Pirms nedēļas es pieteicos par sekotāju vairāku sieviešu profiliem Instagramā.
Kāda no viņām ir kopiraiters, kāda ceļo, kāda stāsta par to, kā veidot dzīvi pēc saviem noteikumiem. Visi profili solījās būt interesanti. Un, lūk, visu nedēļu šķirstu jaunumu lentu, un katru reizi, kad to daru, pieķeru sevi pie domas, ka nevaru nevienu no šīm sievietēm atcerēties. Nav kādas spilgtas atsķirības, kas liktu atcerēties, ka tā ir Ļena – par ceļojumiem, bet tā Nataša – par tekstiem.
Visas ir vienādas. Vienādi apģērbtas, vienādi raksta, vienādas standartfotogrāfijas un vienāds humors.
Nav nekā unikāla, nav nekādu savu rozīnīšu, nav savas sejas, lai uzreiz pēc fotogrāfijas, vai uzmetot aci profilam, varētu atšķirt, kura ir kura.
Tas ir tāpat, kā šodien ieejot tirdzniecīības centrā. Lai kurā veikalā tu ieietu, visur viens un tas pats. Ja noņemtu veikalu nosaukumus, reāli neatšķirtu, kas tas par zīmolu. Tāda sajūta, ka veikali savu preci iepērk vienā un tajā pašā vietā. Viss kaut kāds – bezpersonisks.
Taču patiesībā, atļauties būt sev pašam, un parādīt savu unikalitāti nemaz nav tik vienkārši. Tāpēc ļoti bieži mēs pakļaujamies kaut kādiem vienotiem, vispārpieņemtiem standartiem, baidāmies izlekt, izcelties, parādīt sevi.
Es arī kādreiz baidījos, skatījos apkārt, kopēju apģērba stilu, skatījos kā ģērbjas citi. Kad sāku rakstīt savu blogu, skatījos, ko un kā dara citi, kā raksta citi un ko raksta.
Ja iet kopsolī ar modi, aiz kāda cita, tad pēc laika var izrādīties, ka esi palicis ar tukšām rokām, jo mode tik ātri pāriet.
Piemēram 2012.-13. gados ļoti populāras kļuva Vēdas un vēdiskās zināšanas par attiecībām. Daudzi autori iesaistījās šajā tēmā, un pēc laika, kad šis vilnis parskrēja, palika bešā. Daudziem nācās mainīt pat savu projektu nosaukumus. Bet kāds vispār tā arī nesaprata, kādā virzienā kustēties.
Kādu laiku modē bija garie svārki, visas tos valkāja, bet šodien atkal sāk propogandēt džinsus, jo, izrādās, ka ne jau svārkos ir laime.
Protams, ka ne jau svārkos. Bet tikai tajā, ko vēlas tava sirds.Bet cik bieži mēs izvēlamies to, kas patiesībā mums nepatīk, tikai tāpēc, ka tā dara mūsu draugi. Cik bieži mēs “mīlam” to, kas patīk mūsu tuviniekiem. Vai arī sākam dzīvot tā, kā mums kāds rekomendē.
Mēs saglabājam mūsu tuvāko cilvēku lojalitāti, taču tajā pat laikā nododam sevi katru reizi, kad atsakāmies dzirdēt savu iekšējo balsi un sekot tai.Sanāk, ka balstāmies uz citiem, nevis uz sevi. Jā, tā ir ĒRTĀK, var neuzņemties atbildību un atrasties kopejā plūsmā. Taču, cik tas ir noturīgi?
Cik ļoti uz to varam paļauties?
Un atkal mēs atgriežamies pie atbildības par savu paša dzīvi.
Jūs vienmēr varat ieklausīties padomos un rekomendācijās, taču, ja rodas kaut ,mazākas šaubas, pagaidām atlieciet tādu padomu pielietošanu. Uzticieties sev.
Ja jūs nejūtieties komfortabli garos svārkos, ja jums nepatīk ziņas Instagramā, neskatoties uz to, ka “visi” tā dara, NEDARIET!
Nekopējiet svešu dzīvi, meklējiet savējo un dzīvojiet savējo!
It viss, pats skaistākais, unikālākais, pievilcīgākais dzimst no jūsu Dvēseles balss. Taču, lai to sadzirdētu, ir jāattīsta sava intuīcija, sava jušana,
Atļaujiet sev kaut ko nemācēt. Un, galvenais, nekaunieties no tā, ka jūs to nemākiet.
Piemēram, neprotiet humorizēt, vai izteikt savas domas uz piecām A4 formāta lapām. Varbūt tas ir labi un to nemaz nevajag?
Un lai par jūsu orientieri kļūst jūsu personīgās vēlmes.
Tieši tās norādīs, kādā virzienā ved jūsu ceļš, palīdzēs jums iziet no komforta zonas un attīstīties.
Mums taču visiem patīk tie cilvēki, kuri ir uzticīgi sev, cilvēki, kuri zin, ko vēlas, kuri nekopē citus. Par tādiem runā, ka “Viņiem ir harizma”. Atļaujiet sev savu individualitāti un rokrakstu. Tas ir to vērts!
Autors: Tatjana Dzuceva
Tulkoja: Ginta FS
