Evolūcija krīzes laikā- 12
Kas
ir depresijas kodols? (būtība)
Depresijas pamatā ir cīņa pašam ar sevi. Lai izbeigtu
karu pašam ar sevi, ir jākļūst par vērotāju savam iekšējam stāvoklim.
Kas atrodas depresijas kodolā? Kāpēc tik daudz jaunu
cilvēku nonāk depresijā?
Depresija sākas prātā- pirms tā kļūst par problēmu
smadzenēs. Un labās ziņas ir tādas, ka tu vari dziedināt savas smadzenes,
dziedinot savu prātu.
Depresijas serdē ir cīņa pašam ar sevi. Ja mēs neesam
mierā paši ar sevi, tad mēs netīši kritizējam visu, kas saistīts ar mums: mūsu
izskatu, stāvokli, mājvietu, ģimeni un pašu dzīvi.
Kad neesam mierā- mēs esam karā.
Mēs esam sašķelti paši pret sevi. Mūsu iekšējā konflikta
saknē ir ieradums nemitīgi komentēt. Komentāri šķeļ un sadala katru mūsu dzīves
pieredzi: “tā tam jābūt” un “tā tam nav jābūt”.
Tieši šis ieradums liek mums salīdzināt. Tieši šis
ieradums ved mūs iekšējā karā.
Kad tu skaties uz savu ķermeni, tu neredzi to tādu, kāds
tas ir; tu komentē katru tā centimetru- tādam tam ir jābūt vai tādam tam nav
jābūt.
Kad esi kopā ar savu ģimeni, tad neesi tai klātesošs
tādai, kāda tā ir patiesībā; tu komentē par katru- tam jābūt tādam vai tam
jādara šādi.
Kad ieej savās mājās, tu neizbaudi to, tu komentē- tai
jābūt lielākai vai mazākai, vai arī tai nav jābūt lielākai vai mazākai.
Kad nonāc darbā, tevi nepiepilda mērķa sajūta, tevī nav
radošuma sajūtas.
Ik dienu tu kritizē/nosodi, sakot- “man bija jābūt kur
citur” vai arī “man te nav jābūt”.
Tu dzīvo dzīvi ar peļošu iekšējo kritiku, kas notiek tavā
paša galvā. Tu kļūsti pats sev par ienaidnieku.
Izbeigt šo iekšējo karu pašam ar sevi nozīmē kļūt par
sava iekšējā stāvokļa vērotāju. Kad kļūsti par vērotāju, tad visi komentāri
kļūst lieki un nokrīt kā sakaltušas lapas. Tās aiznes apzināšanās upe. No tavas
būtības staro dziļa rāmuma sajūta, dziļa prieka sajūta. Šajā lieliskajā apziņas
stāvoklī tiek asimilēta ikviena neveiksme, bez vajadzības vainot sevi vai kādu
citu.
Katra sakāve vai zaudējums tiek pieņemts bez vajadzības
attaisnoties sev vai nopelt otru. Citu cilvēku teiktais vai apgalvojumi nekļūst
par noteicošo veidu tam, kā tu redzi sevi vai savu ķermeni. Tu esi komfortā ar
savu dusmīgo es, ar savu greizsirdīgo es, ar savu vientuļo es. Nevienu savu
daļu tu neuztver kā nepareizu.
Tev ir labi ar visu sevi.
Tu esi dziedināts.
Tu esi vienotā veselumā.
