Kādā žurālā nepublicēts raksts

P.S. Šo rakstu biju iecerējusi publicēt vienā no ezoteriskajiem žurnāliem, taču pēdējā brīdī saņēmu atteikumu. Pamatojums -- tas neatbilstot žurnāla formātam. Mazliet dīvaini, jo šajā izdevumā varēja lasīt gan par dziedniekiem, burvjiem un gaišreģiem, gan eņģeļiem un dēmoniem, gan reinkarnāciju un ceļošanu iepriekšējās dzīvēs, par Visuma enerģijām, kuras sajūtam. Kāpēc neder saruna par transformāciju planetārā līmenī, par iespēju mainīt savu apziņas līmeni, kāpēc neder cits epidēmijas rašanās skaidrojums? Vienīgais izskaidrojums varētu būt tāds, ka arī presi kontrolē kāds spēks, kurš nevēlas, lai cilvēku apziņa mainītos un viņi apjaustu, ka ne jau materiālā pasaule un tās uzspiestā kārtība ir tā svarīgākā... /Līga Zītara/

*
Šādu situāciju jau vairākas paaudzes nav piedzīvojušas, kad, valdot mieram un augstam zinātnes attīstības līmenim, sākusies pasaules mēroga pandēmija. Zinātnieki jau atraduši vaininieku – tas esot sikspārnis, kurš pārnēsā nāvējošo vīrusu. Savukārt seno zinību pētnieki notiekošo skata citādi. Ieklausieties, kā to skaidro Māra BRANTE – godu un rituālu, kā arī dainu meditāciju un kopdziedāšanu vadītāja, senā & mūsdienu kalendāra pētniece.

Mācāmies dzīvot pa jaunam
Līga Zītara

CILVĒKS NAV PASAULES VALDNIEKS
Šis ir globālo pārmaiņu sākums. Mūs gaida transformācija planetārā līmenī. Šobrīd notiekošais tika prognozēts jau 2012. gadā, vien nebija zināms, kā izpaudīsies. TAS atnāca vīrusa izskatā. Mums tika doti 8 gadi, lai mainītos, augtu un pārkārtotu savu pasaules redzējumu. Patlaban esam uz jaunas dzīves sliekšņa. Protams, žēl, ka tas notiek šādi – kā vispasaules pandēmija. Acīmredzot citas iespējas un labāka varianta Augstākajiem spēkiem nebija. Te jāsaprot: VISS NOTIEK AR DIEVIŠĶĀ ZIŅU.
Šis laiks apliecina, ka cilvēks nav pasaules valdnieks, kā daudzi esam iedomājušies. Lemūrija izzuda, Atlantīda nogrima, Romas impērija krita. Daudzu sugu izmiršana jau no neatminamiem laikiem apliecina: kad Zeme novesta līdz kritiskai situācijai, notiek pārmaiņas, ko cilvēki uztver kā nelaimes, postu, krīzes, katastrofas vai kādas citas nelaimes, kas noslēdz veco un atver jaunas pasaules dzimšanai, lai dzīve uz planētas atjaunotos jaunā kvalitātē. Tagad kārta mūsu civilizācijai.

Mēs esam nežēlīgi izmantojuši Zemes resursus. Esam piesārņojuši zemi, ūdeņus, gaisu. Mūsu rīcības rezultātā uz Zemes izmirst augi un dzīvnieki. Mēs rīkojamies tā, it kā būtu vienīgie, kuriem Zeme dod patvērumu un iespēju dzīvot. Aizmirstam, ka dalām šo planētu ar vēl daudzām citām dzīvām būtnēm. Cilvēce ir tikai 0,01%, bet uzvedamies kā Zemes valdnieki, kā izmantotāji un neapdomīgi patērētāji. Dzīvojam nevis kā saimnieki, kuri plāno, paredz, domā par nākotni, bet kā viendienīši, kuriem nerūp, kas paliek pēc mums nākamajām paaudzēm. Zemes “pacietības mērs” ir izsmelts.

Kad pirms 13 gadiem iesākās mans apzinātais garīgais ceļš, tad runāja par to, ka 1987. gadā notikusi kosmiskā konverģence, kas pieņēmusi lēmumu, ka Zemei šoreiz ļaus izdzīvot un nebūs tādas katastrofas, kas iznīcināja iepriekšējās civilizācijas – Lemūriju un Atlantīdu. Vēstījumi pauda, ka Zemei tiek doti 25gadi, lai cilvēce pati saglabātu sevi un planētu. Tad arī parādījās gada skaitlis 2012, kas iezīmēja Jaunās pasaules, Jaunā Zelta laikmeta sākumu. Šoreiz mums ļaus izdzīvot, bet tas būs jādara pašu spēkiem! Bija jāsaprot, ka nevaram ieiet jaunajā pasaulē ar vecajiem ieradumiem, netīrumiem, ar veco apziņu.

Kas notiek šobrīd? Mēs visi kā vienota cilvēce ieejam jaunā ciklā. Cikliskums ir planētas Zeme neatņemama sastāvdaļa. Gada ritējums, gadalaiku cikliskums, diena –nakts, piedzimšana – aiziešana, sākums – beigas… Viss notiek cikliski, ar tālāku virzību un izaugsmi. Cikliskums ir vienmēr klātesošs, tajā ir dzīvība. Kaut kam beidzoties, sākas jauns cikls jau citā vijumā. Patlaban, kad esam karantīnā, mums tiek dotas iespējas augt apziņā, ģimeniskajās un citās attiecībās. Šis laiks māca atbrīvoties no vecā, māca elastību, nepieķeršanos ierastajam dzīvesveidam, dienas kārtībai.

Šis laiks māca atbrīvoties no vecā, māca elastību, nepieķeršanos ierastajam dzīvesveidam, dienas kārtībai. Tiklīdz spējam atlaist ierasto, tā iekšēji atnāk milzīgas brīvības sajūta, kas atver radošuma potenciālu, nāk jaunas idejas un risinājumi. Šis izolēšanās brīdis māca dzīvot pa jaunam.

Tas ir kā izaicinājums pašiem sev – apstāties neprātīgajā ikdienas skrējienā, lai palūkotos apkārt, lai dziedinātu attiecības ģimenē. Mēs pārstājam fokusēties uz dažādībām, uz to, cik citādāki, labāki vai pārāki esam par citiem. Vīruss mūs nešķiro: esam bagāti vai nabagi, kāda mums ādas krāsa, nacionalitāte, reliģiskā piederība, visi un ikviens pieredz notiekošo vienādi. Visi satraucamies. Mēs esam viena cilvēce. Ja noņemam šķeltniecisko apziņu, tad redzam, ka visi esam vienādi, visi esam viens vesels. Patlaban tiek dota iespēja šo vienotību sajust ar saviem ģimenes locekļiem, mazajā šūniņā. Vai mūsu bērnu alkas pēc atzinības, pieņemšanas un mīlestības nav tādas pašas kā pieaugušajiem? Vai manas dusmas un raizes kopumā ir citādākas nekā manam mazbērnam? Dusmu un nepatikas pieredze mums visiem ir vienāda. Gluži tāpat kā labvēlības un laimes brīžu pieredze. Atšķiras tikai tas, par ko raizējamies, kas mums katram nepatīk. Prieka un laimes pieredze arī mums visiem ir! Katram tā būs niansēta, bet kopumā tā ir mūs visus vienojoša pieredze, uz kuru šobrīd jāfokusējas. No šīs sajūtas mums jāmācās dzīvot, runāt, darīt. Tā mēs dziedinām ne tikai sevi, bet arī apkārtējos.

Šobrīd visi globālā mērogā pārtopam par jaunām cilvēkbūtnēm. Pandēmija liek mums atteikties no vecā, ierastā, pierastā un uzsākt jaunu ceļu gan domāšanā, gan rīcībā, gan iekšējā pasaulē. Šis laiks uzskatāmi parāda, ka esam atbildīgi par savu apziņas stāvokli. Mēs varam panikot, bet varam ieraudzīt arī notiekošo un nonākt iekšējā rāmumā. Izvēle jāizdara pašiem. Paši vien atbildam par savu apziņas stāvokli. Kādā apziņā esam, tādu radām ārējā pasaulē, tur dzīvojam iekšējā pasaulē.

DIVI APZIŅAS STĀVOKĻI
Kāds ir mūsu individuālais spēks? APZIŅA. Mēs šeit iemiesojamies ne tikai tāpēc, lai baudītu materiālās dzīves labumus un jaukumus. Mūsu pamatuzdevums ir APZIŅAS izaugsme. Ko tas nozīmē?Jebkurā dzīves brīdī mēs atrodamies vienā no diviem apziņas stāvokļiem. Trešā, ceturtā vai piektā apziņas stāvokļa nav. Mēs esam vai nu ciešanu stāvoklī vai skaistā esībā.

Kas ir ciešanu stāvoklis? Audzināšana, izglītības sistēma, politiskā iekārta, valdību politika, arī reliģija… pilnīgi viss, kas patlaban dominē un veido mūsu uzskatus un domāšanas veidu, šobrīd ir vērsts uz atdalītību, uz pārņemtību/apsēstību ar sevi, uz pašlabuma gūšanu, izmantošanu, uz sacensību, salīdzināšanu, skaudību, savtību utt. Mēs esam tik ļoti pie tā pieraduši, tik ļoti tajā dzīvojam, ka nemaz to vairs nejūtam un neapzinām. Mūsu ikdienu veido steiga, spriedze, nemiers un stress. Mums ir lieliski aktivizēta prāta darbība un attiecīgās zonas galvas smadzenēs, kas atbild par loģisko domāšanu. Tā komplektā ar pasaules redzējumu novedusi pie pārņemtības ar sevi. Bet tieši apsēstība ar sevi rada ciešanas un sāpes. Jā, te ir runa par sāpīgu un ciešanu pilnu iekšējo emocionālo stāvokli, ko paši nemanām. Ciešanu stāvoklī izjūtam bailes, vainojam un nosodām citus, esam neapmierināti, perinām atriebības, esam naidīgi un dusmīgi, mums ir kauns un greizsirdība, moka sāpīgas atmiņas, naktīs neguļam, nespējam pieņemt un piedot. Daudzie puni mums iedzinuši nedrošību vai, gluži pretēji, esam uzlikuši bezbailības un pārliecinātības masku. Katram pazīstamas šīs emocijas un dažādās situācijas, kas rada sāpes un iekšējas ciešanas. Tā kā vecāki, izglītības sistēma, sabiedrība māca citas vērtības, mēs nezinām, kā ar to visu tikt galā. Un aprokam, pabāžam zem paklāja, ieliekam skapī skeletu vai kā nu to saucam. Mūsu moto: nāks jaunas nepatikšanas, šīs aizmirsīsies. Vai arī sāpēs nodomājam: gan jau otram tas viss nāks atpakaļ. Ar gadiem pāridarījumi nogrimst atmiņu dzīlēs, taču nepazūd! Nāk jauni pārbaudījumi, izaicinājumi, ar kuriem atkal netiekam galā, un slānis klājas uz slāņa. Neuzticamies cilvēkiem, nespējam piedot, jūtamies dziļi sāpināti, tāpēc droši varam teikt, ka dzīves lielāko daļu pavadām ciešanu stāvoklī. Bet tā tam nav jābūt!

Uzsākot iekšējās izaugsmes jeb garīgo ceļu, ir jāizdara viena ļoti nepatīkama lieta – jāierauga sevī iekšējās ciešanas un sāpes, lai kā to negribas. Tikai tad, kad esam to sevī apzinājuši, ieraudzījuši un sapratuši, ka tādi esam, ka tas viss mums piemīt, atnāk pieņemšana, ko sauc arī par sevis mīlestību. Dažkārt nācies dzirdēt:”Es tagad mīlu sevi – eju uz peldbaseinu vai apēdu kūkas gabalu”. Tā būs cita veida , nevis pašizaugsmes mīlestība. Tā ir lielāku vai mazāku vēlmju apmierināšana, kas arī ir vajadzīga. Lai atbrīvotos no nabadzības apziņas, no trūkuma sajūtas (ne tikai finansiāli), ir jāapmierina savas vēlmes. Kamēr tās netiks apmierinātas, prātam nebūs miera. Nebūs iekšējās harmonijas un līdzsvara. Patiesībā jebkura sāpīga dzīves situācija mainās brīdī, kad redzam, ka esam orientēti uz sevi, pašpārņemti un apsēsti ar sevi. Tajā brīdī sākas ceļš augšup. Sākas izaugsme. Varbūt tieši tāpēc garīgās mācības runā par ērkšķaino, grūto, garo, līkumaino ceļu, tāpēc prāts tik ļoti pretojas, jo mēs negribam pieredzēt nezināmo, novērst iespējamās sāpes. Un tad cilvēks tiek nolikts uz pašizaugsmes ceļa – kāda sāpīga situācija piespiež meklēt atbildes.

Ja stresā, sāpēs un ciešanās dzīvotu viens vai divi cilvēki, bet ko tad, ja viena vesela pilsēta, ja valsts, ja patiesībā visa planēta? Kādu nākotni mēs radām? Tā ir kolektīva rīcība, kas rada destrukciju daudzu gadu garumā, un tikai vienotība var radīt laimīgu pasauli.

Kādu nākotni varam radīt sev, ģimenei, biznesam,sabiedrībai un planētai, ja to veidojam, esot šādā apziņas stāvoklī? No sāpēm un ciešanām rodas tikai tālākas sāpes un ciešanas. To sauc arī par apziņas destruktīvo ceļu. Tas, ko darām, biežāk nes destrukciju un sagrāvi gan ģimenē, gan veselībā, gan attiecībās, gan darba vietā līdz ar to – arī finansēs, valdībā, pasaulē. Visur. Un patlaban notiekošais ir mūsu ciešanu apziņas jeb destruktīvās apziņas sekas.

Kādus lēmumus pieņemam, esot destruktīvā apziņā? Konstruktīvus un radošus? Uz sadarbību vērstus? Noteikti nē. Mēs dzīvojam atsvešināti cits no cita, no ģimenes, bērniem, kolēģiem, radiem, draugiem. Esam atdalītības pasaulē. Arī tā ir ciešanu pasaule. Mūsu ķermeņi slimo. Vai tiešām no laimes un prieka saslimstam? Cilvēce dzīvo ciešanu un sāpju stāvoklī, stresa stāvoklī. Mums tas katram sevī jāierauga. Tad sākas ceļš augšup. Tas gan nenozīmē, ka tad, kad iepazīsim un apgūsim dzīvi skaistā esībā, nekad nebūs nevienas problēmas. Būs. Tikai mēs zināsim, jutīsim, sapratīsim, kā tikt galā ar iekšējo sāpju stāvokli, un spēsim pieņemt visatbilstošāko lēmumu.

SKAISTĀ ESĪBA
Kas ir skaistās esības stāvoklis? Tas ir patiess, nevis mākslīgs stāvoklis, patiess labas esības stāvoklis, nevis praktizēts vai ar masku uzlikts stīvs smaids, vai liekuļota labsirdība vai izpatikšana. Tas ir nevis tā jādara un tā ir pareizi, bet no sirds jūti darāmo un atbilstošāko rīcību.

Skaistās esības stāvokļi mums ir pazīstami un esam tajos bijuši, taču ierastības pēc atkal atgriežamies mājās – ciešanu stāvoklī. Apziņas transformācija sākas ar apzināšanos, kur esam (ciešanās), un iekšēji pieņemtu stingru lēmumu un degsmi vairs tur nebūt, bet doties pretim skaistās esības stāvokļiem, lai būtu/dzīvotu/ radītu no tiem.

Skaistajā esībā esam laimīgi, piepildīti, priecīgi, spējam būt patiesi iejūtīgi un līdzjūtīgi. Mūsos atmostas talanti, esam radoši un fiziski veseli. Prātā pat nenāk kādu nosodīt vai kritizēt… Skaistās esības stāvokļi ir prieks, labsajūta, miers, harmonija, līdzjūtība, labestība, dāsnums, pateicība, mīlestība, pieņemšana. Tad jūtamies visa veida pārpilnībā, drošībā, vēlamies dalīties, esam nesavtīgi, viedi, sajūtam vienotību ar otru, citiem, zemi, dabu, planētu.

Visi esam pieredzējuši šādus brīžus, bet tie ir pārejoši, jo mūsu apziņas pamata stāvoklis (default) ir ciešanu stāvoklis, ko neatzīstam. Mūsu tagadējais uzdevums ir padarīt skaistās esības stāvokli par dominējošo, jo mūsu izmaiņas ietekmē arī apkārtējo pasauli. Notiek sinhronitātes, sakritības, viss atrisinās un sakārtojas viegli un plūstoši, un, ja kārtojas citādi, nekā esam iecerējuši, tad rezultāts ir visatbilstošākais (ne labs, ne slikts) un dotajā situācijā veiksmīgākais.

Ko radām, esot skaistā apziņas stāvoklī? Tādu pasauli, kurā dzīvot nākamajām paaudzēm. Tiek pieņemti radoši, augšupvērsti un visus ietveroši lēmumi, kas nesāpina vai nenodara pāri ne cilvēkiem, ne dabai, ne zemei. Lai sāktu pastāvīgi dzīvot skaistajā esībā, vispirms jāapzinās, ka vienalga būs brīži, kad nonāksim ciešanu stāvoklī, bet, tos apzinot, ātri spējam atgriezties skaistās esības mājās. Nākamais solis ir sev 100, 200, 300 reizes dienā uzdot jautājumu, kā es šobrīd jūtos? Jāmāk ieraudzīt esošo emociju, un, ja tā atbilst sāpju apziņas stāvoklim, tad NEPIESPIEST sevi to transformēt par skaistās esības stāvokli. Svarīgi ir saprast, vai šī sāpīgā emocija saistīta ar kādu notikumu pagātnē, nākotnē vai tagadnē, tad iedomāties mazu liesmiņu starp uzacīm un šo liesmiņu virzīt uz galvas centru, kur domās izgaismot smadzenes. Šo sauc par rāma prāta praksi un tā aizņem pāris minūtes, bet lieliski vairo sevis apzināšanos un dziedina sāpju/ciešanu stāvokļus. Ja emocija neatkāpjas, tad ieraugiet, ka tas, kas sāpina, ir vērsts uz iekšu, man sāp tāpēc, ka esmu apsēsts ar sevi un gribu, lai notiek pa manam prātam – tā, kā esmu iedomājusies…

Un atcerēsimies, ka vīruss iedarbojas tikai uz cilvēku, citām sugām tas nelīp klāt. Mēs paši esam to izsaukuši, paši esam vīruss planētai, tāpēc pašiem ar to jātiek galā, mainot savu apziņu un attieksmi pret pasauli.