trešdiena, 2017. gada 9. augusts

Pats svarīgākais ir saprast sevi

https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/08/09/pats-svarigakais-ir-saprast-sevi/

Vēlaties uzzināt par cilvēku kaut ko ļoti svarīgu? Pajautājiet viņam par kādu no notikumiem viņa dzīvē: «Kurš tajā bija vainīgs?». Noklausījāties atbildi? Un tagad ziniet — lai par ko cilvēks runātu, viņš vienmēr runā par sevi.
Cilvēki pasauli redz caur sevi, apvaino citus tajā, pret ko paši klūp, nosoda citus un attaisno sevi. Tā notiek vienmēr un ar visiem. Mēs zinām, ka pat noziedznieki, kuri ir sabojājuši daudzu cilvēku dzīves, lieliski prot atrast saviem nodarījumiem attaisnojumus. Viņi nav vainīgi. Vienmēr ir vainīgi citi.
Cilvēks, izsakot savas pretenzijas pret pasauli, vienmēr parāda savu iekšējo stāvokli, stāsta nevis par «to puisi», bet par sevi.
Vienkāršs piemērs. Kā jūs domājat, kurš, ieraudzījis, ka pēkšņi pazudis priekšnama paklājiņš, uzreiz nolems, ka tas ir nozagts?
Tikai tas, kurš pats ir spējīgs nozagt. Par kapeikām pirkta paklājiņa nozušanai var būt simtiem citu izskaidrojumu, no kuriem neviens šim cilvēkam neienāks prātā. Ja vien cilvēks zinātu patiesos iemeslus šādai citu cilvēku apvainošanai. Patiesībā, viena šāda frāze: “Paskaties, paklājiņu nospēruši!”, zinošam cilvēkam atver tik daudz patiesību par apvainotāju, cik viņš pat iedomāties nespēj. Un nevar zināt. Skolās un universitātēs māca ļoti daudz ko, tikai, ne pašu galveno – kā saprast sevi.

Ja pasaule cilvēkam šķiet slikta, naidīga, ja cilvēki visapkārt liekas slikti, un tādam cilvēkam ir vēlme mainīt pasauli:«Kā viņi visi man ir apnikuši!», — viņš saka, uzskaitot visas tās nepatikšanas, ko “tie” viņam sagādā. Bet pasauli izmainīt taču nevar, var tikai izmainīt sevi – uz labo pusi.
Zinot šo, ir ļoti interesanti vērot cilvēkus. Domājot, ka noslēpušies aiz vārdiem par citiem, viņi apskatei izliek visu patiesību par sevi.
Sākumā tas gan baida, gan var šķist amizanti. Taču reiz, kad tev pašam uzdod šo jautājumu: “Kurš tad ir vainīgs”, tu saproti, ka neesi ne kapeiku labāks par citiem. Kad pārliecinies, ka citi patiešām runā tikai par sevi, ilgi atgaiņā domu par to, ka es taču arī pats tikai par sevi vien runāju. Pie kam, mēs varam dzirdēt to, ko saka citi, varam lasīt viņu tekstus, bet – ne domas  Bet mūsējās vienmēr ir ar mums. Un ir tik ļoti sāpīgi sev atzīties tajā, ka neesmu ne par kapeiku labāks..
Uz sevi godīgi skatīties ir visgrūtāk.
Vēl vairāk, šī vienkāršā, bet tik grūti pieņemamā patiesība ir tikai pati aisberga redzamākā daļa: zināšanas par cilvēku, kuras var saņemt, tikai saprotot, ko vinš patiesībā saka. Ja paejamies nedaudz dziļāk, tad izrādīsies, ka mēs skaļi vai rakstveidā izrunājam to, kā mums pašiem trūkst. Parasti mēs to pat neapzināmies,.un uzskatām, ka tie vai citi vārdi ir tikai “mūsu” vārdi. Bet patiesībā caur vārdiem zemapziņa cenšas līdz mums aizklauvēties un parādīt mums mūsu vajadzības un stāvokļus. Ļoti daudz kas no tā, kas tiek pausts ar vārdiem, nav precīzi tulkojams, ja piešķiram vārdiem to ierasto jēgu.
Lai kā tu censtos piemeklēt pareizos vārdus un censtos apiet asos stūrus, patiesā cilvēka seja “izlīdīs” caur jebkurām mākslīgām barjerām.
Bieži vien viens nejaušs vārds, viens skatiens par cilvēku var atklāt biedējoši daudz. Labākais, ko ar to var izdarīt – saprast sevi un izlabot sevī visu to, kas cilvēkam liek saskatīt pasauli naidīgu. Tas stradā diezgan vienkārši un galvenās bailes šaj.ā ceļā ir bailes satikties pašam ar sevi.
Kad iekšējais stāvoklis sakārtojas – pasaule pēkšņi mainās. Tur, kur cilvēks agrāk redzēja paklājiņa nozagšanu, tagad redz vien ģenerālo tīrīšanu priekšnamā. Tur, kur agrāk redzēja kada ļaunos nolūkus un naidīgos plānus, tagad ierauga lietu patieso kārtību. Tos, kurus agrāk vēlējās nošaut, tagad redz kā labestīgus cilvēkus. Un pats interesantākais – pasaule sāk pavisam savādāk izturēties pret šo cilvēku.
Tur, kur agrāk pacēlās sienas, tagad būvējas tilti. Tavs viedoklis par cilvēku veidojas no tā, ar ko pats esi piepildīts. Vai nu tās ir tavas bailes, vai tava mīlestība.
Kāds baidās tumsas, un katru, ko viņš ierauga tumšā naktī, uzskata par tumsas “dēmonu”. Kāds baidās karstuma, un katru, no kura viņš sajūt šo karstumu, viņš dēvē par “sadedzinošu”. Kāds baidās no atklātības un to, kurš ir atklāts, nodēvē par “vājo”. Bet bailes ir tikai un vienīgi mīlestības trūkums, slimība. Un tāpēc visu, kas izsauc bailes un nosodījumu, ir jāārstē. Ne otrā cilvēkā, bet sevī!
Avots:http://moimozg.ru/Tulkoja: Ginta FS