Klusēšana...
Mūsu parastajā ikdienā ir ļoti maz iespēju palikt vienatnē. Pat tad, kad mēs paliekam vieni, mūsu dzīvē iekļūst tik daudz ietekmju, tik daudz zināšanu, tik daudz atmiņu par tik daudziem pārdzīvojumiem, tik daudz trauksmju, ciešanu un konfliktu, ka mūsu prāts kļūst arvien trulāks, arvien neuztverīgāks, darbojoties vienveidīgi, rutīni. Vai mēs kādreiz esam vienatnē ar sevi? Vai arī mēs sevī nesam visu vakardienas nastu?
Ir viens diezgan mīlīgs stāsts par diviem mūkiem, kas gājuši no viena ciema uz otru un satikuši jaunu meiteni, kas sēdējusi pie upes un raudājusi. Viens no mūkiem piegājis pie viņas un apvaicājies: “Mās, kāpēc tu raudi?” Viņa atbildējusi: “Vai redzat upes otrā krastā māju? Agri no rīta es viegli pārgāju upi brasā, tagad ūdens līmenis ir pacēlies, un es nevaru atgriezties. Man nav laivas.” “Ā, – teica mūks, – te pavisam nav problēmu.” Viņš pacēla viņu un pārnesa pār upi otrā krastā. Mūki devās tālāk. Pēc kāda laika, dažām stundām, otrs mūks teica: “Brāli, mēs devām zvērestu nekad nepieskarties sievietēm. Tu esi izdarījis šausmīgu grēku. Vai tad tu neizjuti milzīgu baudu, pieskaroties sievietei?” Pirmais mūks atbildēja: “Es šķīros no viņas pirms divām stundām, bet tu arvien viņu nes.”
Mēs rīkojamies tieši tā. Mēs visu laiku stiepjam savu nastu, nekad nemirstam tam, nekad nešķiramies no tā. Tikai tad, kad mēs problēmai veltām pilnīgu uzmanību un atrisinām to nekavējoties, nekad nepārceļot to nākamajā dienā, nākamajā minūtē, pastāv būšana vienatnē. Tad pat tādā gadījumā, ja mēs dzīvojam pārapdzīvotā namā vai atrodamies autobusā, mēs atrodamies vienatnē, un šī būšana vienatnē ar sevi norāda uz to, ka mūsu prāts ir svaigs un skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt iekšēji vienatnē ar sevi un lai būtu iekšējs plašums, jo tas nozīmē brīvību būt, iet, rīkoties, lidot. Galu galā ceļš var plaukt, ja ir plašums, tāpat kā tikums var plaukt tikai tad, ja ir brīvība. Mums var būt politiskā brīvība, taču iekšēji mēs neesam brīvi, un tāpēc mums nav iekšēja plašuma. Ne tikums, ne citas vērtīgas īpašības nevar izpausties vai augt, ja nav šīs plašās telpas mūsos pašos. Gan plašums, gan klusums ir nepieciešams, jo tikai tādā gadījumā, ja prāts ir vienatnē ar sevi, kad tas neatrodas kaut kā ietekmē, kad to neaudzina, kad tas nav neskaitāmu pārdzīvojumu pārņemts, – tikai tad tas var nonākt līdz kaut kam pavisam jaunam.
Cilvēks var nepastarpināti pārliecināties, ka prāts spēj saskatīt skaidri tikai klusējot. Austrumos viss meditācijas mērķis bija aizvest prātu tādā stāvoklī, tas ir, pakļaut domas kontrolei. Tas ir pielīdzināms nemitīgai lūgšanas atkārtošanai, lai nomierinātu prātu cerībā, ka šis stāvoklis palīdzēs cilvēkam izprast viņa problēmas. Taču, kamēr cilvēks nav ielicis pamatu, tas ir, kamēr tas nav brīvs no bailēm, skumjām, trauksmēm un visiem tiem tīkliem, ko viņš ir izlicis pats sev, es nesaskatu iespēju prātam būt pilnībā mierīgam. To paskaidrot ir ārkārtīgi grūti. Saziņa mūsu starpā nozīmē, ka jums jāsaprot ne tikai vārdi, ko es lietoju, bet arī, ka mums kopā, jums un man, vienlaicīgi, ne brīdi vēlāk un ne brīdi agrāk, jābūt spējīgiem satikties vienam ar otru vienā un tajā pašā līmenī. Taču šāda komunikācija nav iespējama, ja jūs pārtulkojat to, ko jūs lasāt, atbilstoši savām personīgajām zināšanām, viedokļiem vai kad jūs pieliekat milzīgas pūles, lai saprastu.
Man šķiet, ka lielākais klupšanas akmens dzīvē ir pastāvīga cīņa, lai sasniegtu, panāktu, iegūtu. Kopš bērnības mums iedveš tieksmi iegūt un panākt. Pašas smadzeņu šūnas rada un pieprasa šo sasniegumu šablonu, lai tās būtu fiziskā drošībā. Psiholoģiskā drošība ir ārpus sasniegumu sfēras. Mēs meklējam drošību visās mūsu attiecībās, visos mūsu darbības aspektos. Taču kā mēs redzējām, faktiski tāda lieta kā drošība neeksistē. Noskaidrot sev, ka nepastāv nekāda drošības forma, nekādās attiecībās, saprast, ka psiholoģiski nepastāv nekas pastāvīgs, nozīmē parādīt pavisam citādu pieeju dzīvei. Protams, ir iespējama ārēja drošība: miteklis, apģērbs, pārtika, taču šo ārējo drošību iznīcina psiholoģiskās drošības prasības.
Plašums un klusēšana ir nepieciešamas, lai prāts spētu pacelties pāri apziņas ierobežotībai, taču kā gan prāts, kas nemitīgi darbojas savu interešu sfērā, var būt klusējošs? To var disciplinēt, kontrolēt, savest kārtībā, taču visas šīs mokošās procedūras nepadarīs prātu mierīgu. Tas vienkārši kļūs truls. Acīmredzami, ka vienkārši dzīties pakaļ klusējoša prāta ideālam ir bezjēdzīgi – jo vairāk pūļu tiek pielikts, jo šaurāks un vairāk izvītis prāts kļūst. Kontrole jebkurā formā, tāpat kā apspiešana, rada tikai konfliktu. Tādā veidā kontrole un ārējā disciplīna nedod nekādus rezultātus, taču tajā pašā laikā dzīvei bez disciplīnas nav nekādas vērtības.
Vairumam no mums dzīve ir sabiedrības, ģimenes, mūsu personīgo ciešanu, mūsu personīgās pieredzes, pielāgošanās noteiktiem ideoloģiskiem vai pieņemtiem šabloniem disciplinēta, bet tā ir vispostošākā disciplīnas forma. Disciplīnai jābūt bez kontroles, bez apspiešanas, bez jebkādām bailēm. Kā gan tāda disciplīna var atnākt? Nevar būt tā, ka vispirms nāk disciplīna, bet pēc tam brīvība; brīvība ir pats sākums, bet ne beigas. Šīs brīvības saprašana, kas ir brīvība no pielāgošanās disciplīnai, ir disciplīna pati par sevi. Pats mācīšanās process ir disciplīna (galu galā vārda “disciplīna” pamatnozīme ir “mācīties”). Pats mācīšanās process kļūst par skaidrību. Lai saprastu kontroles, apspiešanas un izdabāšanas kopējo struktūru un dabu, ir nepieciešama uzmanība. Jums nav jāuzspiež sev disciplīna tālab, lai to pētītu, taču pats mācīšanās process sevī iekļauj pats savu disciplīnu, kurā nav apspiešanas.
Lai atmestu autoritāti (mēs runājam par psiholoģisku autoritāti – nevis par likuma autoritāti), visu reliģisko organizāciju, tradīciju un pieredzes autoritāti cilvēkam vajag saprast, kāpēc viņš parasti pakļaujas, un viņam tas patiešām ir jāizpēta. Bet, lai to izpētītu, jāpastāv brīvībai no nosodījuma, attaisnošanās, viedokļa vai pieņemšanas. Pieņemt autoritāti un tajā pašā laikā to pētīt nav iespējams. Lai izpētītu visu autoritātes psiholoģisko struktūru, mūsos pašos ir jābūt brīvībai. Kad mēs izmeklējam, mēs pilnībā atmetam visu šo struktūru. Bet, kad mēs atmetam, pati šī atmešana ir prāta apskaidrošana, kas, savukārt, ir brīvība no autoritātes. Noliegt visu to, ko pieņemts uzskatīt par vērtīgu, piemēram, ārēju disciplīnu, vadību, ideālus, – nozīmē tos studēt. Tad pats izpētes process ir ne tikai disciplīna, bet arī tās noliegšana. Un pati šī noliegšana ir pozitīva darbība. Tādā veidā mēs noliedzam visu to, kas skaitījās svarīgs tālab, lai sasniegtu prāta mieru. Un tā – mēs redzam, ka kontrole nav tas līdzeklis, kas var novest līdz klusēšanai. Prāts arī neapklust tādā gadījumā, ja tas ir aizņemts ar kādu objektu, kas pilnībā to aprij tā, ka viņš izzūd šajā objektā. Kaut kas līdzīgs notiek, kad bērnam iedod interesantu mantiņu: viņš kļūst ļoti mierīgs, taču tiklīdz atņem mantiņu, viņš atkal sāk darīt nerātnības. Mums visiem ir savas mantiņas, kas mūs aprij, un mēs domājam, ka esam ļoti mierīgi, taču, ja cilvēks ir veltījis sevi noteikta veida darbībai: zinātniskai, literārai vai vēl kaut kādai, šī mantiņa viņu pilnībā aprij, bet īstenībā viņš nebūt nav mierīgs.
Vienīgais klusums, kas mums ir pazīstams, ir klusums, kas iestājas, kad beidzas troksnis, klusums, kas iestājas, kad beidzas domāšana. Taču tā nav klusēšana. Klusēšana pēc savas būtības ir kaut kas pavisam cits, kas līdzinās skaistumam un mīlestībai. Tāda klusēšana nav apklusuša prāta produkts, tas nav smadzeņu šūnu produkts, kas sapratušas visu struktūru un saka: “Dieva dēļ, apklusti!” Tad pašas smadzeņu šūnas rada klusumu, taču tā nav klusēšana. Klusēšana arī nerodas kā uzmanības rezultāts, kurā vērotājs ir vērojamais. Šeit nav berzes, disonanses, bet nav arī klusēšanas. Jūs gaidāt, ka es jums aprakstīšu šo klusēšanu, lai jūs to varētu salīdzināt, pārtulkot, aiznest sev līdzi un apglabāt. To nav iespējams aprakstīt. Tas, ko var aprakstīt, ir zināmais, bet brīvību no zināmā esamība var iegūt tikai tādā gadījumā, kad katru dienu nomirsti zināmajam: aizvainojumiem, glaimiem, visiem tevis radītajiem priekšstatiem, visiem taviem pārdzīvojumiem, kad nomirsti katru dienu tā, ka pašas smadzeņu šūnas kļūst svaigas, jaunas un tīras. Bet šī tīrība, šis svaigums, šīs maiguma un labsirdības īpašības pašas par sevi nerada mīlestību. Mīlestība nav skaistuma vai klusuma atribūts.
Tā klusēšana, kas nav nedz klusums pēc trokšņa izbeigšanās, ir tikai pats sākums. Tā tikpat mazs palīdzēs izjust neizmērāmo, stāvokli ārpus laika, cik mazs caurumiņš ļautu uztvert visu neaptveramā okeāna milzīgo plašumu. Taču jūs nevarat to saprast vārdu līmenī, kamēr ar visu apziņas struktūru neesat sapratuši baudas, skumju un izmisuma nozīmi, kā arī iekams pašas smadzeņu šūnas nav nonākušas miera stāvoklī. Kad tas notiks, jūs iespējams nonāksit līdz tā noslēpumam, kuru neviens jums nevar atklāt un nekas nevar sagraut. Dzīvs prāts ir mierīgs prāts, tas ir prāts, kuram nav centra un kurš tādējādi ir ārpus telpas un laika. Tāds prāts ir bez robežām, bet tā ir ārkārtīgi svarīga patiesība un fakts.
– Džidu Krišnamurti
https://normundsastra.eu/klusesana/
Ir viens diezgan mīlīgs stāsts par diviem mūkiem, kas gājuši no viena ciema uz otru un satikuši jaunu meiteni, kas sēdējusi pie upes un raudājusi. Viens no mūkiem piegājis pie viņas un apvaicājies: “Mās, kāpēc tu raudi?” Viņa atbildējusi: “Vai redzat upes otrā krastā māju? Agri no rīta es viegli pārgāju upi brasā, tagad ūdens līmenis ir pacēlies, un es nevaru atgriezties. Man nav laivas.” “Ā, – teica mūks, – te pavisam nav problēmu.” Viņš pacēla viņu un pārnesa pār upi otrā krastā. Mūki devās tālāk. Pēc kāda laika, dažām stundām, otrs mūks teica: “Brāli, mēs devām zvērestu nekad nepieskarties sievietēm. Tu esi izdarījis šausmīgu grēku. Vai tad tu neizjuti milzīgu baudu, pieskaroties sievietei?” Pirmais mūks atbildēja: “Es šķīros no viņas pirms divām stundām, bet tu arvien viņu nes.”
Mēs rīkojamies tieši tā. Mēs visu laiku stiepjam savu nastu, nekad nemirstam tam, nekad nešķiramies no tā. Tikai tad, kad mēs problēmai veltām pilnīgu uzmanību un atrisinām to nekavējoties, nekad nepārceļot to nākamajā dienā, nākamajā minūtē, pastāv būšana vienatnē. Tad pat tādā gadījumā, ja mēs dzīvojam pārapdzīvotā namā vai atrodamies autobusā, mēs atrodamies vienatnē, un šī būšana vienatnē ar sevi norāda uz to, ka mūsu prāts ir svaigs un skaidrs.
Ir ļoti svarīgi būt iekšēji vienatnē ar sevi un lai būtu iekšējs plašums, jo tas nozīmē brīvību būt, iet, rīkoties, lidot. Galu galā ceļš var plaukt, ja ir plašums, tāpat kā tikums var plaukt tikai tad, ja ir brīvība. Mums var būt politiskā brīvība, taču iekšēji mēs neesam brīvi, un tāpēc mums nav iekšēja plašuma. Ne tikums, ne citas vērtīgas īpašības nevar izpausties vai augt, ja nav šīs plašās telpas mūsos pašos. Gan plašums, gan klusums ir nepieciešams, jo tikai tādā gadījumā, ja prāts ir vienatnē ar sevi, kad tas neatrodas kaut kā ietekmē, kad to neaudzina, kad tas nav neskaitāmu pārdzīvojumu pārņemts, – tikai tad tas var nonākt līdz kaut kam pavisam jaunam.
Cilvēks var nepastarpināti pārliecināties, ka prāts spēj saskatīt skaidri tikai klusējot. Austrumos viss meditācijas mērķis bija aizvest prātu tādā stāvoklī, tas ir, pakļaut domas kontrolei. Tas ir pielīdzināms nemitīgai lūgšanas atkārtošanai, lai nomierinātu prātu cerībā, ka šis stāvoklis palīdzēs cilvēkam izprast viņa problēmas. Taču, kamēr cilvēks nav ielicis pamatu, tas ir, kamēr tas nav brīvs no bailēm, skumjām, trauksmēm un visiem tiem tīkliem, ko viņš ir izlicis pats sev, es nesaskatu iespēju prātam būt pilnībā mierīgam. To paskaidrot ir ārkārtīgi grūti. Saziņa mūsu starpā nozīmē, ka jums jāsaprot ne tikai vārdi, ko es lietoju, bet arī, ka mums kopā, jums un man, vienlaicīgi, ne brīdi vēlāk un ne brīdi agrāk, jābūt spējīgiem satikties vienam ar otru vienā un tajā pašā līmenī. Taču šāda komunikācija nav iespējama, ja jūs pārtulkojat to, ko jūs lasāt, atbilstoši savām personīgajām zināšanām, viedokļiem vai kad jūs pieliekat milzīgas pūles, lai saprastu.
Man šķiet, ka lielākais klupšanas akmens dzīvē ir pastāvīga cīņa, lai sasniegtu, panāktu, iegūtu. Kopš bērnības mums iedveš tieksmi iegūt un panākt. Pašas smadzeņu šūnas rada un pieprasa šo sasniegumu šablonu, lai tās būtu fiziskā drošībā. Psiholoģiskā drošība ir ārpus sasniegumu sfēras. Mēs meklējam drošību visās mūsu attiecībās, visos mūsu darbības aspektos. Taču kā mēs redzējām, faktiski tāda lieta kā drošība neeksistē. Noskaidrot sev, ka nepastāv nekāda drošības forma, nekādās attiecībās, saprast, ka psiholoģiski nepastāv nekas pastāvīgs, nozīmē parādīt pavisam citādu pieeju dzīvei. Protams, ir iespējama ārēja drošība: miteklis, apģērbs, pārtika, taču šo ārējo drošību iznīcina psiholoģiskās drošības prasības.
Plašums un klusēšana ir nepieciešamas, lai prāts spētu pacelties pāri apziņas ierobežotībai, taču kā gan prāts, kas nemitīgi darbojas savu interešu sfērā, var būt klusējošs? To var disciplinēt, kontrolēt, savest kārtībā, taču visas šīs mokošās procedūras nepadarīs prātu mierīgu. Tas vienkārši kļūs truls. Acīmredzami, ka vienkārši dzīties pakaļ klusējoša prāta ideālam ir bezjēdzīgi – jo vairāk pūļu tiek pielikts, jo šaurāks un vairāk izvītis prāts kļūst. Kontrole jebkurā formā, tāpat kā apspiešana, rada tikai konfliktu. Tādā veidā kontrole un ārējā disciplīna nedod nekādus rezultātus, taču tajā pašā laikā dzīvei bez disciplīnas nav nekādas vērtības.
Vairumam no mums dzīve ir sabiedrības, ģimenes, mūsu personīgo ciešanu, mūsu personīgās pieredzes, pielāgošanās noteiktiem ideoloģiskiem vai pieņemtiem šabloniem disciplinēta, bet tā ir vispostošākā disciplīnas forma. Disciplīnai jābūt bez kontroles, bez apspiešanas, bez jebkādām bailēm. Kā gan tāda disciplīna var atnākt? Nevar būt tā, ka vispirms nāk disciplīna, bet pēc tam brīvība; brīvība ir pats sākums, bet ne beigas. Šīs brīvības saprašana, kas ir brīvība no pielāgošanās disciplīnai, ir disciplīna pati par sevi. Pats mācīšanās process ir disciplīna (galu galā vārda “disciplīna” pamatnozīme ir “mācīties”). Pats mācīšanās process kļūst par skaidrību. Lai saprastu kontroles, apspiešanas un izdabāšanas kopējo struktūru un dabu, ir nepieciešama uzmanība. Jums nav jāuzspiež sev disciplīna tālab, lai to pētītu, taču pats mācīšanās process sevī iekļauj pats savu disciplīnu, kurā nav apspiešanas.
Lai atmestu autoritāti (mēs runājam par psiholoģisku autoritāti – nevis par likuma autoritāti), visu reliģisko organizāciju, tradīciju un pieredzes autoritāti cilvēkam vajag saprast, kāpēc viņš parasti pakļaujas, un viņam tas patiešām ir jāizpēta. Bet, lai to izpētītu, jāpastāv brīvībai no nosodījuma, attaisnošanās, viedokļa vai pieņemšanas. Pieņemt autoritāti un tajā pašā laikā to pētīt nav iespējams. Lai izpētītu visu autoritātes psiholoģisko struktūru, mūsos pašos ir jābūt brīvībai. Kad mēs izmeklējam, mēs pilnībā atmetam visu šo struktūru. Bet, kad mēs atmetam, pati šī atmešana ir prāta apskaidrošana, kas, savukārt, ir brīvība no autoritātes. Noliegt visu to, ko pieņemts uzskatīt par vērtīgu, piemēram, ārēju disciplīnu, vadību, ideālus, – nozīmē tos studēt. Tad pats izpētes process ir ne tikai disciplīna, bet arī tās noliegšana. Un pati šī noliegšana ir pozitīva darbība. Tādā veidā mēs noliedzam visu to, kas skaitījās svarīgs tālab, lai sasniegtu prāta mieru. Un tā – mēs redzam, ka kontrole nav tas līdzeklis, kas var novest līdz klusēšanai. Prāts arī neapklust tādā gadījumā, ja tas ir aizņemts ar kādu objektu, kas pilnībā to aprij tā, ka viņš izzūd šajā objektā. Kaut kas līdzīgs notiek, kad bērnam iedod interesantu mantiņu: viņš kļūst ļoti mierīgs, taču tiklīdz atņem mantiņu, viņš atkal sāk darīt nerātnības. Mums visiem ir savas mantiņas, kas mūs aprij, un mēs domājam, ka esam ļoti mierīgi, taču, ja cilvēks ir veltījis sevi noteikta veida darbībai: zinātniskai, literārai vai vēl kaut kādai, šī mantiņa viņu pilnībā aprij, bet īstenībā viņš nebūt nav mierīgs.
Vienīgais klusums, kas mums ir pazīstams, ir klusums, kas iestājas, kad beidzas troksnis, klusums, kas iestājas, kad beidzas domāšana. Taču tā nav klusēšana. Klusēšana pēc savas būtības ir kaut kas pavisam cits, kas līdzinās skaistumam un mīlestībai. Tāda klusēšana nav apklusuša prāta produkts, tas nav smadzeņu šūnu produkts, kas sapratušas visu struktūru un saka: “Dieva dēļ, apklusti!” Tad pašas smadzeņu šūnas rada klusumu, taču tā nav klusēšana. Klusēšana arī nerodas kā uzmanības rezultāts, kurā vērotājs ir vērojamais. Šeit nav berzes, disonanses, bet nav arī klusēšanas. Jūs gaidāt, ka es jums aprakstīšu šo klusēšanu, lai jūs to varētu salīdzināt, pārtulkot, aiznest sev līdzi un apglabāt. To nav iespējams aprakstīt. Tas, ko var aprakstīt, ir zināmais, bet brīvību no zināmā esamība var iegūt tikai tādā gadījumā, kad katru dienu nomirsti zināmajam: aizvainojumiem, glaimiem, visiem tevis radītajiem priekšstatiem, visiem taviem pārdzīvojumiem, kad nomirsti katru dienu tā, ka pašas smadzeņu šūnas kļūst svaigas, jaunas un tīras. Bet šī tīrība, šis svaigums, šīs maiguma un labsirdības īpašības pašas par sevi nerada mīlestību. Mīlestība nav skaistuma vai klusuma atribūts.
Tā klusēšana, kas nav nedz klusums pēc trokšņa izbeigšanās, ir tikai pats sākums. Tā tikpat mazs palīdzēs izjust neizmērāmo, stāvokli ārpus laika, cik mazs caurumiņš ļautu uztvert visu neaptveramā okeāna milzīgo plašumu. Taču jūs nevarat to saprast vārdu līmenī, kamēr ar visu apziņas struktūru neesat sapratuši baudas, skumju un izmisuma nozīmi, kā arī iekams pašas smadzeņu šūnas nav nonākušas miera stāvoklī. Kad tas notiks, jūs iespējams nonāksit līdz tā noslēpumam, kuru neviens jums nevar atklāt un nekas nevar sagraut. Dzīvs prāts ir mierīgs prāts, tas ir prāts, kuram nav centra un kurš tādējādi ir ārpus telpas un laika. Tāds prāts ir bez robežām, bet tā ir ārkārtīgi svarīga patiesība un fakts.
– Džidu Krišnamurti
https://normundsastra.eu/klusesana/
