Patiesa apzināšanās, ka citi cilvēki nav radīti tāpēc, lai apmierinātu mūsu vēlmes (pat mūsu bērni), ka viņi nav spēļamntiņas, kam jāatsaucas mūsu dvēseles saucieniem, sākas tieši tajā brīdī, kad šis otrs atsakās no mūsu dalības un vēlmes būt ar viņu.
Arī vecākiem un pieaugušajiem ir sava, privātā dzīve, kas nav saistīta ar bērna dzīvi. To apzināties nav patīkami, tas dara sāpes, bet tas ir normāli un likumsakarīgi.
Pataloģiska ir situācija, kad vecāki pastāvīgi ignorē savas ...vēlmes un vajadzības un ir gatavi pievērsties bernam pat tad, kad viņš vēl nav iztaicis sādu vēlmi.
Arī vecākiem un pieaugušajiem ir sava, privātā dzīve, kas nav saistīta ar bērna dzīvi. To apzināties nav patīkami, tas dara sāpes, bet tas ir normāli un likumsakarīgi.
Pataloģiska ir situācija, kad vecāki pastāvīgi ignorē savas ...vēlmes un vajadzības un ir gatavi pievērsties bernam pat tad, kad viņš vēl nav iztaicis sādu vēlmi.
Bet, neskatoties uz šīm “mācībstundām”, kas gūtas no saviem vecākiem, šī vajadzība pēc tuvības ar otru cilveku, ir ļoti spēcīga.
Un tā, jau pieauguši cilvēki sapņo par citiem cilvēkiem, kas visur un vienmēr apmierinās šo vajadzību pēc tuvības un mīlestības. Taču otrs cilvēks neatbild par to, ka ir “ierakstīts” mūsu sapņos un fantāzijās, neatbild par to, ko un kā viņš dara šajas fantāzijās kopā ar mums. Un šī realitātes un fantāziju neatšķiršana noved pie robežu sabrukšanas.
Vēlējies pavadīt atvaļinājumu kalnos, šī vēlme pārvērtas par sapni, KOPĀ pavadīt atvaļinājumu kalnos, un nav svarīgi, vai to grib arī otrs cilvēks, vai varbūt viņam vienkārši riebjas kalni.
To sāpi, kas rodas tad, kad tu atklāj, ka mīļš un tuvs cilvēks izradījies pavisam svešs, ir grūti izturēt. Un tad ir divu veidu reakcijas uz to. Pirmajā gadījumā šis atklājums, ka esam tik dažādi, ir kā rūsa vai skābe, kas ātri vai lēni saēd attiecības, pat tās, kas it kā šķitušas ļoti saskanīgas. Kā gan var dzīvot ar cilvēku, kurš nemīl/negrib/nezin…?
Brīdis, kad kaut kur neesam vienoti, kad jēdziens “mēs” sadalās divos – “es” un “tu” vienmēr ir sāpīgs. Ko darīt?
Bez nosacījumiem pieņemt un mīlēt jebkuras otra cilvēka rakstura īpašības?
Šķiet, ka arī šis variants ir diezgan mitoloģiska konstrukcija, šajā reālajā pasaulē diezgan grūti realizējama.
Mums pilnīgi noteikti otrā cilvēkā var nepatikt kāda rakstura īpašība, vai darbības un mums ir tiesības šajā sakarā izjust jebkuras jūtas.
Otra cilvēka citādības pieņemšana ir atteikšanās kaut ko ar šo cilvēku “izdarīt”, lai novērstu šos “defektus”.
Tuva cilvēka citadības pieņemšana ir atteikšanās no centieniem to uzlabot, balstoties uz tām labajām īpašībām, kas mums ir patīkamas. Taču, ja šādu īpašību nav, tad jautājums – kāpēc mēs vispār esam kopā?
Šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš pilnībā varētu apmierināt visas mūsu vēlmes, kurš būtu ideāls. Ideālu cilvēku nav.
Svešā atklāšana
Eksistē tāda, pietiekami acīmredzama patiesība, cilvēki viens no otra ļoti atšķiras. Mēs neesam vienādi un šo nevienādību vajadzētu iemācīties pieņemt.
Šos vārdus nav grūti pateikt un šajā brīdī sajusties gana viedam un modernam cilvēkam: jā es atzīstu, ka otrs cilvēks nav es, ka viņam ir citas, atsķirīgas no manējām, intereses. Taču, kad sastopamies ar otra cilvēka realitāti dzīvē, tas jau ir pavisam cits, bieži vien, pat neiedomājams stāsts.
Ir viegli atzīt, ka tavam draugam, draudzenei, sievai, vīram, bērniem, vecākiem ir aizraušanās un vajadzības, kas krasi atšķiras no tavējām. Viegli, kad tev nav vajadzības dalīt kaut ko ar otru cilvēku, pie kam – ar gluži konkrētu cilvēku. Bet ļoti smagi, kad tāda vajadzība ir. Tad visi skaistie vārdi aizmirstas un tolerances vietā nāk spēcīga vēlme panākt savu – izspiest, nospiest vai arī depresīvas skumjas, noslēgšanās sevī un pilnīgas bezcerības sajūta.
Ļoti bieži ko tādu mēs varam redzēt tad, kad vecāki “pēkšņi” atklāj, ka viņu pieaugošie vai jau pieaugušie bērni absolūti “neierakstās” tajos priekšstatos, kādiem jābūt bērniem, viņu dzīvesveidam. Un tas bieži vien mēdz būt ļoti tālu no tā, ko viņi bija iedomājušies, absolūti svešs un nepieņemams.
Bet ir vēlme, lai bērni izaugtu par “cienījamiem cilvēkiem” un šo vēlmi realizēt var tikai bērni.
Reiz kāds tēvs, kurš jau ilgu laiku cīnījās ar savu dēlu teica: “Viņam ir tiesības būt jebkādam, bet nav tiesības būt tādam!” – un pats savos vārdos neieraudzīja ne mazākās pretrunas.
“Es viņu nekā neesmu ierobežojis, bet, ja vien viņs ierakstītos šajos noteiktajos rāmjos!”
Pataloģiska ir gan tā situācija, kad vecāki pastāvīgi ignorē savas vēlmes un vajadzības un ir gatavi pievērsties bernam pat tad, kad viņš vēl nav iztaicis sādu vēlmi, gan arī tā, kad šādas sarunas laikā, bērnam tiek atgādināts briesmīgais: “tu esi lieks, tu vienmēr maisies pa vidu!”
Bet, neskatoties uz šīm “mācībstundām”, kas gūtas no saviem vecākiem, šī vajadzība pēc tuvības ar otru cilveku, ir ļoti spēcīga. Un tā, jau pieauguši cilvēki sapņo par citiem cilvēkiem, kas visur un vienmēr apmierinās šo vajadzību pēc tuvības un mīlestības. Taču otrs cilvēks neatbild par to, ka ir “ierakstīts” mūsu sapņos un fantāzijās, neatbild par to, ko un kā viņš dara šajas fantāzijās kopā ar mums. Un šī realitātes un fantāziju neatšķiršana noved pie robežu sabrukšanas. Vēlējies pavadīt atvaļinājumu kalnos, šī vēlme pārvērtas par sapni, KOPĀ pavadīt atvaļinājumu kalnos, un nav svarīgi, vai to grib arī otrs cilvēks, vai varbūt viņam vienkārši riebjas kalni.
Kāds vēlas ideāli tīru dzīvokli un šī vēlme pārvēršas par sapni, lai visi gribētu šo ideālo tīrību un to arī uzturētu. “Kā normāls cilvēks var negribēt tīrību dzīvoklī?!” – šausminās jaunā sieva, kurai nākas notrīsēt pie vīra vārdiem, ka dzīvokli var tīrīt reizi mēnesī.
To sāpi, kas rodas tad, kad tu atklāj, ka mīļš un tuvs cilvēks izradījies pavisam svešs, ir grūti izturēt. Un tad ir divu veidu reakcijas uz to. Pirmajā gadījumā šis atklājums, ka esam tik dažādi, ir kā rūsa vai skābe, kas ātri vai lēni saēd attiecības, pat tās, kas it kā šķitušas ļoti saskanīgas. Kā gan var dzīvot ar cilvēku, kurš nemīl/negrib/nezin…?
Otrs variants – pievērt acis uz šīm atsķirībām. Nerunāt par savām vēlmēm, drīzāk uz jautājumiem atbildēt ar pretjautājumu.”Tu vēlies aiziet uz kino?” – “Un tu?” – “Jā!” – “Nu, tad iesim!”
Brīdis, kad kaut kur neesam vienoti, kad jēdziens “mēs” sadalās divos – “es” un “tu” vienmēr ir sāpīgs. Ko darīt? Bez nosacījumiem pieņemt un mīlēt jebkuras otra cilvēka rakstura īpašības? Šķiet, ka arī šis variants ir diezgan mitoloģiska konstrukcija, šajā reālajā pasaulē diezgan grūti realizējama.
Mums savos vecākos, bērnos, draugos, mīļotajos, kolēģos rezi pa reizei būs jāatklāj tas, kas mūs nepatīkami pārsteigs, būs svešs un nepieņemams. Sāpināts jūtas tēvs, kurš vēlas lepoties ar savu dēlu – čempionu. Viņš vēlas! Bēt dēls negrib būt čempions. Un ko tagad?
Viena no lietām, ko daudzi pacienti sapratuši psihoterapijas laikā ir attiecību robežas. Viņi uzzin, ko var saņemt no citiem, bet daudz svarīgāk ir tas, ko nevar saņemt no citiem (I. Jaloms)
Autors: Iļja Latipovs
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja Ginta FS
P.S. Man arī ir sava pieredze šajā jomā. Jo daudzus gadus atpakaļ, kad vēlējos noskaidrot problēmu cēloņus manā ģimenē, es vērsos pie ģimenes psihoterapeita. Viena no lietām, ko viņš man rekomendēja, bija: negaidīt no otra cilvēka to, ko tas nespēj dot, jo viņam tā nav.
Un tā, jau pieauguši cilvēki sapņo par citiem cilvēkiem, kas visur un vienmēr apmierinās šo vajadzību pēc tuvības un mīlestības. Taču otrs cilvēks neatbild par to, ka ir “ierakstīts” mūsu sapņos un fantāzijās, neatbild par to, ko un kā viņš dara šajas fantāzijās kopā ar mums. Un šī realitātes un fantāziju neatšķiršana noved pie robežu sabrukšanas.
Vēlējies pavadīt atvaļinājumu kalnos, šī vēlme pārvērtas par sapni, KOPĀ pavadīt atvaļinājumu kalnos, un nav svarīgi, vai to grib arī otrs cilvēks, vai varbūt viņam vienkārši riebjas kalni.
To sāpi, kas rodas tad, kad tu atklāj, ka mīļš un tuvs cilvēks izradījies pavisam svešs, ir grūti izturēt. Un tad ir divu veidu reakcijas uz to. Pirmajā gadījumā šis atklājums, ka esam tik dažādi, ir kā rūsa vai skābe, kas ātri vai lēni saēd attiecības, pat tās, kas it kā šķitušas ļoti saskanīgas. Kā gan var dzīvot ar cilvēku, kurš nemīl/negrib/nezin…?
Brīdis, kad kaut kur neesam vienoti, kad jēdziens “mēs” sadalās divos – “es” un “tu” vienmēr ir sāpīgs. Ko darīt?
Bez nosacījumiem pieņemt un mīlēt jebkuras otra cilvēka rakstura īpašības?
Šķiet, ka arī šis variants ir diezgan mitoloģiska konstrukcija, šajā reālajā pasaulē diezgan grūti realizējama.
Mums pilnīgi noteikti otrā cilvēkā var nepatikt kāda rakstura īpašība, vai darbības un mums ir tiesības šajā sakarā izjust jebkuras jūtas.
Otra cilvēka citādības pieņemšana ir atteikšanās kaut ko ar šo cilvēku “izdarīt”, lai novērstu šos “defektus”.
Tuva cilvēka citadības pieņemšana ir atteikšanās no centieniem to uzlabot, balstoties uz tām labajām īpašībām, kas mums ir patīkamas. Taču, ja šādu īpašību nav, tad jautājums – kāpēc mēs vispār esam kopā?
Šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš pilnībā varētu apmierināt visas mūsu vēlmes, kurš būtu ideāls. Ideālu cilvēku nav.
Svešā atklāšana
Eksistē tāda, pietiekami acīmredzama patiesība, cilvēki viens no otra ļoti atšķiras. Mēs neesam vienādi un šo nevienādību vajadzētu iemācīties pieņemt.
Šos vārdus nav grūti pateikt un šajā brīdī sajusties gana viedam un modernam cilvēkam: jā es atzīstu, ka otrs cilvēks nav es, ka viņam ir citas, atsķirīgas no manējām, intereses. Taču, kad sastopamies ar otra cilvēka realitāti dzīvē, tas jau ir pavisam cits, bieži vien, pat neiedomājams stāsts.
Ir viegli atzīt, ka tavam draugam, draudzenei, sievai, vīram, bērniem, vecākiem ir aizraušanās un vajadzības, kas krasi atšķiras no tavējām. Viegli, kad tev nav vajadzības dalīt kaut ko ar otru cilvēku, pie kam – ar gluži konkrētu cilvēku. Bet ļoti smagi, kad tāda vajadzība ir. Tad visi skaistie vārdi aizmirstas un tolerances vietā nāk spēcīga vēlme panākt savu – izspiest, nospiest vai arī depresīvas skumjas, noslēgšanās sevī un pilnīgas bezcerības sajūta.
Ļoti bieži ko tādu mēs varam redzēt tad, kad vecāki “pēkšņi” atklāj, ka viņu pieaugošie vai jau pieaugušie bērni absolūti “neierakstās” tajos priekšstatos, kādiem jābūt bērniem, viņu dzīvesveidam. Un tas bieži vien mēdz būt ļoti tālu no tā, ko viņi bija iedomājušies, absolūti svešs un nepieņemams.
Bet ir vēlme, lai bērni izaugtu par “cienījamiem cilvēkiem” un šo vēlmi realizēt var tikai bērni.
Reiz kāds tēvs, kurš jau ilgu laiku cīnījās ar savu dēlu teica: “Viņam ir tiesības būt jebkādam, bet nav tiesības būt tādam!” – un pats savos vārdos neieraudzīja ne mazākās pretrunas.
“Es viņu nekā neesmu ierobežojis, bet, ja vien viņs ierakstītos šajos noteiktajos rāmjos!”
Patiesa apzināšanās, ka citi cilvēki nav radīti tāpēc, lai apmierinātu mūsu vēlmes (pat mūsu bērni), ka viņi nav spēļamntiņas, kam jāatsaucas mūsu dvēseles saucieniem, sākas tieši tajā brīdī, kad šis otrs atsakās no mūsu dalības un vēlmes būt ar viņu.Mēs no viņa kaut ko ļoti vēlamies, bet viņam tas ir vienaldzīgi, vai pat pretīgi. Ņemot vērā cilvēcisko vēlmi būt tuviem, bieži vien pat būt kā vienam veselam, tas ir nežēlīgs trieciens, līdzīgs aukstai dušai: “Kā man ar tevi – tādu, dzīvot!?” Viena no tādām “aukstas dušas” situācijām ir parastais vecāku: “neredzi, mēs esam aizņemti, runājam!?”. Parasti to sakām, kad bērns grib ar kaut ko sev svarīgu padalīties, pātrauc vecāku sarunu un šajās situācijās vecāki ne vienmēr pātrauc sarunu un pievēršas bērnam. Un tas ir normāli, ka vecāki ne vienmēr atsaucas, ka ne vienmēr viņi ir gatavi pātraukt savu sarunu, lai pievērstos bērnam. Tā ir viena no situācijām, kas palīdz bērnam saprast, ka vecākiem, un pieaugušajiem vispār, ir kaut kāda sava, privātā dzīve, kas nav saistīta ar bērna dzīvi. To apzināties nav patīkami, tas dara sāpes, bet tas ir normāli un likumsakarīgi.
Pataloģiska ir gan tā situācija, kad vecāki pastāvīgi ignorē savas vēlmes un vajadzības un ir gatavi pievērsties bernam pat tad, kad viņš vēl nav iztaicis sādu vēlmi, gan arī tā, kad šādas sarunas laikā, bērnam tiek atgādināts briesmīgais: “tu esi lieks, tu vienmēr maisies pa vidu!”
Bet, neskatoties uz šīm “mācībstundām”, kas gūtas no saviem vecākiem, šī vajadzība pēc tuvības ar otru cilveku, ir ļoti spēcīga. Un tā, jau pieauguši cilvēki sapņo par citiem cilvēkiem, kas visur un vienmēr apmierinās šo vajadzību pēc tuvības un mīlestības. Taču otrs cilvēks neatbild par to, ka ir “ierakstīts” mūsu sapņos un fantāzijās, neatbild par to, ko un kā viņš dara šajas fantāzijās kopā ar mums. Un šī realitātes un fantāziju neatšķiršana noved pie robežu sabrukšanas. Vēlējies pavadīt atvaļinājumu kalnos, šī vēlme pārvērtas par sapni, KOPĀ pavadīt atvaļinājumu kalnos, un nav svarīgi, vai to grib arī otrs cilvēks, vai varbūt viņam vienkārši riebjas kalni.
Kāds vēlas ideāli tīru dzīvokli un šī vēlme pārvēršas par sapni, lai visi gribētu šo ideālo tīrību un to arī uzturētu. “Kā normāls cilvēks var negribēt tīrību dzīvoklī?!” – šausminās jaunā sieva, kurai nākas notrīsēt pie vīra vārdiem, ka dzīvokli var tīrīt reizi mēnesī.
To sāpi, kas rodas tad, kad tu atklāj, ka mīļš un tuvs cilvēks izradījies pavisam svešs, ir grūti izturēt. Un tad ir divu veidu reakcijas uz to. Pirmajā gadījumā šis atklājums, ka esam tik dažādi, ir kā rūsa vai skābe, kas ātri vai lēni saēd attiecības, pat tās, kas it kā šķitušas ļoti saskanīgas. Kā gan var dzīvot ar cilvēku, kurš nemīl/negrib/nezin…?
Otrs variants – pievērt acis uz šīm atsķirībām. Nerunāt par savām vēlmēm, drīzāk uz jautājumiem atbildēt ar pretjautājumu.”Tu vēlies aiziet uz kino?” – “Un tu?” – “Jā!” – “Nu, tad iesim!”
Brīdis, kad kaut kur neesam vienoti, kad jēdziens “mēs” sadalās divos – “es” un “tu” vienmēr ir sāpīgs. Ko darīt? Bez nosacījumiem pieņemt un mīlēt jebkuras otra cilvēka rakstura īpašības? Šķiet, ka arī šis variants ir diezgan mitoloģiska konstrukcija, šajā reālajā pasaulē diezgan grūti realizējama.
Mums pilnīgi noteikti otrā cilvēkā var nepatikt kāda rakstura īpašība, vai darbības un mums ir tiesības šajā sakarā izjust jebkuras jūtas. Otra cilvēka citādības pieņemšana ir atteikšanās kaut ko ar šo cilvēku “izdarīt”, lai novērstu šos “defektus”. Tuva cilvēka citadības pieņemšana ir atteikšanās no centieniem to uzlabot, balstoties uz tām labajām īpašībām, kas mums ir patīkamas. Taču, ja šādu īpašību nav, tad jautājums – kāpēc mēs vispār esam kopā?Šajā pasaulē nav neviena cilvēka, kurš pilnībā varētu apmierināt visas mūsu vēlmes, kurš būtu ideāls. Ideālu cilvēku nav.
Mums savos vecākos, bērnos, draugos, mīļotajos, kolēģos rezi pa reizei būs jāatklāj tas, kas mūs nepatīkami pārsteigs, būs svešs un nepieņemams. Sāpināts jūtas tēvs, kurš vēlas lepoties ar savu dēlu – čempionu. Viņš vēlas! Bēt dēls negrib būt čempions. Un ko tagad?
Viena no lietām, ko daudzi pacienti sapratuši psihoterapijas laikā ir attiecību robežas. Viņi uzzin, ko var saņemt no citiem, bet daudz svarīgāk ir tas, ko nevar saņemt no citiem (I. Jaloms)
Autors: Iļja Latipovs
Avots: © psy-practice.com
Tulkoja Ginta FS
P.S. Man arī ir sava pieredze šajā jomā. Jo daudzus gadus atpakaļ, kad vēlējos noskaidrot problēmu cēloņus manā ģimenē, es vērsos pie ģimenes psihoterapeita. Viena no lietām, ko viņš man rekomendēja, bija: negaidīt no otra cilvēka to, ko tas nespēj dot, jo viņam tā nav.
