vienīgi par to, ka nemācēju labi noslēpt un uzrāvos. Jo uz to brīdi jau biju ievērojis, ka ne viss, kas manī un ar mani notiek, rod izpratni līdzcilvēkos, atbalstu likumdošanā vai saskan ar iekārtas vai līdzpilsoņu priekšstatiem par morāli (ētiku, tikumu...liekulību). Uz to mirkli es pa tiešām jau "adekvāti" atšķīru to jautājumu loku, ko apspriest ar vecākiem, bet ko paturēt sevī. Es vairs nebiju tik naivs, lai gaidītu palīdzību, kā tas bija pirmajā ievērojamā reizē, (5 gadu vecumā) kad mani vairākas nedēļas, diendienā dzirdīja ar balderjāņiem, bet tā arī neviens nespēja atbildet uz manu izmisīgo jautājumu - "Kā tas var būt, ka tad, kad es nomiršu, manis nebūs un "viss"?!"
Vecāku reakcija mainījās no līdzjūtības līdz apātijai, bet neko, kaut cik jēdzīgu paskaidrot nevarējā, izlikās, ka šis jautājums viņus pašus nesatrauc un centās mierināt ar frāzem: "tas vēl nebūs tik drīz" vai "tu vēl paspēsi nogurt no dzīves". Māsa iznesa manu "vājību" mazpilsētā un es uz kādu laiku kļuvu slavens kā "Puisītis kas baidās no nāves".
Man pietika ar šo neizpratnes rūgtumu, lai apzinātos savu dziļo vientulību un nelolotu cerības uz palīdzību, bet ciestu klusu. Pēc daudziem gadiem, uzsākot jau apzinātu ceļu savas esības izpratnē, es atklāju sevī neskaitāmas psiholoģiskas un garīgas traumas, kas kopš dažādas senatnes notikumiem ir okupējušas manu prātu un ķermeni, veidojot izkropļotu priekšstatu par sevi, pasauli kurā es dzīvoju, mērķiem, kurus man jāsasniedz un vērtībām pēc kurām vados.
Un galvenokārt "kājas aug" no izpratnes (un attieksmes) par nāvi un savu seksualitāti.
Lai cik unikāla un individuāla ir mana (vai tava) pieredze, paterns ir viens - mēs visi esam ar neskaitāmo psiholoģisko traumu pieredzi. Lielāko daļu no tām mēs esam aizmirsuši, bet daudzas no tām nemaz par tādām neuzskatītu. Taču bērnībā, jebkura nesagatavota, sāpīga saskarsme ar pieaugušo reakciju, dēļ kuras apstājas tavs izziņas process, (lai sāktos iegaumēšanas) kļūst par kārtējām durvīm, aizsistām tavas dabiskās virzības priekšā. Tieši bērnībā, jo mūsu atvērtība pasaulei un uzticēšanās tuvākajiem cilvēkiem padara mūs neaizsargātus. Un tieši vissvarīgākajos jautājumos, kas skar dziļākos un svarīgākos katra cilveka esības aspektus. Katra šī trauma iesakņojas tevī, atrodot sev vietu gan prātā - apstādinot ar sevi kā ar "korķi" turpmāko izziņas (ar bezgalīgām iespēju un izvēles kombinācijām) procesu; gan ķermenī, apstādinot ap sevi dabīgo sulu un enerģijas plūsmu. Vēl jo vairāk, šī trauma saglabā savu informāciju šūnu līmenī, pēc hologrāfijas principa atstāj iespaidu uz visiem tavas būtības aspektiem un ietekmē visas tavas dzīves turpmakās izpausmes. Bet vienkāršāk runājot- aizver tevi pasulei, atstājot tikai to iemācīto šauro redzējumu, kas nepieciešams jau ierastajam, neapzinātā cilvēka eksistēšanas ritējumam, vai virzībā uz pašizdomāto vērtību sasniegšanu kaut kad nākotnē. Un šādā cietā, kā biljardbumbas apvalkā cilvēki slēpj savu patiesumu un neaizsargātību, nesatiekoties ne ar acīm, ne ar sirdīm. Tie slēpjas aiz formāliem un bezdvēseliskiem rokasspiedieniem, viedokļu konfrontācijām, morāles, tikumības priekšrakstiem un instrukcijām, taču pavisam dziļi, katrā cilvēkā slēpjas ilgas pēc tuvības un mīlestības. Vien bailēs no saskaršanās ar savu neaizsargātību, savu patieso un neatklāto būtību, cilvēki turpina melot sev un pasaulei, cenšas veidot attiecības atbilstoši redzētam kinofilmā, lieto visu "seksīgo" un ar "mīlestības garšu", cer, ka "šī īstā mīlestība" uzkritīs uz galvas un pat seksa laikā norobežojas un aizsargājas viens no otra ar gumijas izolātoru, lai nekas neiztraucētu viņu vientulību. Sapņo, viļās, dusmojās, šķirās, neieredz.. Taču aiz dziļiem brikšņiem no dzīves laikā iegūtiem nosacījumiem, priekšstatiem, ilūzijām un bailēm ir vieta, no kuras var redzēt, ka "karalis ir pliks"! Ka nekāda bagātība, veiksme, ietekme vai pat dabas dotie talanti neatbrīvos tevi no nepieciešamības ieskatīties sevī un atbildēt uz svarīgākajiem jautajumiem; ka nekāda pielāgošanās, vai kompromisi nevar saturēt attiecības, kurās nav notikusi patiesa satikšanās starp atvērtām, aizskaramām dvēselēm. Un ka pat tāda dāvana, kā seksualitāte, var atnests vien sāpes, ciešanas un postījumus, ja neapzināties tās patieso dabu.
Jo pasaulē ir iekārtots tā, ka patiesās vērtības nevar noviltot. Seksualitāte ir viena no tām. Cilvēks, kurš nespēj atvērties sev, nespēj atvērties arī otram, tas nespēj ne sniegt, ne saņemt. Šāds neapzināts sekss ir kā adata bez diega - tas nespēj neko savienot, vien krāt un krāt sāpes un būvēt aizvien lielākas aizsardzības sienas. Tikai ieverot šajā "adatā" savu apzinātību, tā spēj celt cilvēka enerģiju un apziņu pretīm Mīlestībai.
Raugoties no šīs vietas katram būtu jāizvēlas - turpināt kopā ar visiem meklēt tur, kur vairāk "spīdīgu mantu", iet ierasto ceļu pretīm iedomātām vēlmēm, sapņiem un ilgām, vai tomēr tur, kur pazaudēji -pagriežot seju savu apslēptāko sāpju un neizpratnes virzienā, nebaidoties vērt vaļā sen aizvērtās durvis, pieņemt sevi caur piedošanu un pateicību par visām saņemtām mācībām.
Izvēloties pēdējo, par vienīgajiem ceļabiedriem un virziena rādītājiem tavā meklējumā kalpos tavas tīrās dvēseles sāpes - visuzticamākais sabiedrotais, kas nekad tevi nemānīs un tev neglaimos. Šīs sāpes, kā atstātās maizes drupačas no pasakas, var atvest tevi Mājās.
Mana pieredze rāda, ka tas ir vienīgais veids, lai turētu sev bērnībā doto solījumu: ar mieru un pārliecību zināt, ka "Tā, ka manis nebūs, nebūs Nekad"!
No tīras Sirds, Bharganath (juris grave)
*
Mani agrāk publicētie ralsti:
Skaistākā Visuma mīkla
Mīlestības mācība - Tantra
Informācija par nodarbībām un lekcijām: garavasara.com
