Pazemība — kā iemācīties pieņemt

Kristine Om Shanti

· July 13 at 1:30pm ·

Pazemība – tā ir iekšēja to situāciju pieņemšana, kas ar mums notiek. Jebkuru situāciju, jebkurā dzīves sfērā.
Piemēram Ajūrvēda – vēdiskā medicīna uzskata, ka ...saslimušam cilvēkam nebūs iespēju izārstēties, ja viņš nepieņems savu slimību.
Izārstēt var praktiski jebkuru slimību, bet tikai tad, ja cilvēks iekšēji ir samierinājies, sapratis, kāpēc šī slimība viņa dzīvē ir atnākusi un atstrādājis tos uzdevumus, kurus viņam uzstāda šī slimība.

Tā arī visas dzīves sarežģītās situācijas – kamēr nepieņemsi, neizmainīsi.
Kā saprast, vai es pieņemu šo situāciju vai nepieņemu? Ja pieņemu – manī iekšā ir miers, mani šajā situācijā nekas neaizķer un neuzvelk. Es par to domāju un runāju mierīgi. Iekšā pilnīgs bezvējš un atslābums. Ja nepieņemu – iekšā ir stress, spriedze, iekšējais dialogs, pretenzijas, aizvainojums u.t.t. Sāpes.
Jo vairāk sāpju, jo vairāk nepieņemšanas.
Kā tikko pieņemam – sāpes pāriet.

https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/03/07/pazemiba-ka-iemacities-pienemt/

Pazemība — kā iemācīties pieņemt

Pazemība – tā, pirmkārt ir dzīvošana ar mieru Dvēselē! Saskaņā ar sevi, harmonijā ar apkārtējo pasauli un Dievu. Pazemība – tā ir iekšēja to situāciju pieņemšana, kas ar mums notiek. Jebkuru situāciju, jebkurā dzīves sfērā.

Piemēram Ajūrvēda – vēdiskā medicīna uzskata, ka saslimušam cilvēkam nebūs iespēju izārstēties, ja viņš nepieņems savu slimību. Izārstēt var praktiski jebkuru slimību, bet tikai tad, ja cilvēks iekšēji ir samierinājies, sapratis, kāpēc šī slimība viņa dzīvē ir atnākusi un atstrādājis tos uzdevumus, kurus viņam uzstāda šī slimība. Tā arī visas dzīves sarežģītās situācijas – kamēr nepieņemsi, neizmainīsi.

Kā saprast, vai es pieņemu šo situāciju vai nepieņemu? Ja pieņemu – manī iekšā ir miers, mani šajā situācijā nekas neaizķer un neuzvelk. Es par to domāju un runāju mierīgi. Iekšā pilnīgs bezvējš un atslābums. Ja nepieņemu – iekšā ir stress, spriedze, iekšējais dialogs, pretenzijas, aizvainojums u.t.t. Sāpes. Jo vairāk sāpju, jo vairāk nepieņemšanas. Kā tikko pieņemam – sāpes pāriet.
Daudzi, izdzirdot vārdus pazemība vai samierināšanās, ar tiem saprot vājumu un pazemojumu. Saka, ja samierinājies, tātad tas nozīmē, ka sēžu rokas salicis un ļauju, lai pret mani noslauka kājas. Bet patiesībā patiesa pazemība dāvā cilvēkam cieņu. Pazemība un samierināšanās ir iekšienē un tās ir iekšējās īpašības, bet ārējā līmenī es veicu kādas darbības.
Apskatīsim dažus piemērus:
1. Ļoti bieži ar grūtībām mēs sastopamies personīgajās attiecībās. Mūsu galvā ir pavisam cita bildīte attiecībām ar mīļoto cilvēku, nekā tas notiek realitātē. Mūsu galvā gan mīļotā cilvēka tēls, gan viņa uzvedība, ir pavisam citas, nekā to saņemam faktiski. Tiešī šī vēlamā un esošā neatbilstība nodara mums ciešanas un sāpes. Ļoti bieži mūsu bēdu sakni mēs neredzam sevī, bet gan otrā cilvēkā. Lūk, tad, kad viņš izmainīsies, es pārstāšu ciest.

Atcerieties, bēdu sakne nav otrā cilvēkā vai viņa uzvedībā, cēlonis ir mūsos un mūsu attieksmē pret tuvo cilvēku.

Pirmkārt, ir svarīgi pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir. Mūsu realitāti rada mūsu zemapziņas programmas un Dievs. Mēs patiesībā saņemam nevis to, ko vēlamies, bet gan to, ko esam pelnījuši. Tā strādā karmas likums – ko sēsi, to pļausi. Esošā situācija ir tas, kas izaudzis, pateicoties mūsu pašu iesētajam pagātnē – šajā vai iepriekšējās dzīvēs. Protestēt un ciest ir muļķīgi un nekonstruktīvi. Daudz konstruktīvāk ir pieņemt realitati tādu, kāda tā ir. Pieņemt mīļoto cilvēku tādu, kāds viņš ir, ar visiem viņa mīnusiem un plusiem, ar visu viņa attieksmi pret mums. Uzņemties atbildību par visu, kas notiek mūsu dzīvē – par notikumiem, cilvēkiem, par viņu attieksmi pret mums!

Tikai es esmu atbildīgs par to, kas notiek manā dzīvē!

To visu mēs paši sev esam “pievilkuši”.Tās ir manas kaut kādas darbības un enerģijas, kas liek otram tā uzvesties attiecībā pret mani, tā, kā man tas nemaz nepatīk. Caur mūsu tuvajiem cilvēkiem pie mums atnāk mūsu pašu karma. Un tālāk ir jāuzrota piedurknes, un jāsāk savs iekšējais darbs.

Viss, kas ar mums šeit notiek – tās ir mūsu mācību stundas. Mūsu tuvie cilvēki ir mūsu galvenie Skolotāji. Katra sarežģītā situācija mums ir dota ne jau cīņai ar to, bet mūsu iekšējai apmācībai. Pateicoties šai situācijai mēs varam dziļāk un pamatīgāk saprast dzīvi, kaut ko sevī izmainīt uz labo pusi, attīstīt sevī beznosacījumu mīlestību, pacelties jau attīstības līmeni augstāk, saņemt kādu mūsu Dvēselei nepieciešamo dzīves pieredzi, atdot savu karmisko parādu.

Tikai pieņemot situāciju, mēs beidzot varam sākt domāt par to – ko tad patiesībā mums māca. Kādēļ un ar kādu nolūku mums šī situācija ir iedota? Ar kādām savām domām un darbībām mēs šo situāciju esam pievilkuši savā dzīvē? Varbūt mēs īsti netiekam galā ar savu Vīrieša vai Sievietes lomu un attīstam savai dabai nepazīstamas īpašības? Tātad mums jāiet un jāsaņem savas macības, kā pareizi pildīt savu lomu. Kā šajā pasaulē jārīkojas Vīrietim un kā jārīkojas Sievietei, lai tas būtu harmonijā ar Visuma likumiem. Es vienmēr runāju par to, ka, lai būtu Vīrietis vai Sieviete, nepietiek vien ar to, ka esi piedzimis Vīrieša vai Sievietes ķermenī. Par Vīrieti vai Sievieti ir jākļūst  – tas ir ļoti nopietns dzīves uzdevums. Un ar šī uzdevuma realizāciju sākas mūsu sūtība šajā pasaulē.
Taču šis nav vienīgais iemesls problēmām attiecības, kaut gan tas ir pats globālākais, un tieši no tā rodas visas pārējās problēmas dzimumu starpā. Un atkal, katra situācija ir krasi atšķirīga un individuāla. Iespējams, šī situācija mums māca pašcieņu un mums attiecībām jāsaka “nē”! Vai arī mums jāiemācās par sevi pastāvēt, un neļaut citiem cilvēkiem mūs pazemot, aizskart un, nedod Dievs, iekaustīt. Tas nozīmē, ka iekšēji jau pieņemot situāciju, es jau sevi aizstāvu ne aizvainojuma un aizkaitinājuma emocijās, bet mīlestības emocijās pret sevi un otru cilvēku, pieņemšanas emocijās. Tas nozīmē. ka iekšēji mūsos ir pilnīgs miers, bet ārēji mēs varam pateikt ko skarbu, rīkoties asi un stingri, neļaut sevi apvainot,  nolikt cilvēku “pie vietas” Tātad mēs rīkojamies ārējā līmenī, neiegrimstot emocijās, bet ne no Ego un aizvainojuma pozīcijas – tātad mēs rīkojamies no Dvēseles pozīcijām.
Kad mēs cīnamies ar situāciju bez pieņemšanas, mums viss notiek uz emocijām un no Ego. Ir jāsajūt, ka esam Dvēsele un jāiemācās arī šajā pasaulē rīkoties kā Dvēselei, un nevis egoisma sakopojumam. Vēl viens ļoti svarīgs moments – jā, protams, ārējā plānā mēs rīkojamies atbilstoši situācijai, lai to izmainītu, taču iekšēji mums visu laiku jābūt gataviem pieņemt jebkuru notikumu pavērsienu.

Atkārtojiet pēc iespējas biežāk, lai tā skanētu kā mantra – es vienmēr esmu iekšēji gatavs pieņemt jebkuru notikumu attīstību. Viss notiks tā, kā to vēlas Dievs – cilvēks domā, Dievs dara! Mums ir jāatbrīvojas no savām piesaistēm pie rezultāta – apmērm tā: es gribu tā un ne savādāk.
Šeit, uz Zemes visur un vienmēr pēdējais vārds pieder Dievam un mums tas ir jāpieņem.

Cits moments – ļoti bieži problēmas personīgajās attiecības tiek dotas tāpēc, lai mēs atstrādātu kādas sava rakstura īpašības – iespējams, mūsu partnera uzvedība norada uz to, ka mēs esam viegli aizvainojami, greizsirdīgi, kritiski, rupji, uzstājīgi, despotiski, cenšamies citus pakļaut savai gribai, neņemam vērā citu cilvēku vēlmes, cenšamies vienmēr paturēt virsroku u.t.t. Tātad mums no šīm īpašībām ir jāatbrīvojas. Piemēram, ja esat kritisks – tātad jums jāiemācās pārstāt koncentrēties uz otra cilvēka trūkumiem un jāiemācās otrā cilvēkā ieraudzīt labās īpašības, teikt viņam labus vārdus, uzslavēt, teikt komplimentus.

Katrā cilvēkā ir īpašības, par kurām viņu slavēt -iemācieties tās redzēt!

Ja esat greizsirdīgs – jums jāiemācās uzticēties cilvēkam un jūsu attiecībām. Ļaut partnerim būt brīvam – viņš nav jūsu īpašums. Un tāpat šajā gadijumā jums jāattīsta pārliecība par sevi, pašapziņa un parliecība par to, ka esat visa labākā cienīgs. Sekojiet sev un savai uzvedībai, pareizi izpildiet savu vīrieša vai sievietes lomu. Pats galvenais – dāvājiet savam partnerim mīlestību. Greizsirdība norāda uz to, ka jūsu partneris jums ir dārgs un jūs nevēlaties viņu zaudēt, tomēr greizsirdība kā mīlestības izradīšanas veids ir destruktīva un agri vai vēlu tā sagraus jūsu attiecības.

Ņemiet vērā, ja esiet greizsirdīgi, jūs enerģētiski jau esat uzaicinājuši trešo savās attiecībās un viņa paradīšanās ir tikai laika jautājums.

Un tāpat, ir ar visām pārējām emocijām – viss, kas no jums tiek prasīts – nomainīt savu negatīvo uz pozitīvo antipodu un trenēt savu apziņu jaunām attiecībām pret partneri un situācijām.

Attiecības – tās vienmēr ir cieņa, brīvība, mīlestība un atdeve. Tā ir kalpošana viens otram.

Attiecībās mums mazāk jādomā par to, kas ir jādara partnerim attiecībā pret mums, bet jadomā par to, kas jadara mums, attiecībā pret savu partneri.Mums ļoti bieži pie rokas ir sarakstiņš ar prasībām pret otru cilvēku, kuram paši visbiežāk mēs neatbilstam. Vienmēr atcerieties par savu atbildības zonu, atbildību attiecībās un mazāk domājiet par partnera atbildības zonu.
Viss sākas no jums – no jums nāks pareizā enerģija un jūsu partneris sāks jums dāvāt pareizo, harmonisko un vajadzīgo enerģiju. Veca kā pasaule ir paruna: mainies un pasaule tev apkārt mainīsies. Cilvēks ir nelabojams, un tā vietā, lai mainītu sevi, vienmēr vēlēsies mainīt pasauli. Te arī vislielākā pasaules bēda un ciešanu iemesls. Taču lādīte atveras tik vienkārši!
2. Val vēl tāds piemērs! Izskatīsiim slimību. Piemēram, cilvēkam tiek uzstādīta diagnoze vēzis. Parasti sākas jautājumi – kāpēc ar mani tā notika, par ko man tas? Ieslēdzas nāves bailes. Notiek pilnīga slimības nepieņemšana un skriešana pa ārstiem – kas glābs, kas palīdzēs????!!! Tas ir ceļš uz nekurieni!!!

Pirmais, kas jāizdara, ir jāpieņem slimība. Slimība nav muļķe. Tā vienmr atnāk uz pareizo adresi, tāpēc, ka patiesībā slimība ir mūsu zemapziņas signāls par to, ka kaut ko mēs daram ne tā.

Tas ir signāls par to, ka mūsu uzvedība un reakcijas uz notikumiem mums ir kaitīgas. Slimība ir Visuma vēršanās pie mums. Dievs ar slimības palīdzību mums saka – tu pārkāp Visuma likumus, apstājies! Ja runājam konkrēti par vēzi, tad tā ir aizvainojuma slimība. Cilvēks uz kādu ir ļoti stipri apvainojies un ilgu laiku nēsā šo aizvainojumu sevī. Iespjams, gadiem ilgi. Zemapziņas līmenī, apvainojoties, mēs tam cilvēkam, uz kuru apvainojamies, sūtam iznīcību.

Un, lūk, šī iznīcināšanas programma kā bumerangs atgriežas pie mums.

Aizvainojums cilvēku saēd un tāpēc vēzis – vēža šūnas saēd organismu. Ir jāatstrādā pagātne, jāatlaiž aizvainojums un jāpiedod. Jāpieņem un jāatlaiž pagātnes situācijas un slimība, kas ir šobrīd. Un tikai, izdarot šo iekšējo darbu, mēs varam cerēt, ka mūsu ārējās darbības, kas saistītas ar slimības ārstēšanu – hospitalizācija, zāles, operācijas, ķīmijterapija nesīs mums kādus jūtamus augļus.
Savukārt, ja mēs ar slimību cīnamies, nepieņemam to, izmantojam tikai ārējās metodes, skraidam pie dažādiem speciālistiem, nedarot savu iekšējo darbu, rezultāts būs bēdīgs. Jo cīņa ar situāciju padara to tikai ļaunāku. Te es tikai kā piemēru minēju vēzi, bet tāpat mums jārīkojas arī ar jebkuru citu slimību!
Tiesa, nevajadzētu krist galējībās un pašā vienkāršākajā saaukstēšanās reizē meklēt dziļus iemeslus. Saaukstēšanās var liecināt par to, ka esam pārāk viegli saģērbušies vai ilgi stāvējuši caurvējā. Vai arī par to, ka pēdējā laikā esam pārāk daudz un smagi strādājuši, un organisms nolēmis mums likt atpūsties. Pagulēsiet, palutināsiet sevi un atkal varēsiet turpināt darboties.

Bet nopietnas slimības prasa nopietnu atstrādāšanu. Vispār jau ceļš pie daudzām nopietnām slimībām sākas no aizvainojuma – ja cilvēks tās iekšēji nepieņem, tad tiek dotas nodevības, ja arī to cilvēks nesaprot, tad tālāk jau nāk slimības un likteņa triecieni. Un, jo vairāk egoisma, jo lielāki triecieni.

Vēl mēs slimojam, kad ejam ne sava aicinājuma ceļu un nepildam savus uzdevumus. Kad ēdam nepareizi.

Rietumu medicīna apgalvo, ka „visas slimības no nerviem”. Savukārt Austrumu medicīnā runā, ka visas slimības ir no nepareizas ēšanas. Tāpēc, lai vienīgais, ar ko jūs slimojat būtu saaukstēšanās, iemācieties pieņemt, pārstājiet apvainoties, sāciet dzīvot harmonijā ar sevi un Dievu, izpildiet savu pienākumu, sekojiet savam aicinājumam un dzīvojiet veselīgu dzīvesveidu – pareizi kustoties un ēdot! Iekšējā līmenī – iemācieties atvērties un dzīvot pilnībā uzticoties Augstākajam Avotam! Pilnīgā ticībā un mīlestībā. Saprotiet, ka esat Dieva radība un Dievs zin, ko un kāpēc viņš jūsu dzīvē dara!

Un, ja tomēr esat saslimuši, tad ārstējaties kompleksi. Strādājiet iekšējā plānā un izmantojiet to, ko piedāvā medicīna. Stradājiet gan ar psihologu, gan ārstu. Es ne reizi vien esmu sastapusi cilvēkus, kuri iet garīgās izaugsmes ceļu un, kuri uzskata, ka slimību var izārstēt tikai, strādājot ar sevi – bez nekādas medicīnas palīdzības. Esiet saprātīgi!

Mums vēl ļoti tāls ceļš ejams, līdz tam līmenim, kad tikai ar iekšējo darbu varēsim panākt ideālus rezultātus.

Un nekrītiet otrā galējībā, kad cilvēks iedomājas, ka tikai medicīna – zāles un operācijas varēs atrisināt problēmas. Lai dziedinātos, nāksies strādāt kompleksi. Jo, kad mēs esam iemiesotā stāvoklī, tad eksistē trīsvienība – Dvēsele, Gars un Ķermenis. Un problēmas vienā vai otrā plānā runā par problēmām arī pārējos. Slimība taču iesākas smalkajā plānā – mūsu nepareizo darbību un domu rezultātā. Un tikai pēc tam pāriet fiziskajā plānā. Tāpēc ārstēt vajag gan iekšēji, gan ārēji – un tikai tad būs rezultāts. Bieži mēdz gadīties tā, ka it kā cilvēku izārstē, bet pēc laika atkal viņš ir slims ar to pašu. Un viss tikai tāpēc, ka nav notikušas iekšējas izmaiņas.
3. Un, beidzot, vienkāršs sadzīvistisks piemērs.
Piemēram, mums nozaga maku ar dokumentiem, kredītkartēm un naudu – mēs to iekšēji pieņēmām un nekreņķējamies, bet ārēji rīkojamies: ejam, rakstam iesniegumu policijā, daram visu, lai atrastu savus dokumentus un sodītu ļaundari. Tikai šajā gadījumā mūs vada nevis aizvainojums, dusmas un aizkaitinājums. Mēs nevēlam šim cilvēkam, lai viņam rokas nokalstu un vairs neataugtu, nesūtam viņam lāstus u.t.t. Nē, mēs iekšēji esam mierīgi – mēs pieņemam, ka, ja reiz Dievs mums to sūta, tātad kaut kāda iemesla dēļ mums tas ir vajadzīgs. Mēs mierīgi daram to, kas jādara, bez histērijām un bez lāstiem zaglim. Un atkal, iespējams, mums maku nemaz nenozaga, bet mēs paši to pazaudējām?
Vai, piemēram, mums nav darba – mēs iekšēji to pieņemam, nevienu šajā situācijā nevainojam (valsts ne tā vai darba devēji muļķi). Nenorakstām to uz apstākļiem, un nemetamies piedzerties. Jā, šodien tā tas ir – man nav darba, bet tātad man ir vairāk brīva laika, lai saprastu, ko es patiešām vēlos, un ar ko vēlos nodarboties profesionāli.
Vai tas darbs, kas mums bija, patiesībā bija mūsu sapņu darbs? Vai arī mēs to darījām tikai tāpēc, lai maksātu rēķinus? Varbūt Dievs mums apzināti to atņēma, lai mēs beidzot atrastu savu sapņu darbu, sāktu realizēt savus talantus?
Bet, varbūt, piemēram – ja esmu sieviete, varbūt man laiks beidzot vairāk laika veltīt mājai un ģimenei un pārlikt ģimenes materiālo nodrošinājumu uz vīrieša pleciem, kā tam vispār patiesībā arī būtu jābūt? Varbūt beidzot ir pienācis laiks sajust sevi kā Sievieti – mājas pavarda uzturētāju un sākt apkārt sev, savā ģimenē uzturēt ģimeniskumu un mīlestību? Mēs esam mierīgi. Un mēs mierīgi analizējam lietu kartību. Ārējā plānā mēs neguļam dīvānā, pārskatam sludinājumus, izsūtam CV. Taču ar visu to mēs nelamājam savu likteni, Dievu par to, ka mums kaut kas nav iedots.
Gluži otrādi – mēs esam pateicīgi liktenim par to, ka aiz pagrieziena mūs gaida kaut kas labāks, kā iepriekšējais darbs (galu galā mums ir parādījies laiks atpūtai no mūžīgās skriešanas) un, iespējams, ar pazudušo maciņu mēs atpirkāmies no kādām vēl lielākām problēmām.

Kas zin? Tas zināms ir tikai Dievam. Tikai viņš redz pasaules kopbildi. Un tā – it visā pilnīga uzticēšanās Dievam, zināšana un sapratne par to, ka Dievs zina, ko un kam viņš mūsu dzīvē dara. Pieņemšana!

Pats brīnumainākais ir tas, ka iekšēja pieņemšana un miers ļoti ātri atrisina visdažādākās problēmas – cilvēks atveseļojas, maciņš ar visu naudu un dokumentiem atrodas, attiecības ar tuvajiem cilvēkiem atjaunojas vai uzlabojas. Tā vai savadāk, pēc viena vai cita scenārija, risinās jebkuras problēmas. To es novēroju visu laiku. Gan savā dzīvē, gan citu cilvēku dzīvēs, kuri praktizē situāciju pieņemšanu. Tāpēc, ka pieņemšana atver milzīgu enerģijas plūsmu – mēs atrodamies šajā plūsmā un pievelkam sev kā magnēti vislabākos risinājumus.

Viss ir ļoti vienkārši – mēs vienkārši pareizi izejam situācijas un mums tas simtkārt atmaksājas. Pieņemšana ir mīlestība. Bet tas, ko mēs mīlam, vienmēr kļūst par mūsu sabiedroto! Pieņemt situācijas – nozīmē reaģēt uz situāciju ar mīlestību. Bet mīlestība – ir pati spēcīgākā enerģija pasaulē. Tieši tāpēc mēs šeit arī esam atnākuši – krāt sirdī mīlestību un uz visām situācijām reaģēt ar mīlestību!

No kurienes dzimst pazemība? No tā, ka mēs zinām, ka ir likumi, kuri vada Likteni un mēs esam gatavi tos ievērot. Mums ir skaidra sapratne, ka es neesmu šis ķermenis, ka es esmu Dvēsele! Mēs visi esam Dvēseles. Kad iemiesojamies šeit – uz Zemes, diemžēl vairums no mums to aizmirst un sāk uzskatīt sevi par vienkāršu mirstīgu ķermeni un dzīvot pēc principa – dzīvojam tikai vienreiz un viss ir jāpaspēj! Bet patiesībā katram no mums ir paredzēti simti un tūkstoši inkarnāciju.
Avots: http://www.garsoz.ru
Tulkoja: Ginta FS