Evolūcija
krīzes laikā- 17
Kāpēc
neuzticies mīlestībai?
Tas līdzinās nepārtrauktai spēlei- tu esi manā dzīvē, bet
saglabā distanci. Tu esi ar mani, bet nepienāc pārāk tuvu.
Kāpēc
tu nespēj uzticēties kāda mīlestībai?
Kāpēc ir tik grūti diviem cilvēkiem, kuri ļoti labi
pazīst viens otru, sadzīvot kopā mierpilni?
Veselais saprāts saka, ka tam jābūt viegli.
Veselais saprāts tāpat arī saka, ka mums jābūt
izpalīdzīgiem un civiliem.
Tas arī viss.
Bet, vai tas ir vienkārši?
Ja tas tā būtu, tad kāpēc vecāki un bērni nemitīgi
strīdas?
Kāpēc pāri tik viegli pārprot viens otru?
Kāpēc mēs nespējam paciest vecākus cilvēkus?
Sapratīsim to.
Ikvienā cilvēkā mīt ievainota persona. Mēs esam mūsu
vecāku, skolas un sabiedrības ievainoti un sāpināti. Katra mūsu pagātnē var būt
daudzi rūgti brīži; kad tu pagātnē kādu mīlēji; tas varēja būt draugs, kuram
uzticējies, draudzene, māsa, brālis vai vecāks…un tu vīlies šajā cilvēkā, tu
tiki sāpināts, ievainots.
Ja arī praktiski tas ir pagājis, tad brūce iekšēji ir
saglabājusies tavā apziņā.
Tu līdzinies Tenali Ramas kaķim, kurš atsakās dzert jebko
baltu, jo reiz bija apdedzinājis mēli dzerot karstu pienu.
Uzticēties un justies drošam, šķiet, ir ļoti grūti.
Tādējādi tu kļūsti īpaši piesardzīgs un nespēj uzticēties. Tu joprojām vēlies
cilvēkus savā dzīvē, bet ne tāpēc, ka mīli tos, bet tāpēc, ka baidies būt
vientuļš.
Tas līdzinās spēlei- tu esi manā dzīvē, bet saglabā
distanci. Esi ar mani, bet nepienāc par tuvu. Mums ir bailes tikt ievainoties
un mēs ievainojam citus ar savām dusmām.
Mūs biedē pašu vientulība un tas, ka mūs var pievilt paša
partneris. Kā cilvēki mēs bēgam viens no otra. Mēs mūkam arī paši no sevis.
Tev bail, ka izpostīsi savu paša dzīvi ar vientulību un
vilšanos. Šis pašizolācijas laiks un piespiedu būšana vientulībā vai kopā ar
savām ģimenēm, patiesībā var palīdzēt ieraudzīt to, kas paceļas. Daži
ievainojumi ir neizskaidrojami. Tie var pat nākt no iepriekšējām dzīvēm, ja
piemēram kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ, tevī ir kāda dziļa nepatika pret
kādu cilvēku.
Tu atbrīvosies arī no šāda veida nepatikas. Citādi šī
samskara turpinās un var ieplūst tavā nākamajā dzīvē. Tā turpinās tevi medīt.
Kā mēs uzsākam ceļojumu sevis un citu dziedināšanā?
Vienīgais veids ir līdzjūtība. Lai spētu sajust sevi un spētu sajust citus.
Līdzjūtība vienam pret otru būs tikai tad, kad saproti, ka tieši tāpat kā tu
esi sāpināts un ievainots, tieši tāpat ievainots ir arī otrs.
Neviens nav izņēmums.
Ja sākotnējā līdzjūtības sēkliņa var tevī iesakņoties,
tad tu spēsi uzsākt mīlestības pilnu sarunu. Tu klausīsies otrā ar nodomu,
sajūtot viņa sāpes, nevis lai pierādītu savu labestību un pareizumu.
Ja tu vienkārši atver savu sirdi un ieklausies tajā, kas
kādu sāpina, tad šī mīlestības pilnā klausīšanās vien jau spēj tos dziedināt.
Kad tavs partneris vai bērns sarunas laikā nonāk dusmu
izvirdumā, tad visbiežāk tie nelūdz atbildes vai risinājumus. Tas, ko tie
patiešām meklē, ir savienotības sajūta un līdzjūtība. Tie vēlas, lai tu
ieklausies, tie vēlas, lai tu tos sajūti.
Notiek kaut kas maģisks, kad tu otrā klausies, esot
līdzjūtībā.
Tu dziedini un tie dziedina.
Pamēģini to un redzēsi.
