Zēnam ir vajadzīga adekvāta māte, bet viss pārējais ir bonuss.
Ja zēnam ir tāda māte ar kuru ir uzticēšanās pilnas attiecības, tad viņam viss būs kārtībā. Tas, protams viņam neaizvietos lielisku tēvu, taču būs daudz labāk par nominālo tēvu, kuru ar pūlēm piecieš, “lai tik viņš būtu”.
Censties pašai tēlot skarbo vīrišķīgo audzināšanu, nav vērts. Sekas tam var būt ļoti bēdīgas. Jūs pat iedomāties nevariet, cik bēdīgas.
Protams, nav labi, ka tēvs kopā ar dēlu neapmeklē futbola spēles, nemācās iekurt ugunskuru, skarbi un vīrišķīgi nedraudzējas un kopā neiedzer aliņu, taču mammu kļūdām ir daudz smagākas sekas.
Daudzas sievietes šodien cieš no histēriskās neirozes, un gandrīz katru vakaru rīko skandālus dēļ vienas nenomazgātas krūzītes, zem gultas pamestām zeķēm un, protams, neizpildītiem mājas darbiem.
Un puisis kļūst par trauksmaino neirotiķi. Tam ir arī fizioloģiskās sekas – stostīšanās, ekzēmas, neirodermīts…..
Un izaug vinš tāds – infantīls, nomocits, nepatstāvīgs, kopjams un apkalpojams..
Sievietes, atcerieties – hiperaprūpe nav stāsts par mīlestību, bet tikai par trauksmi un vairāk neko.
Bet vēl ļaunāk ir tad, kad māte no dabas ir valdonīga, apņēmības pilna izaudzināt «īstu vīrieti».
Viņa apspiež zēnā emocijas, valda «ar stingru roku», pret dēlu izturas auksti, sausi, rupji, dažkārt arī cietsirdīgi
Viņa apspiež zēnā emocijas, valda «ar stingru roku», pret dēlu izturas auksti, sausi, rupji, dažkārt arī cietsirdīgi
Kādu laiku bērns cenšas, cik spēka, iekarot mātes mīlestību, pievērst sev uzmanību – «skaties, ko es varu!».
Viņš cenšas aizklaudzināties līdz mātei, bet viņa to it kā nejūt («kas tā par tādu maigošanos»?).
Viņš cenšas aizklaudzināties līdz mātei, bet viņa to it kā nejūt («kas tā par tādu maigošanos»?).
Ģimenē valda aukstums, nesapratne, konflikti, mūžīga neapmierinātība, nav sarunu, vai arī ir sarunas “ar uzmestu lūpu”.
«Divnieks? Atkal divnieks!? Viss, es vairs tevi nemīlu!». Varu vien pateikt to, ka tas ir reāls veids, kā izaudzināt ne vīrieti, bet geju. Un tam nav nekāda sakara ar vīrišķību.
Ar laiku zēns vairs pat nemēģina iekarot mātes mīlestību, bet zemapziņa dara visu, lai viņai pierādītu, ka vinš patiesībā ir malacis.
Ja zēnam ir pietrūcis uzticēšanās pilnu attiecību ar māti, rodas mazvērtības komplekss un komunikatīvās problēmas, kas ir mazāk ļaunākās no sekām.
Ja vīrietis bernībā nav salūzis, bet aizvainojums ir palicis, kopā ar agresiju tas pārvēršas tieksmē uz vardarbību.
Ir vēl vairāki apstākļi, kas rada nopietnu iespēju zēnam izaugt par nelaimīgu neirotiķi.
Un bērna psihe sašķeļas.
Un vispār, kad es dzirdu, kā vecāki “cepās” attiecībā uz mācībām, cenšas pēc iespējas ātrāk bērnu “iedabūt” kādā augstskolā, “iedot labu izglītību”, es saprotu, ka tādā veidā viņi vēlas sev nodrošināt pārtikušas vecumdienas, lai bērni garantēti varētu viņus uzturēt.
Tajā nav nekā pretdabiska, taču nevajag teikt, ka rūpējaties par sava bērna nākotni, jo patiesībā rūpējaties par savējo!...
Tajā nav nekā pretdabiska, taču nevajag teikt, ka rūpējaties par sava bērna nākotni, jo patiesībā rūpējaties par savējo!...
Un galvenais padoms sievietēm: ja jūtiet, ka jums ģimenē ir neveselīgas attiecības ar dēlu, nedomājiet par to, ko ar viņu izdarīt. Domājiet par to, ko darīt ar sevi, lai jūs būtu adekvāta māte!
Galvenais audzināšanas noslēpums ir tajā, ka nekādu noslēpumu nav. Un nav psiholoģijas grāmatu, kas atbildēs uz jautājumu: kā izaudzināt laimīgu bērnu. Toties ir pilnīgi pietiekami ar to, ka pati mamma ir laimīga sieviete.
Psihiski vesela māte, laimīga un piepildīta viņas pašas dzīve, agresijas, baiļu, aizvainojuma trūkums – lūk bērna veselības ķīla.
Par vīrieti nepiedzimst
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/08/02/par-virieti-nepiedzimst/
Pēc statistikas datiem apmēram 54% Krievijas bērnu dzīvo nepilnās ģimenēs. Visbiežāk tas nozīmē – bez tēva. Un lielākā daļa to, kas šobrīd lasa šo rakstu, ir sievietes, kurām nav vīru, bet ir dēli. Un viņas bieži prāto par to, cikļoti vieglāk viņām būtu, audzināt savu bērnu, ja blakus būtu vīrs… “Puikam ir vajadzīgs tēvs!” un tamlīdzīgi.
Patiesībā, pirmkārt, zēnam ir vajadzīga adekvāta māte, bet viss pārējais ir bonuss. Un, ja zēnam ir tāda māte un ir uzticēšanās pilnas attiecības, tad viņam viss būs kārtībā. Tas, protams viņam neaizvietos lielisku tēvu, taču būs daudz labāk par nominālo tēvu, kuru ar pūlēm piecieš, “lai tik viņš būtu”. Tas ir melīgs vēstījums!
Ir 2016. gads un laiks saprast, ka ģimenes modelis un apkārtējā realitāte, vīrieša un sievietes lomas – viss ir ļoti izmainījies. Un tēvs, protams, ir ļoti vēlams. Taču bēdāties par to, ka viņa daļēji vai pilnīgi nav, censties pašai tēlot skarbo vīrišķīgo audzināšanu, nav vērts. Sekas tam var būt ļoti bēdīgas. Jūs pat iedomāties nevariet, cik bēdīgas.
Kopumā tēvi Krievijā tradicionāli ļoti minimāli piedalās bērna personības formēšanā. Mums vīrieša atbildības zona ir nauda, darbs, cerbera un sargsuņa loma ģimenē. Un gadījumu, kad tēvs un māte vienādi ieguldītu savus spēkus bērna audzināšanā, pagaidām ir ļoti maz. Bēdīgi, bet fakts.
Protams, nav labi, ka tēvs kopā ar dēlu neapmeklē futbola spēles, nemācās iekurt ugunskuru, skarbi un vīrišķīgi nedraudzējas un kopā neiedzer aliņu, taču mammu kļūdām ir daudz smagākas sekas.
Ar kurām, starp citu, es ikdienā arī saskaros, katru dienu analizējot pacientu problēmas. Jo mēs visi lielākā vai mazākā mērā esam savu pašu māšu “upuri”.
Kā visbiežāk izskatās dzīve “bez tēva”? Puikam ir mamma, vecmāmiņa un, ja ļoti paveicās, arī tante, dažkārt – pat divas.
Un, jau sākot no dzemdību nama, apkārt ir vienas vienīgas sievietes. Bērnu dārzā, izņemot sargu, arī nav neviena vīrieša. Skolā – tas pats. Ļoti bieži “fizruks” un darbmācības skolotājs mīl iedzert, tātad – neskaitās. Turpat skolā bērns saņem (no sievietes skolotājas) pirmo pazemojuma un apspiešanas pieredzi. Un es nekļūdīšos, ja teikšu, ka vecāki ļoti bieži nenostājas bērna pusē un uzstājas kopā ar pedagogu kolektīvu.
Atnāk zēns ar savu mammu uz izstādi, un tur apmēram 80% apmeklētāju ir sievietes. Atnāk poliklīnikā, bibliotēkā, radošajā namā – un tur atkal redz vienas vienīgas sievietes, un mijiedarbojas tikai ar viņām.
Un tā apmēram līdz 15 gadiem
Un kas šajā brīdī notiek mājās? Tur iet visādi. Taču jebkurā gadījumā, māte ir galvenais cilvēks viņa dzīvē un viņa audzina, pieprasa, diktē, ietekmē. Ja tā ir sieviete ar vāju gribu, varbūt pat pavisam vāja, tad attiecībās ar dēlu tā parasti “spiež” uz vainas sajūtu un žēlumu.
Piemēram: «Kā tu ar māti runā?»; «Tu taču mani kapā iedzīsi!»; «Es viena tevi velku, raujos uz pusēm, un tā tu man atmaksā?!» u.t.t Tālāk seko puņķi un asaras par to “kādi mēs abi bārenīši”.
Kad beidzas bērnu un sākas pusaudžu vecums, visam iepriekš minētajam klāt vēl nāk nīdēšana: «kāds tu labs puisītis biji, kad biji maziņš»… Bet tagad sanāk, ka esi kļuvis slikts
Daudzas sievietes šodien cieš no histēriskās neirozes, un gandrīz katru vakaru rīko skandālus dēļ vienas nenomazgātas krūzītes, zem gultas pamestām zeķēm un, protams, neizpildītiem mājas darbiem.
Un puisis kļūst par trauksmaino neirotiķi. Tam ir arī fizioloģiskās sekas – stostīšanās, ekzēmas, neirodermīts…..Un izaug vinš tāds – infantīls, nomocits, nepatstāvīgs, kopjams un apkalpojams..
Kādu laiku bērns cenšas, cik spēka, iekarot mātes mīlestību, pievērst sev uzmanību – «skaties, ko es varu!». Viņš cenšas aizklaudzināties līdz mātei, bet viņa to it kā nejūt («kas tā par tādu maigošanos»?). Ģimenē valda aukstums, nesapratne, konflikti, mūžīga neapmierinātība, nav sarunu, vai arī ir sarunas “ar uzmestu lūpu”. «Divnieks? Atkal divnieks!? Viss, es vairs tevi nemīlu!». Varu vien pateikt to, ka tas ir reāls veids, kā izaudzināt ne vīrieti, bet geju. Un tam nav nekāda sakara ar vīrišķību.
Ar laiku zēns vairs pat nemēģina iekarot mātes mīlestību, bet zemapziņa dara visu, lai viņai pierādītu, ka vinš patiesībā ir malacis.
Ja zēnam ir pietrūcis uzticēšanās pilnu attiecību ar māti, rodas mazvērtības komplekss un komunikatīvās problēmas, kas ir mazāk ļaunākās no sekām. Ja vīrietis bernībā nav salūzis, bet aizvainojums ir palicis, kopā ar agresiju tas pārvēršas tieksmē uz vardarbību.
Ir vēl vairāki apstākļi, kas rada nopietnu iespēju zēnam izaugt par nelaimīgu neirotiķi.
Piemēram: gan tad, kad māte ir vāja, gan tad, kad, gluži otrādi – stipra, situācija ģimenē kļūst saspringta un sākas aukstais karš starp māti un vecmāmiņu. Mammai te parasti ir iedalīta sliktā izmeklētāja loma, vecmāmiņai – labā.
— kāpēc tu viena divnieka dēļ bērnu lamā?
— nelien, kur nevajag, es pati tikšu galā ar savu dēlu (savu krustu).
Un bērna psihe sašķeļas.
Vai arī pastavīgās attiecību ar bijušo vīru skaidrošanas ar bērna palīdzību, sava aizvainojuma nopludināšana caur viņu. Situācija var vēl vairāk saasināties, ja sieviete bijušajam atriebjas ar bērna palīdzību, un liedz tēvam tikties ar dēlu.
Dažas mammas tik intensīvi cenšas sakārtot savu privāto dzīvi, ka dēlam vispār laika neatliek. Kāda vispār atstāj bērnu vecmāmiņai. Kad dēli pieaug, viņi ar tadām mammām vispār cenšas netikties Jautā viņam par māti un dzirdi: «Es neuzturu ar viņu attiecības. Bērnībā to vien dzirdēju: «atšujies, atšujies»
Visi tie ir neadekvātas mātes kļūdu piemēri, kam sekas ir daudz nopietnākas, kā «vīrieša trūkums mājās» un pat tēva trūkums dzīvē.
Tādu problēmu mājās rezultātā zēnu pievelk draugi, kas vecāki par viņu. Un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsu valstī vidējais vecums, kad pirmo rezi uzpīpē zāli, izdzer pirmo alkohola glāzīti un pirmo reizi iepazīstas ar narkotikām, ir – 12,5 gadi.
To visu es saku tāpēc, ka vīrieti audzina ar citādiem paņēmieniem.
Un te, praktiski padomi, kā izaudzināt fiziski, emocionāli un psihiski veselu puisi:
Avots: http://labkovskiy.ru/
Tulkoja: Ginta FS
Patiesībā, pirmkārt, zēnam ir vajadzīga adekvāta māte, bet viss pārējais ir bonuss. Un, ja zēnam ir tāda māte un ir uzticēšanās pilnas attiecības, tad viņam viss būs kārtībā. Tas, protams viņam neaizvietos lielisku tēvu, taču būs daudz labāk par nominālo tēvu, kuru ar pūlēm piecieš, “lai tik viņš būtu”. Tas ir melīgs vēstījums!
Ir 2016. gads un laiks saprast, ka ģimenes modelis un apkārtējā realitāte, vīrieša un sievietes lomas – viss ir ļoti izmainījies. Un tēvs, protams, ir ļoti vēlams. Taču bēdāties par to, ka viņa daļēji vai pilnīgi nav, censties pašai tēlot skarbo vīrišķīgo audzināšanu, nav vērts. Sekas tam var būt ļoti bēdīgas. Jūs pat iedomāties nevariet, cik bēdīgas.
Kopumā tēvi Krievijā tradicionāli ļoti minimāli piedalās bērna personības formēšanā. Mums vīrieša atbildības zona ir nauda, darbs, cerbera un sargsuņa loma ģimenē. Un gadījumu, kad tēvs un māte vienādi ieguldītu savus spēkus bērna audzināšanā, pagaidām ir ļoti maz. Bēdīgi, bet fakts.
Protams, nav labi, ka tēvs kopā ar dēlu neapmeklē futbola spēles, nemācās iekurt ugunskuru, skarbi un vīrišķīgi nedraudzējas un kopā neiedzer aliņu, taču mammu kļūdām ir daudz smagākas sekas.
Ar kurām, starp citu, es ikdienā arī saskaros, katru dienu analizējot pacientu problēmas. Jo mēs visi lielākā vai mazākā mērā esam savu pašu māšu “upuri”.
Kā visbiežāk izskatās dzīve “bez tēva”? Puikam ir mamma, vecmāmiņa un, ja ļoti paveicās, arī tante, dažkārt – pat divas.
Un, jau sākot no dzemdību nama, apkārt ir vienas vienīgas sievietes. Bērnu dārzā, izņemot sargu, arī nav neviena vīrieša. Skolā – tas pats. Ļoti bieži “fizruks” un darbmācības skolotājs mīl iedzert, tātad – neskaitās. Turpat skolā bērns saņem (no sievietes skolotājas) pirmo pazemojuma un apspiešanas pieredzi. Un es nekļūdīšos, ja teikšu, ka vecāki ļoti bieži nenostājas bērna pusē un uzstājas kopā ar pedagogu kolektīvu.
Atnāk zēns ar savu mammu uz izstādi, un tur apmēram 80% apmeklētāju ir sievietes. Atnāk poliklīnikā, bibliotēkā, radošajā namā – un tur atkal redz vienas vienīgas sievietes, un mijiedarbojas tikai ar viņām.
Un tā apmēram līdz 15 gadiem
Un kas šajā brīdī notiek mājās? Tur iet visādi. Taču jebkurā gadījumā, māte ir galvenais cilvēks viņa dzīvē un viņa audzina, pieprasa, diktē, ietekmē. Ja tā ir sieviete ar vāju gribu, varbūt pat pavisam vāja, tad attiecībās ar dēlu tā parasti “spiež” uz vainas sajūtu un žēlumu.
Piemēram: «Kā tu ar māti runā?»; «Tu taču mani kapā iedzīsi!»; «Es viena tevi velku, raujos uz pusēm, un tā tu man atmaksā?!» u.t.t Tālāk seko puņķi un asaras par to “kādi mēs abi bārenīši”.
Kad beidzas bērnu un sākas pusaudžu vecums, visam iepriekš minētajam klāt vēl nāk nīdēšana: «kāds tu labs puisītis biji, kad biji maziņš»… Bet tagad sanāk, ka esi kļuvis slikts
Daudzas sievietes šodien cieš no histēriskās neirozes, un gandrīz katru vakaru rīko skandālus dēļ vienas nenomazgātas krūzītes, zem gultas pamestām zeķēm un, protams, neizpildītiem mājas darbiem.
Un puisis kļūst par trauksmaino neirotiķi. Tam ir arī fizioloģiskās sekas – stostīšanās, ekzēmas, neirodermīts…..Un izaug vinš tāds – infantīls, nomocits, nepatstāvīgs, kopjams un apkalpojams..
Sievietes, atcerieties – hiperaprūpe nav stāsts par mīlestību, bet tikai par trauksmi un vairāk neko.Bet vēl ļaunāk ir tad, kad māte no dabas ir valdonīga, apņēmības pilna izaudzināt «īstu vīrieti». Te nu nebūs nekādu puņķu un asaru. Viņa uzskata, ka, ja reiz viņai nav vīra un nav kam pateikt «ej un noskaidro!», tad noskaidrot nākas pašai, un viņa dara to skarbi. Viņa apspiež zēnā emocijas, valda «ar stingru roku», pret dēlu izturas auksti, sausi, rupji, dažkārt arī cietsirdīgi
Kādu laiku bērns cenšas, cik spēka, iekarot mātes mīlestību, pievērst sev uzmanību – «skaties, ko es varu!». Viņš cenšas aizklaudzināties līdz mātei, bet viņa to it kā nejūt («kas tā par tādu maigošanos»?). Ģimenē valda aukstums, nesapratne, konflikti, mūžīga neapmierinātība, nav sarunu, vai arī ir sarunas “ar uzmestu lūpu”. «Divnieks? Atkal divnieks!? Viss, es vairs tevi nemīlu!». Varu vien pateikt to, ka tas ir reāls veids, kā izaudzināt ne vīrieti, bet geju. Un tam nav nekāda sakara ar vīrišķību.
Ar laiku zēns vairs pat nemēģina iekarot mātes mīlestību, bet zemapziņa dara visu, lai viņai pierādītu, ka vinš patiesībā ir malacis.
Ja zēnam ir pietrūcis uzticēšanās pilnu attiecību ar māti, rodas mazvērtības komplekss un komunikatīvās problēmas, kas ir mazāk ļaunākās no sekām. Ja vīrietis bernībā nav salūzis, bet aizvainojums ir palicis, kopā ar agresiju tas pārvēršas tieksmē uz vardarbību.
Ir vēl vairāki apstākļi, kas rada nopietnu iespēju zēnam izaugt par nelaimīgu neirotiķi.
Piemēram: gan tad, kad māte ir vāja, gan tad, kad, gluži otrādi – stipra, situācija ģimenē kļūst saspringta un sākas aukstais karš starp māti un vecmāmiņu. Mammai te parasti ir iedalīta sliktā izmeklētāja loma, vecmāmiņai – labā.
— kāpēc tu viena divnieka dēļ bērnu lamā?
— nelien, kur nevajag, es pati tikšu galā ar savu dēlu (savu krustu).
Un bērna psihe sašķeļas.
Un vispār, kad es dzirdu, kā vecāki “cepās” attiecībā uz mācībām, cenšas pēc iespējas ātrāk bērnu “iedabūt” kādā augstskolā, “iedot labu izglītību”, es saprotu, ka tādā veidā viņi vēlas sev nodrošināt pārtikušas vecumdienas, lai bērni garantēti varētu viņus uzturēt. Tajā nav nekā pretdabiska, taču nevajag teikt, ka rūpējaties par sava bērna nākotni, jo patiesībā rūpējaties par savējo!Vēl viens nepilnas ģimenes variants, kad no maza zēna gaida, ka viņš aizstās vīrieti ģimenē – savu tēvu, kurš viņus pametis. «Bet, uz ko tad vēl paļauties?», «Bet, kurš tad man vēl palīdzēs?» u.t.t. Plus pārmērības («Tu man esi viens vienīgais, es tev visu esmu atdevusi, tad nu pacenties…»). Tās ir cerības, kas vienkārši nav piepildāmas.
Vai arī pastavīgās attiecību ar bijušo vīru skaidrošanas ar bērna palīdzību, sava aizvainojuma nopludināšana caur viņu. Situācija var vēl vairāk saasināties, ja sieviete bijušajam atriebjas ar bērna palīdzību, un liedz tēvam tikties ar dēlu.
Dažas mammas tik intensīvi cenšas sakārtot savu privāto dzīvi, ka dēlam vispār laika neatliek. Kāda vispār atstāj bērnu vecmāmiņai. Kad dēli pieaug, viņi ar tadām mammām vispār cenšas netikties Jautā viņam par māti un dzirdi: «Es neuzturu ar viņu attiecības. Bērnībā to vien dzirdēju: «atšujies, atšujies»
Visi tie ir neadekvātas mātes kļūdu piemēri, kam sekas ir daudz nopietnākas, kā «vīrieša trūkums mājās» un pat tēva trūkums dzīvē.
Tādu problēmu mājās rezultātā zēnu pievelk draugi, kas vecāki par viņu. Un tas ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc mūsu valstī vidējais vecums, kad pirmo rezi uzpīpē zāli, izdzer pirmo alkohola glāzīti un pirmo reizi iepazīstas ar narkotikām, ir – 12,5 gadi.
To visu es saku tāpēc, ka vīrieti audzina ar citādiem paņēmieniem.
Un galvenais padoms sievietēm: ja jūtiet, ka jums ģimenē ir neveselīgas attiecības ar dēlu, nedomājiet par to, ko ar viņu izdarīt. Domājiet par to, ko darīt ar sevi, lai jūs būtu adekvāta māte!Galvenais audzināšanas noslēpums ir tajā, ka nekādu noslēpumu nav. Un nav psiholoģijas grāmatu, kas atbildēs uz jautājumu: kā izaudzināt laimīgu bērnu. Toties ir pilnīgi pietiekami ar to, ka pati mamma ir laimīga sieviete. Psihiski vesela māte, laimīga un piepildīta viņas pašas dzīve, agresijas, baiļu, aizvainojuma trūkums – lūk bērna veselības ķīla.
Un te, praktiski padomi, kā izaudzināt fiziski, emocionāli un psihiski veselu puisi:
- Iemīliet sevi, un jūs varēsiet pieņemt savu bērnu JEBKĀDU, un “nelipināt” no viņa savu greizo atspulgu.
- Pārstājiet sevi žēlot! Pieņemiet faktu, ka esat bez vīra. Uzskatiet to par priekšrocību. Sajūtieties kā pilnvērtīga sieviete. Tas automātiski neitralizēs ciešanas par to, ka jūsu dēls izaugs bez tēva.
- Esiet neveiksmīgi precējusies? Bērna tēvs negrib palīdzēt? Un jūs par to runājiet ar savu dēlu? Dēls asociēs sevi ar tēvu un neieredzēs to. Nedariet to! Uztveriet savu dzīves situāciju kā gudra sieviete: «Tā bija mana izvēle, un atbildība gulstas uz mani. Man ir skumji, ka tēvs un dēls nesatiekas, taču es tajā nevienu nevainoju – ne sevi, ne viņu».
- Ļaujiet savam dēlam būt pašam.
- Respektējiet vina vēlmes, nepazemojiet!
- No 6 gadu vecuma viņa jābūt mazai, bet savai kabatas naudai.
- Nepārbauiett viņa mācības – lai tā ir vina atbildība.
- Lai cik grūti jums nebūtu, nesūtiet viņu uz ilgu laiku pie vecmāmiņas. Viņam tur nebūs labāk!
- Ja jūtieties, ka esiet slikta māte, ātri atbrīvojieties no vainas sajūtas – bērns visu jūt.
- Centieties skaļi nepaust savu necieņu pret vīriešiem un pret viņu, kā nākamo vīrieti.
Avots: http://labkovskiy.ru/
Tulkoja: Ginta FS
