Kāds lasītājs man uzdeva jautājumu: “Kā saprast, ka vīrietis ir vai nav separējies* no mātes?” Atbildēšu. Ja ir notikusi vīrieša separēšanās no mātes, viņš pārstāj savā sievietē redzēt māti. Viņš pret savu māti ir saprotošs, taču nepadodas viņas histērijām un mierīgi var savaldīt savas emocijas. Pats šajās attiecībās kļūst mierīgāks, spriedze zūd un viņa dzīve paša ģimenē kļūst kvalitatīvāka.
*Separācija – aiziešana, attālināšanās
Viņš pastāvīgi nemokās vainas apziņā un neizv...airās no situācijām, kurās varētu to sajust, pirmkārt – attiecībās ar savu sievu. Viņš pilnībā var apstādināt savu sievieti brīžos, kad tā pārkāpj pieļaujamā robežas, un tas nozīmē, ka viņa robežas ir skaidri noteiktas.
Kāds lasītājs man uzdeva jautājumu: “Kā saprast, ka vīrietis ir vai nav separējies* no mātes?” Atbildēšu. Ja ir notikusi vīrieša separēšanās no mātes, viņš pārstāj savā sievietē redzēt māti. Viņš pret savu māti ir saprotošs, taču nepadodas viņas histērijām un mierīgi var savaldīt savas emocijas. Pats šajās attiecībās kļūst mierīgāks, spriedze zūd un viņa dzīve paša ģimenē kļūst kvalitatīvāka.
*Separācija – aiziešana, attālināšanās
Viņš pastāvīgi nemokās vainas apziņā un neizvairās no situācijām, kurās varētu to sajust, pirmkārt – attiecībās ar savu sievu. Viņš pilnībā var apstādināt savu sievieti brīžos, kad tā pārkāpj pieļaujamā robežas, un tas nozīmē, ka viņa robežas ir skaidri noteiktas.
Tātad šis vīrietis ir brīvs no līdzatkarības.
Taču, lai par tādu kļūtu, viņam ir jāiemācās apstādināt savu paša māti, kad tā cenšas ietekmēt viņa dzīvi, viņa ģimeni. Viņš nelaiž savu māti savā ģimenē ar viņas rekomendācijām par to, kā viņam un viņa sievai dzīvot. Viņš mierīgi un bez vainas apziņas saka savai mātei pieklājīgu “nē”, “stop”, un, ja viņa to nedzird, un turpina lauzties viņa dzīvē, viņš bez dvēseles sāpēm, vainas sajūtas un bailēm par to, ka mamma viņu pametīs, vai, nedod Dievs, nomirs, izies no kontakta ar viņu. Viņš nekaro ar savu māti, viņš uzstāda robežas attiecībās ar viņu. Viņš neapspriež ar viņu savu sievu vai mīļoto sievieti, neļauj viņai vērtēt viņa sievieti, viņš necenšas “sadraudzināt” savu māti un savu sievu, un var pat pilnībā viņas vienu no otras izolēt.
Viņš nerada labvēlīgu augsni tam, lai sieva varētu būt greizsirdīga uz viņa māti, jo tagad māte viņam ir otrajā vietā. Viņš palīdzēs savai mātei, ja tas patiešām būs vajadzīgs, taču neļaus ar sevi manipulēt un neaizstās savai mātei vīru. Viņš mierīgi varēs savai mammai pateikt, ka nav viņas vīrietis, bet ir dēls, tā, lai viņai nesajuktu šīs lomas. Un uz viņas manipulācijām atbildēs ar skaidru “nē”. Bez dusmām un naida vienkārši pateiks “nē”, es nevarēšu tev palīdzēt, mīļo mammīt. Viņš to neuzturēs, ja vien viņa nav invalīds.
Viņš var savai mātei dāvāt savu dēla mīlestību, pateicību – tieši tik, cik var, bet ne tāpēc, ka jūtas kaut ko parādā. Kā indikators šai separācijai no mātes, var kalpot vainas apziņas neesamība brīdī, kad tiek pateikts šis “nē”.un “stop”.
Pieaudzis dēls brīžam aizmirst par savu māti un tas ir normāli. To es jums rakstu kā pieauguša dēla māte. Bet, kad vētrā viņam būs vajadzīga klusa osta, viņš atcerēsies, ka ir mātes mājas. Jā, viņš var atcerēties par viņu tad, kad viņam ir labi un, piemēram, aizsūtīt naudas pārvedumu ar vārdiem: “Atceros un mīlu” Taču pieaugušam vīrietim mātes klātesamības laiks būtiski sarūk, salīdzinot ar bērnību.
Ja māte turpina manipulēt ar bailēm pazaudēt un vainas sajūtu, pārmetot dēlam to, ka viņš viņai nepievērš pietiekami daudz uzmanības, tad pieaugušais dēls, visticamāk, attālināsies nevis tuvināsies tādai mātei. Kā likums, māte, kura nevēlas sava dēla separāciju no viņas, sāk biežāk slimot, kad laiks atlaist savu dēlu brīvā peldējumā. Tad viņa to biedē ar savu nāvi un neapzināti manipulē ar baiļu an vainas sajūtām. Un dēls skrien pie viņas, pamesdams savu ģimeni, bērnus, sievu… Diemžēl, šis ir tas smagais gadījums, kad vīrietim ir maz iespēju kļūt pieaugušam. Īpaši mazas tās kļūst tad, ja mammai nav vīra. Tad viņa simboliski “apprecina” sevi ar savu dēlu, un dzimtas enerģija tiek bloķēta. Tāda vīrieša bērni nevar būt laimīgi un, protams, arī tāda vīrieša sieva par laimi var tikai sapņot.
Un, ja vēl māte ir paspējusi dēlam iedvest domu, ka “māte ir svētums”, tad var pielikt treknu punktu tāda vīrieša attīstībai. Patiesībā vislabāk, ja vīrieša separācija no mātes notiek pusaudža vecumā caur “pusaudža sacelšanos” Un, protams, ir lieliski, ja zēnam ir tēvs. Tā, kā sieviete nav spējīga izaudzināt vīrieti, jo viņa apriori nezin, kā to izdarīt…. un tāpēc neapzināti traumē savu bērnu un padara to histērisku vai jūtās atsaldētu.
Tādam vīrietim psihē sievietes tēls ir sadalījies divos atsevišķos tēlos: “Svētās Marijas tēls” (par kuru lūgties un ne par kādu seksu ar dievību te nevar runāt), un “prostitūtas tēls” (kura domāta seksam, bet to neciena un neizvēlas ģimenes veidošanai).
Neseparēts vīrietis, kā likums, ilgi nevar iztikt bez sievietes, Viņš ir tendēts uzreiz aizvietot zaudēto mīlu ar kaut ko citu… viņš tendēts “iet pa kreisi”, atrast mīļākās, vai arī būt seksuāli uzmācīgs attiecībās ar savu sievu. Tāds vīrietis ir polārs: viegli ietekmējams, vājš, viegli manipulējams un “sadalījies” pa asi “mīlestība-naids”
Viņu mētā pa dzīvi no viena pola uz otru, kā mazu kuģīti vētrā. Tā es to redzu. Skumji :((
Autors: Jūlija Latuņenko
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS
*Separācija – aiziešana, attālināšanās
Viņš pastāvīgi nemokās vainas apziņā un neizv...airās no situācijām, kurās varētu to sajust, pirmkārt – attiecībās ar savu sievu. Viņš pilnībā var apstādināt savu sievieti brīžos, kad tā pārkāpj pieļaujamā robežas, un tas nozīmē, ka viņa robežas ir skaidri noteiktas.
Neseparēts vīrietis, kā likums, ilgi nevar iztikt bez sievietes, Viņš ir tendēts uzreiz aizvietot zaudēto mīlu ar kaut ko citu… viņš tendēts “iet pa kreisi”, atrast mīļākās, vai arī būt seksuāli uzmācīgs attiecībās ar savu sievu.
Tāds vīrietis ir polārs: viegli ietekmējams, vājš, viegli manipulējams un “sadalījies” pa asi “mīlestība-naids”.
Viņu mētā pa dzīvi no viena pola uz otru, kā mazu kuģīti vētrā. Tā es to redzu. Skumji
Tāds vīrietis ir polārs: viegli ietekmējams, vājš, viegli manipulējams un “sadalījies” pa asi “mīlestība-naids”.
Viņu mētā pa dzīvi no viena pola uz otru, kā mazu kuģīti vētrā. Tā es to redzu. Skumji
Vīrieša separācija no mātes
https://gintafiliasolis.wordpress.com/2017/07/11/viriesa-separacija-no-mates/
*Separācija – aiziešana, attālināšanās
Viņš pastāvīgi nemokās vainas apziņā un neizvairās no situācijām, kurās varētu to sajust, pirmkārt – attiecībās ar savu sievu. Viņš pilnībā var apstādināt savu sievieti brīžos, kad tā pārkāpj pieļaujamā robežas, un tas nozīmē, ka viņa robežas ir skaidri noteiktas.
Tātad šis vīrietis ir brīvs no līdzatkarības.
Taču, lai par tādu kļūtu, viņam ir jāiemācās apstādināt savu paša māti, kad tā cenšas ietekmēt viņa dzīvi, viņa ģimeni. Viņš nelaiž savu māti savā ģimenē ar viņas rekomendācijām par to, kā viņam un viņa sievai dzīvot. Viņš mierīgi un bez vainas apziņas saka savai mātei pieklājīgu “nē”, “stop”, un, ja viņa to nedzird, un turpina lauzties viņa dzīvē, viņš bez dvēseles sāpēm, vainas sajūtas un bailēm par to, ka mamma viņu pametīs, vai, nedod Dievs, nomirs, izies no kontakta ar viņu. Viņš nekaro ar savu māti, viņš uzstāda robežas attiecībās ar viņu. Viņš neapspriež ar viņu savu sievu vai mīļoto sievieti, neļauj viņai vērtēt viņa sievieti, viņš necenšas “sadraudzināt” savu māti un savu sievu, un var pat pilnībā viņas vienu no otras izolēt.
Viņš nerada labvēlīgu augsni tam, lai sieva varētu būt greizsirdīga uz viņa māti, jo tagad māte viņam ir otrajā vietā. Viņš palīdzēs savai mātei, ja tas patiešām būs vajadzīgs, taču neļaus ar sevi manipulēt un neaizstās savai mātei vīru. Viņš mierīgi varēs savai mammai pateikt, ka nav viņas vīrietis, bet ir dēls, tā, lai viņai nesajuktu šīs lomas. Un uz viņas manipulācijām atbildēs ar skaidru “nē”. Bez dusmām un naida vienkārši pateiks “nē”, es nevarēšu tev palīdzēt, mīļo mammīt. Viņš to neuzturēs, ja vien viņa nav invalīds.
Viņš var savai mātei dāvāt savu dēla mīlestību, pateicību – tieši tik, cik var, bet ne tāpēc, ka jūtas kaut ko parādā. Kā indikators šai separācijai no mātes, var kalpot vainas apziņas neesamība brīdī, kad tiek pateikts šis “nē”.un “stop”.
Pieaudzis dēls brīžam aizmirst par savu māti un tas ir normāli. To es jums rakstu kā pieauguša dēla māte. Bet, kad vētrā viņam būs vajadzīga klusa osta, viņš atcerēsies, ka ir mātes mājas. Jā, viņš var atcerēties par viņu tad, kad viņam ir labi un, piemēram, aizsūtīt naudas pārvedumu ar vārdiem: “Atceros un mīlu” Taču pieaugušam vīrietim mātes klātesamības laiks būtiski sarūk, salīdzinot ar bērnību.
Ja māte turpina manipulēt ar bailēm pazaudēt un vainas sajūtu, pārmetot dēlam to, ka viņš viņai nepievērš pietiekami daudz uzmanības, tad pieaugušais dēls, visticamāk, attālināsies nevis tuvināsies tādai mātei. Kā likums, māte, kura nevēlas sava dēla separāciju no viņas, sāk biežāk slimot, kad laiks atlaist savu dēlu brīvā peldējumā. Tad viņa to biedē ar savu nāvi un neapzināti manipulē ar baiļu an vainas sajūtām. Un dēls skrien pie viņas, pamesdams savu ģimeni, bērnus, sievu… Diemžēl, šis ir tas smagais gadījums, kad vīrietim ir maz iespēju kļūt pieaugušam. Īpaši mazas tās kļūst tad, ja mammai nav vīra. Tad viņa simboliski “apprecina” sevi ar savu dēlu, un dzimtas enerģija tiek bloķēta. Tāda vīrieša bērni nevar būt laimīgi un, protams, arī tāda vīrieša sieva par laimi var tikai sapņot.
Un, ja vēl māte ir paspējusi dēlam iedvest domu, ka “māte ir svētums”, tad var pielikt treknu punktu tāda vīrieša attīstībai. Patiesībā vislabāk, ja vīrieša separācija no mātes notiek pusaudža vecumā caur “pusaudža sacelšanos” Un, protams, ir lieliski, ja zēnam ir tēvs. Tā, kā sieviete nav spējīga izaudzināt vīrieti, jo viņa apriori nezin, kā to izdarīt…. un tāpēc neapzināti traumē savu bērnu un padara to histērisku vai jūtās atsaldētu.
Tādam vīrietim psihē sievietes tēls ir sadalījies divos atsevišķos tēlos: “Svētās Marijas tēls” (par kuru lūgties un ne par kādu seksu ar dievību te nevar runāt), un “prostitūtas tēls” (kura domāta seksam, bet to neciena un neizvēlas ģimenes veidošanai).
Neseparēts vīrietis, kā likums, ilgi nevar iztikt bez sievietes, Viņš ir tendēts uzreiz aizvietot zaudēto mīlu ar kaut ko citu… viņš tendēts “iet pa kreisi”, atrast mīļākās, vai arī būt seksuāli uzmācīgs attiecībās ar savu sievu. Tāds vīrietis ir polārs: viegli ietekmējams, vājš, viegli manipulējams un “sadalījies” pa asi “mīlestība-naids”
Viņu mētā pa dzīvi no viena pola uz otru, kā mazu kuģīti vētrā. Tā es to redzu. Skumji :((
Autors: Jūlija Latuņenko
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja: Ginta FS
- Kristine Om Shanti
- Ja nav notikusi separācija ( atdalīšanās) pa vertikāli (no mammas un tēta), tad atstrāde notiek horizontāli (ar vīriem un sievām).
Separācija - tā ir veselīga,... savlaicīga atdalīšanās no vecākiem. Ar to tiek domāta gatavība rīkoties patstāvīgi bez garantētā atbalsta. Tas ir - atbalsts var būt un var arî nebūt.
Nobriedis, pieaudzis - cilvēks, kurš paļaujas un cer tikai uz sevi pašu. Ir pārliecība, ka dzīve ir viņa rokās un viņš ir spējīgs pats tikt galā ar grūtībām un radīt sev arī prieku.
Infantilisms - kad cilvēkam pagaidām nepietiek resursu sevī un meklē to citos. Iemesls resursu neesamībai ir vairums. Un katram savi. Un pietiekami nopietni.
Rezultātā partnerim tiek izteikti bērnībā neizteiktie apvainojumi. Bet taču pieaugušie pieaugušajiem neko nav parādā (vīrs sievai un sieva vīram). Bērnam, jā, pieaugušam ir jādāvā tam mīlestību, rūpes un pieņemšanu. Bērnam nav izvēles - nodobināt vai nenodibināt attiecības ar mammu un tēti.
Mazuli piedzemdēja nepajautājot, tamdēļ arī par to rūpes un atbildību līdz laikam uzņemas. Bērns nespēj par sevi parūpēties, bet pieaugušais pilnībā ir spējīgs to izdarīt.
Par otru pieaugušo mēs neesam atbildīgi, tapēc pārmetumi un gaidas tik ļoti sarūgtina. Dažreiz šķiet, ka vienkārši partneris neder. Nesalikās. Bet, kad satikšu "to īsto", viss būs lieliski! Viņš vai viņa atnāks, sadziedēs visas manas rētas, "damīlēs" manu iekšējo sāpināto bērniņu, paņems uz rokām un sāks nest, aizsargās no visām grūtībām un nedienām.
Diemžēl, tas nenotiek. Iet gadi, vilšanās cilvēkos pastiprinās. "Katrs ir aizņemts tikai ar sevi, es nevienam neesmu vajadzīgs".
Bet patiešām ..nevienam?
Es domāju, ka šis ir tas brīdis, kurā vajag cieši pašam sevi apskaut un pateikt: "Draudziņ, es esmu ar tevi vienmērt. Es tevi nekad nepametīšu un Tu varēsi uz mani vienmērt paļauties".
Paņemt sevi rokās un domās sevi pašūpot, pamīļot. Atzīt savas rētas, atļaut sev vājuma mirkli, ieraudzīt un iemīlēt savas nepilnības.
Un tad atnāk sapratne, ka vecāki ir tik pat NEideāli cilvēki. Un mīlēja tā, kā prāta un bija izpratne. Iedeva to, kas pašiem bija. Daudzejādā ziņā mīlestības daudzumu un kvalitāti noteica tas, cik paši viņi bija saņēmuši to savā bērnībā.
Pakāpeniski uzmanība pāriet no trauksmes pilnās pagātnes uz "šeit un tagad". Notiek izmaiņu pieņemšana. Sāk rasties spēcīga vēlme dzīvot, atgūt to visu, kas bija palaists vējā vilšanās un viltus gaidās dzīvojot. Rodas domas, ka viss ir bijis tieši tā, kā tam vajadzēja būt.
Pat izdzīvotās sāpes, sanāk, ka atvērušas mūsos dažus vērtīgus resursus, par kuriem mēs nevarējām uzzināt atrodoties daudz siltākos apstākļos.
Un ar šīm spējām un talantiem, bet nu jau bez iepriekšējo aizvainojumu vezuma, mēs ejam dzīvē un būvējam attiecības ar mazāku pretenzijas daudzumu, baudot vieglumu un brīvību.
Kļūt pieaugušam - tas ir pieņemt to notikumu gaitu, kura notiek un rīkoties no reāla lietu stāvokļa, nevis gaidīt kaut ko piemērotāku.
Аturos: Маша Мошковская
Avots: http://gestaltclub.com/…/obsaa-psiho…/8383-dobrovolnaa-lubov
http://gestaltclub.com/articles/obsaa-psihologia/8383-dobrovolnaa-lubov
