Skarbs viedoklis: “Mani laikam gribēs nogalināt trešdaļa cilvēku, kas šo lasīs, bet…”
Līga A. Neilande sociālajā tīklā Facebook publicējusi skarbu viedokli par mazu bērnu ņemšanu līdzi uz dažādiem sabiedriskajiem pasākumiem. Viņa teic – šāds salīdzinājums ir briesmīgs, bet maziem bērniem, līdzīgi kā smēķētājiem, vajadzētu aizliegt uzturēties konkrētās sabiedriskās vietās, domājot par apkārtējo cilvēku labsajūtu.
Līgas ieraksts Facebook vēsta:
Mani laikam gribēs nogalināt trešdaļa no cilvēkiem, kas šo lasīs, bet es diezgan bieži domāju to, ka vajadzētu aizliegt konkrētās sabiedriskās vietās ierasties ar maziem bērniem. Tāpat kā aizliedz smēķētājiem justies brīvi neskaitāmās vietās.
Šis temats ir iztirzāts 37799 reizes, bet mūžam paliek aktuāls – kāpēc būtu jānāk ar mazuli uz kino, teātri, lasījumiem, klusiem koncertiem, izlaidumiem, operām, Liepājas cietumu, Stūra māju, utt, ja jau iepriekš zināms, ka konkrētos bērnus nevar savaldīt un, ja bērni šajās vietās jūtas nekomfortabli? Es saprotu, ka ne vienmēr ir iespēja, vai vēlēšanās šos bērnus kaut kur atstāt un gribas pašiem šīs vietas apmeklēt, bet kādēļ vecāki nedomā par citiem cilvēkiem? Par apkārtējiem, par pašiem bērniem, par iestāžu darbiniekiem, utt?
Ja bērns ir radīts, gribot negribot, šad tad nāksies ierobežot savas vēlmes (nerunāju par neizbēgamu nepieciešamību apmeklēt konkrētas vietas, vai retākiem gadījumiem kā kāzas, bēres, un ko tur vēl, ko gribētos apmeklēt kopā ar visu ģimenīti).
Tas ir briesmīgi, ka salīdzināju mazu bērnu raudas un histēriju taisīšanas ar smēķēšanu? Jā, ir. Bet cigareti var paslēpt, nepūst virsū citiem un paiet malā, lai netraucētu un cienītu apkārtējos.
Vai histēriska bļaušana un niķošanās nenāk par ļaunu citu veselībai, garastāvoklim, darba un uztveres spējām? (šeit vairāk domāju par lielākiem bērniem, nevis mazuļiem, kuri ir visai nekontrolējami radījumi).
Man, kā cilvēkam, kas ir diezgan daudz strādājis ar bērniem ir pilnīgi vienalga, ja kāds manas ekskursijas laikā raud, jo esmu pie tā pieradusi un protu izslēgt konkrētas skaņas no savas uztveres, kad tas ir nepieciešams, bet tāda dāvana (prakse) nepiemīt visiem.
Citi cilvēki arī ir maksājuši par ieeju, teiksim, ekskursijā un varbūt tiešām gaidījuši šo apmeklējumu un bērnu vecāki, kuri nav spējīgi atiet nedaudz tālāk, lai mazuli nomierinātu, vai aizrādīt savam mazajam, nu jau, kājāmgājējam, samaitā visu prieku šiem cilvēkiem.
Šodien ekskursijā kādi trīs cilvēki šī iemesla dēļ gandrīz apraudājās pēc mocību pilnās stundas, sāka lamāties un ko tur vēl, jo bija ieradušies klausīties šo stāstu par saviem vecvecākiem uz konkrēto vietu no Toronto, Sanfrancisko un Masačūsetsas, nemaz nerunājot par citiem interesentiem no dažādām pasaules vietām. Un tas man lika justies ārkārtīgi neērti viņu priekšā, bet show must go on (šovam jāturpinās – angļu val.), un es nevaru un negrasos apturēt ekskursiju, kurai ir atvēlēts konkrēts laiks, un aiz durvīm gaida nākamā grupa, raudošu mazuļu un niķīgu bērnu dēļ. Un man, protams, ir žēl arī bērnu vecākus (līdz brīdim, kad viņi paši nereaģē uz jaunuļu dīkšanu).
Mans tēvs man kaut kad stāstīja stāstu par vienu no savām trijām sabiedriskā transporta pieredzēm (viņš ir diezgan antisociāls un visādi citādi pārvietojas tikai ar auto) –
«
Ziema. Dubļi. Tramvajs. Ķengarags. Māte un bērns. Priekšā sēž kundze baltā mētelī. Sīcis spārda viņas mēteli dubļainām kājām. Kundze pagriežas un lūdz bērnam pārtraukt. Nekas nemainās. Kundze vēlreiz lūdz, nu jau bērna mātei, lai aizrāda tam. Māte kaut ko pasaka bērna virzienā un turpina runāt pa telefonu. Nekas nemainās. Tad kāds netālu stāvošs vīrietis, situāciju kādu laiku smīnot vērojis, pienāk pie bērna, izvelk košļājamo gumiju no savas mutes, ieliek bērna matos, un kārtīgi ar īkšķi iespiež to. Noglauda bērna galvu, saka : “Neuztraucies puisīt, mani māte bērnībā arī nemācīja”, un izkāpj no tramvaja. Māte histēriski bļaustās un mēģina izdabūt košļeni no bērna matiem, viss tramvajs uzsprāgst smieklos.
»
Vai šeit kas tika izdarīts nepareizi, vai nepiedienīgi? Es nezinu, ne man spriest. Tikai novērojums.
Tā, vai šītā – mīļie bērnu vecāki, lūdzu, cieniet citus. Ja nav iespējas ierasties bez atvasēm šādās vietās, tad vismaz aizvediet viņus drusku tālāk nomierināties. Tā būs labāk pilnīgi visiem un asaru vietā nopelnīti tiks tikai sapratnes un līdzjūtības pilni smaidi.
