Kāda reklāmista pēcnāves vēstule
Linds Reddings (Linds Redding) strādāja aģentūrās „BBDO“ un „Saatchi“ Jaunzēlandē. 52 gadu vecumā viņš nomira no vēža, mantojumā atstājot ne tikai reklāmas projektus, bet arī eseju „ „Neliela mācību stunda nākotnei“.Iespējams, izlasot šo dvēseles kliedzienu, kāds aizdomāsies un atskatīsies uz savu dzīvi. Kamēr nav par vēlu.
„Savulaik, kad sāku strādāt reklāmā, mums bija tāds paņēmiens – „Nakts pārbaude“. Dienas garumā mēs ar kolēģi uz A4 lapām pierakstījām visas idejas, kas mums radās saistībā ar šībrīža aktuālajiem projektiem. Pavirši virsraksti, muļķīgi kalambūri, vienkārši švīkājumi.. Šī bija sava veida „miskaste“ mūsu smadzenēm, mūsu kabineta stūrī.
Ja diena bija veiksmīga, tad paralēli pārpildītam pelnutraukam un platsmasas kafijas krūzīšu kaudzei, krājās arī kaudzīte konceptu. Mēs akurāti šīs lapas piestiprinājām pie sienas un devāmies uz tuvējo bāru iedzert pinti alus.
Nākamajā dienā, neņemot vērā paģiras, precīzi 10:00 bijām darbā un ar svaigu skatu novērtējām iepriekšējās dienas paveikto. Kā likums, trešā daļa ideju automātiski tika ‚atsijātas‘.
Pārsteidzoši, kā idejas, kas vēl vakar šķita izdevušās vai smieklīgas, nākamās dienas „gaismā“ šķita blāvas un neizdevušās. Ap pusdienas laiku visa aģentūra bija savākusies un mēs atgriezāmies pie ikdienas rutīnas: ar gudru sejas izteiksmi snaikstījāmies pa biroju, kritizējot citu radošo pāru veikumu.
Taču, kur ir sāls..
„Nakts pārbaude“ strādā tikai gadījumā, ja jūs varat atļauties šo nakti. Gāja laiks un sākās 90-tie, kas apgrieza otrādi reklāmas industriju. Un ne tikai.. Parādījās jauni instrumenti, nebeidzamas iespējas un neatliekami dedlaini. Savukārt ciparu tehnoloģijām sākoties, mūsu darbs būtiski paātrinājās. Radās ideja? Sagatavo un prezentē to dažu stundu laikā! Sākumā tas bija fantastiski. Mēs varējām tik daudz un tik ātri izdarīt! Tie „augšā“ ātri vien aprēķināja, ka tagad varam tai pat laikā izdarīt trīs reizes vairāk darba un trīs reizes vairāk viņiem nopelnīt.
Ļoti ātri „Nakts pārbaude“ pārvērtās par „Launaga pārbaudi“. Un drīzumā mums vairs nebija laika, kājas izstiepjot, paskatīties uz mūsu idejām no malas un atdalīt vērtīgo no nevērtīgā. Sākām paļauties uz pieredzi un intuīciju. Vairumā gadījumu tas nostrādāja.
Standarti kļuva elastīgāki. Mēs – konservatīvāki. Nelabprāt gājām uz radošiem riskiem, paļaujoties uz pārbaudītiem un zināmiem paņēmieniem. Pētījumi pierādīja, ka jau zināmais sniedz labākus rezultātus, kā jaunais. Un pētījumi kļuva par jauno reliģiju.
Būt pa īstam kreatīvam nozīmē tikai to, ka esi apdalīts ar jebkādu pieticību. Atslēgt iekšējo cenzoru. Nospļauties uz to, ko domā citi. Lūk, tāpēc bērni ir izcili savā radošumā! Savukārt cilvēki ar Wolkswāgeniem, kredītiem un „Louis Vuitton“ somiņām – tādi nav. Lai domātu skaļi, jābūt drosmīgam.Vislabāk tas izdodas drošā vidē. Savulaik radošās nodaļas un dizaina studijas bija tāda vieta. Tur varēja radīt, nebaidoties no izsmiekla un nosodījuma. Jo tikai tā var radīt, savādāk tu aizvērsies kā gliemezis savā gliemežnīcā.
Un tad kādam gudrajam ienāca galvā doma par konkurenci. Radošums pārvērtās par sacensībām. Sacīkstēm. Uzvarētājs saņem darbu.
Tagad ar šo ligu slimo visi. Tehnoloģijas attīstās elektronu ātrumā. Un mūsu nabaga pārslogotie neironi cenšas uzspēt. Lēmumi tiek pieņemti sekundes simtdaļas laikā. Ieraudzīji, iepatikās, padalījies, radīji vispārēju priekšstatu, notvītoji. Nav laika gaidīt vai šaubīties! Ķer brīdi! Galvenais uzspēt! Par sirdsapziņu kreņķēsies vēlāk.
Ak, jā, lai piesegtu savu pakaļu, neaizmirsti teikuma beigās ielikt smaidiņu. Katram gadījumam, ja nu esi pārspīlējis.
Nedēļa atvaļinājumā – tas ir labi. Mēnesis – nepiedodama greznība.
Šobrīd es ‘baudu’ piespiedu attālināšanos no manas iepriekšējās dzīves. Un šie ir labākie 6 mēneši manā mūžā.
Kad visu dzīvi esi pieradis skriet no zemā starta, šaujot no gurna un dejojot caur adatas aci, ir vērts uz savu dzīvi paskatīties no malas.Ļoti “atvēsina”.
Izrādās, ka mana dzīve man nepatīk tik ļoti, kā es līdz šim domāju.. Es to saprotu ik pa laikam tiekoties ar saviem bijušajiem kolēģiem. Viņi metas man virsū, ar entuziasmu stāstot par saviem pēdējiem projektiem. Es cenšos ar cieņu klausīties viņu strīdos, kurš mazāk guļ un kurš biežāk ēd neveselīgās ātrās uzkodas. “Es kopš janvāra neesmu sievu redzējis”; “Es vairs kājas nejūtu”; “Es sen slimoju, bet jāpabeidz projekts, jo klients dodas atvaļinājumā” – viņi runā. Ko domāju es? To, ka viņi visi ir jukuši prātā. Viņi ir neprātīgi. Viņi ir tik ļoti atrauti no realitātes, ka tas vairs pat nav smieklīgi. Man bija šoks. Man likās, ka tas viss ir kāda afēra.
Ideja, kuru mēs cienām vairāk par visu, izrādās nieks. Plastmasas rotaļlieta reklāmai un tirdzniecībai. Vēl vairāk – tagad mums tā jāštancē atbilstoši ražošanas kvotām un grafikiem.
“No rīta mums klientam jāparāda 6 koncepcijas, tad viņš dodas atvaļinājumā. Maksā viņš tikai par vienu, tāpēc pārāk neiespringstiet, daudz laika netērējiet. Uzmetiet kaut ko. Viņa mīļākā krāsa – zaļa. Es uz klubu. Redzēsimies no rīta!”
Jūs kādreiz esat mēģinājis radīt ideju, kad pret jums pavērsts pistoles stobrs? Tā ir radošo ikdiena. Un kad esi ar šo darbu ticis galā “Atvainojiet, klients nevarēja ierasties uz tikšanos. Es viņam jūsu skices aizsūtīju uz skvoša klubu. Viņam patika zaļais variants. Viss, izņemot šriftu, tekstu, ideju un bildi. Un vēl, vai var logotipu lielāku uztaisīt? Ok, man jāiet pusdienās. ”
Esmu redzējis daudzus radošos. Alkohols, narkotikas, stress, šķirtas ģimenes, pat daži pašnāvības gadījumi. Cilvēki gluži vienkārši emocionāli un psiholoģiski nav radīti tik lielam naida daudzumam. Tajā pat laikā rinda ar jaunajiem, zinātkārajiem un gataviem par kapeikām strādāt reklāmistiem nebeidzas. Taču viņu entuziasms nav ilgs.Jautāsiet, kā es noturējos 30 gadus reklāmā? Gāju pa naža asmeni. Slēpu no visiem savas bailes un nepārliecinātību. Un skrēju, skrēju tik ātri, cik varēju, lai mani nevar panākt. Vēl es sevi pārliecināju, ka vairs neko citu dzīvē nespēšu darīt. Nemāku. Reklāma ir mans aicinājums un man paveicies, ka man par to gandrīz vienmēr maksā.
Neskaitāmas naktis, brīvdienas, svētki, skolas koncerti un jubilejas – viss tika ziedots kaut kam nozīmīgākam, vērtīgākam, kas kādreiz noteikti atmaksāsies. Tā toreiz likās.
Tas bija apmāns. Tagad es to saprotu. Viss tas nebija tik svarīgi, mēs vienkārši ‘ielikāmies grafikā’. Vienkārši virzījām produktu. Vienkārši barojām zvēru, kā es to saucu tagad.
Vai viņš bija tā vērts?
Protams, nē.
Tā vienkārši bija industrija. Tikai sertifikāti rāmīšos un maziņas statuetītes, kaudze antidepresantu iepakojumu, tukšas pudeles un audzējs nenosakāmā lielumā.Var šķist, ka es sevi žēloju. Tas tā nav. Bija jautri. Man veicās šajā lietā. Iepazinos ar daudziem talantīgiem un gudriem cilvēkiem, iemācījos strādāt pa naktīm un nopelnīt pietiekami daudz naudas, lai uzturētu ģimeni, kuru dažkārt pat redzēju.
Taču es savā dzīvē neesmu izdarījis neko patiesi vērtīgu. Radošajā jomā. Jā, es esmu virzījis vairākus produktus, uzlabojis vairāku kompāniju ekonomisko situāciju un padarījis dažus bagātus cilvēkus vēl bagātākus. Tai laikā man šķita, ka šī ir lieliska ideja. Taču “Nakts pārbaudi” tā, šķiet, neizturētu.
Žēl..
Un vēl. Ja jūs visu šo lasāt, sēžot tumšā studijā, agonējot par to, vai kārtējai mājsaimniecei ziepes labāk paņemt labajā vai kreisajā rokā, izdariet sev pakalpojumu – pasūtiet visu pie velna! Ejiet uz mājām un samīļojiet savu sievu un bērnus!”
Linds Reddings “Neliela mācību stunda nākotnei”
Avots: http://plesiomorphic7.rssing.com
