Par īstu tuvību
Par sievieti ir viegli pasmieties. Apspriest, teiksim, viņas jocīgās drēbes. Un šai dāmai drēbes patiešām bija jocīgas, melnas zeķubikses un laka kurpes uz augstiem papēžiem. Un tas viss četrdesmit grādu karstumā. Un jaciņa ar spīdīgiem lāsumiem un baltu krādziņu.Un arī matu lokas viņai bagātīgi bija pielietas ar laku – tāda dīvaina frizūra. Un lūpas uzkrāsotas indīgi sarkanas. Un seja pārklāta ar biezu smiņķi un pielīmētas skropstas. Un rokassomiņa uz ceļiem.
Un tā viņa sēdēja: faraona pozā sauļošanās krēslā, manierīgi turot rokā kokteili. Droši vien viņai bija ļoti, ļoti karsti, taču viņa centās un pacieta – viņa viesnīcā bija ieradusies atpūsties kopā ar vīrieti.
Redzams, ka nesen iepazinušies un atbraukuši, lai labāk viens otru iepazītu
Sieviete vairs nebija jauna, tāda apaļīga – bija redzams, ka zem apģērba ir vēl kaut kas nostiepjošs, tā kā izģērbties un peldēties viņa nevarēja.Tikai sēdēt taisni un pateikties: “Pateicos, man viss ir labi. Viss ir kārtībā.”
Bija skumji un smagi to vērot.
Kaut gan vīrietis izskatījās ļoti labi, tāds padzīvojis ar ļoti labestīgām acīm
Viņš bija solīdi apģērbies un sēdēja blakus sievietei: rokā koktelis, bet viņš to nedzēra, jo nav smuki dzert vienam.
Un tā viņi mierīgi pastaigājās pa viesnīcas teritoriju.
Arī ēda dāma tikai pa mazdrusciņai – gandrīz neko arī neēda. Lai vīrietis nepadomātu, ka viņa ir rīma. Un sēdēja taisni – kājas kopā sakļāvusi.
Un pēc nedēļas viņa bija kļuvusi skaista.Nomazgājusi kosmētiku, uzvilkusi smuku sarafānu, cepurīti un pludmales čības. Un taisīja savam vīrietim masāžu, un viņš viņu iezieda ar sauļošanās krēmu. Un viņi pastaigājās rokās sadevušies, plakšķinot ar pludmales čībām
Un viņa aizrautīgi smējās un ēda saldējumu. Un viņi peldēja un nira, un spēlēja bērnu dienu spēles un atkal smējās kā bērni.
Un viņa ļoti skaista bija kļuvusi tāpēc, ka bija laimīgaTāpēc, ka kāds viņu bija iemīlējisi un pieņēmisi tādu, kāda viņa ir, apaļa, ar varikozajām vēnām (lūk, kāpēc bija vajadzīgas melnās necaurspīdīgas zeķes), ar ne īpaši kupliem matiem un liekajām skropstām, ar krunciņām un bez vidukļa – NU UN?
Kad mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam – mēs kļūstam skaisti.Un smejamies. Un masāžas taisam. Un ejam rokās sadevušies. Un nevajadzīgos krāmus iebāžam dziļi skapī, un turpat arī visas zirglietas – savas maskas un bruņas, kurās esam pieradiuši visu mūžu staigāt, pakaviem klabot.
Bet kad ir mīlestība – mēs varam būt mēs paši. Un būsim skaisti, un visi par mums sajūsmināsies, jo mīlestība cilvēku izdaiļo un padara pievilcīgu. Ja kopā ar cilveku vari būt tu pats – tā ir laime un tā ir mīlestība. Un patiesa tuvība.
Autors: © Anna KIrjanova
Ilustrācija: © Valentīns Gubarevs
Tulkoja: Ginta FS
