Latvju dainas jeb tautasdziesmas - tas ir mūsu senču atstātais mantojums un spēks, bet vai mums ir sapratne par tajās iekodēto gudrību un maģiju, vai arī uztveram tās kā vienkāršus bērnišķīgus dzejolīšus? Uz sarunu par mūsu tautasdziesmu daudzslāņaino raksturu aicināju Inesi Krūmiņu – folkloras pētnieci, jostu audēju, pirtnieci un skolotāju.
Inese ir īstais cilvēks, kura viedoklī ieklausīties, kad runa par tautas mantojumu, – 16 gadus viņa aktīvi darbojusies folkoras kopā "Vilcenes", lasījusi lekcijas par folkloru un rituāliem 3x3 saietos Latvijā, ASV, Austrālijā, Īrijā un Anglijā, kā arī dažādās konferencēs un pasākumos.Vairums cilvēku ir pieraduši visu uztvert burtiski – sākot no Bībeles tekstiem, beidzot ar mūsu pašu dainām. Vai tu to nosauktu par kļūdu un kā tu to komentētu?
Jā, burtiskai uztverei nav ne vainas, tikai jācenšas to pamazām izvērst arvien dziļāk un dziļāk. Labs tēlains salīdzinājums, kurš neapšaubāmi ir tiešs, var mums kaut ko pēc būtības izskaidrot daudz ātrāk un pamatīgāk nekā tehnisku instrukciju rokasgrāmata. Arī dainās parasti visa notiekošā darbība ir analoģiska, tātad notiek pēc līdzīguma principa, tikai nolūks parasti ir attālināts, ne tūlīt sasniedzams, piemēram kaut vai teksts, ko visi esam skolā mācījušies:
Šūpo mani, māmuliņa /vālodzītes šūpulī,
Lai es loku valodiņu /kā locīja vālodzīte.
Ne jau katrs šodien zina, kā vispār izskatās vālodze, taču zemteksts mums tāpat ir skaidrs nepārprotami: mātes rūpes par bērnu jau kopš dzimšanas un šajā gadījumā – konkrēta attieksme, darbības, kas mazajam cilvēkam ļaus labi apgūt verbālo saziņu, attīstīt runas spējas, būt veiksmīgam komunikācijā.
Ja dainās ir kas dziļāks par tēlainām alegorijām un pareizas rīcības instrukcijām, kā to pamanīt un atkodēt? Vai tas maz ir iespējams?
Pareizas rīcības instrukcijas ir liela vērtība, jo parasti mēs daudz biežāk zinām, ko negribam (esam saskārušies ar konkrētu negatīvu vai nepieņemamu rīcības modeli), bet īsti nezinām, kā realizēt to, ko gribam. Šādas instrukcijas palīdz mums atrast produktīvus rīcības modeļus. Arī tēlainās alegorijas ir ārkārtīgi spēcīgs "psiholoģisks instruments" – mūsdienās daudz runājam par personības pilnveidošanas metodēm, darbu ar sevi, pašattīstību, pozitīvu afirmāciju veidošanu, vizualizāciju, utt.. Mūsu dainu skapī, tiesa gan, nesašķirotā veidā, varam visu šo pašattīstības metodiku atrast – to pašu tēlaino salīdzinājumu veidā.
Varam ņemt par paraugu kādu dainu:
Ai, melnā vabulīte, /griez(i) ceļu arājam:
Arājam smagas kājas, /pilnas smilšu piebirušas;
Man patika miežu druva /ar visiem akotiem,
Man patika arājiņ(i)s /smilšainām kājiņām.
Pirmais slānis, ko ievērojam, ir tā sauktā "redzes glezna", kas mūsu apziņā izveidojas teksta iespaidā. Un bieži vien šī glezna satur kādas daļas, kas mums nešķiet līdz galam reālistiskas. Te, lūk, arī paveras vārti dziļāku slāņu meklējumiem. Ir dažādi uzskati par šādu slāņu jeb aspektu daudzumu, ko teksts var saturēt. Man šķiet, tas var būt ļoti atšķirīgi – dažā tekstā tikai pāris, citos – neaptverami daudz.
Šajā dainu tekstā arī sākotnēji uztvertā galvenā doma ir, ka vietniekvārds "man" apzīmē meiteni vai sievieti, kurai patīk arājiņš. Soli tālāk – man/viņai patīk arājs – tātad cilvēks, vīrietis, kurš dara savu darbu, es/viņa cienu to, ka viņš ir ar savu darbu aizrāvies. Vēl tālāk: šis cilvēks, darot savu darbu, dažkārt var kādam nodarīt pāri (vabolītei pašai jāsargās netikt viņam zem kājām), bieži vien, savu lielo misiju veicot, viņš izjūt dzīves smagumu, varbūt ir noguris vai aplipis dzīves negācijām (smagas kājas, pilnas smilšu piebirušas), un…. Man/viņai viņš patīk! Patīk tāds, kā ir, bez vēlēšanās arāju pārtaisīt, likt iet pa vagu vieglāk vai izpurināt smiltis no kājām, pirms sāk ar mani/viņu runāt… lūk, dziļāks stāts par to, kā pieņemt otru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Un varētu turpināt meklēt vēl dziļākas sakarības.
Foto: Laura Grīnvalde
Kā atšķirt spēka dziesmas (maģiskās dainas, vai kā tās pareizi nodēvēt?) no "ikdienišķajām"?
Ir virkne tā saukto atslēgas vārdu, kas norāda uz dziļāka zemteksta esamību, bet plašāka saruna par tiem lai paliek citai reizei. Pirmā nozīmīgā "ceļazīme", lai atšķirtu, kurā brīdī vērts meklēt dziļāk, ir jau pieminētā "redzes glezna", ko iegūstam, dainu izlasot vai noklausoties. Ja šī redzes glezna nav līdz galam ikdienišķa, līdz galam reāla, tātad tajā ietverta kāda pārnestā nozīme.
Kuras mūsu dainas tu ieceltu mantru kārtā?
Jautājums par to, kur mēs katrs rodam/atgūstam spēku, ir dziļi individuāls un vienlaikus saistīts ar mūsu tautas mentalitātes īpatnībām. Dažādās situācijās mums nepieciešami dažādi atbalsta punkti, pavisam atšķirīga ir jau minētā daina par melno vabulīti un arāju un, piemēram, šāds teksts:
Novijos pātadziņu /no sarkana dzīpariņa,
Cirtu reizi Daugavā, /pāršķīrās Daugaviņa.
Neviens arī nevar kaut ko kaut kur iecelt, ja runa ir par garīgiem procesiem. Dainu teksti paši parāda savu nozīmi – kuri tā arī paliek guļot dažādos krājumos vai Dainuskapī un kuri tiek runāti, skandēti, dziedāti un rada mūsos rezonansi. Ir kāda daina, ko ļoti plaši lieto, bet kurai es ieteiktu likt klāt vēl otru: ne tikai
Dod, Dieviņ(i) kalnā kāpt, /ne no kalna lejiņā,
Dod, Dieviņ(i) otram dot, /ne no otra mīļi lūgt,
bet arī
Dod, Dieviņi, dodamo, /es saņemšu ņemamo,
Es saņemšu ņemamo /ar abām rociņām.
Tādā veidā stimulējam līdzsvara veidošanos starp došanu un ņemšanu. Ja vienmēr tikai dodam un dodam, varam pārtērēt savus iekšējos resursus, izdegt. Turklāt – ja dodam tādiem pašiem devējiem, kas nav spējīgi saņemt/pieņemt, tad no došanas negūstam gandarījumu, tas ir veltīgs darbs, veltīga ziedošanās it kā citu labā. Saņemot/pieņemot mēs varam apbalvot devēju ar pateicību, un tā ir vērtīga balva. Kad pašiem izdodas tādu balvu saņemt, tad vairojas mūsu degsme darīt labu. Tādēļ vērts padomāt par to, ka arī mēs katrs no sevis varam šādu velti – pateicību – dāvāt citiem, kas mums dara labu.
Paldies par stāstījumu!
Piebildīsim, ka tēma ir plaša un daudz garākas sarunas vērta. 23. februārī pulksten 18:30 veikals–studija "PaSaulei" aicina apmeklēt sarunu vakaru ar Inesi Krūmiņu "Latvju dainu saspēle starp tekstiem un zemtekstiem".
