Mīļie draugi, priecājieties par šo skaisto stāstu un
vēstījumu…
Tu vari dot otram tikai to, kas tev ir.
Džotsnu draugi vairāk sauca par Džoiju, jo viņa vienmēr bija
prieka pilna. Viņa uzsmaidīja katram un katram arī atrada kādu labu vārdu ko
pateikt. Kādu dienu viņas mazā meitiņa Tīna ieklīda kaimiņu dārzā un noplūca
tur dažas īpašas krizantēmas. Dženija, kaimiņiene un dārza īpašniece, bija ļoti
saniknota. Ar smagu un dusmās drebošu roku viņa spieda durvju zvana pogu un
tiklīdz Džoija bija atvērusi durvis, tā izgāza pār to pārmetumu un dusmu gūzmu.
Džoija kaimiņienes dusmu izvirdumu uzņēma ar smaidu. Tad viņa teica, man ļoti
žēl, ka tā notika ar ziediem, varbūt ienāksi uz mazu brītiņu? Es pagatavošu
kafiju un mēs varētu aprunāties. Dženija pavisam nebija gaidījusi šādu Džoijas
reakciju. Viņa asi noraidīja priekšlikumu un piebilda, lai pieskatot savu
meitu, citādi nožēlošot, es tevi esmu brīdinājusi. To pateikusi, viņa aizsteidzās.
Džoija pasauca meitu un iztaujāja. Tīna saprata savu
kļūdu, un teica mammai, Mamm, tā bija mana kļūda, tur tu nebija vainīga, bet
viņa apvainoja tevi, kā tu varēji saglabāt mieru? Kāpēc nekliedzi arī tu? Džoija
pasmaidīja un teica, vai tu kādreiz ej uz apģērbu veikalu, lai nopirktu
šokolādi? Vai mēs no augļu pārdevēja pērkam džinsus? Ja es tev lūgtu iedot 1000
rūpijas, vai tev tās ir? Tīna sparīgi pašūpoja galvu. Džoija pasmaidīja un
turpināja, es viņai devu tikai to, kas man ir, kā gan es varu dot to, kā man
nav?
Vakarā, kad pēc durvju zvana, Dženija atvēra ārdurvis, tur
stāvēja ziedu tirgotājs. Viņa rokās bija divi skaisti ziedoši krizantēmu podi. Klāt
bija pielikta zīmīte: “Mīļa Dženija, mums ir ļoti žēl, ka tā sanācis. Cerams,
ka šie ziedi tev sniegs prieku. Mīlestībā no Džoijas un Tīnas.”
Paldies Vikram džī par šo
stāstiņu!
Tulkoja Māra Brante
