Organisma pašatjaunošanās mācība

Mīļie, atrodiet laiku, lai noskatītos šīs filmiņas! Māra   http://www.youtube.com/watch?v=pOdZ7mdlU1c    1.daļa Cистема Серафима - Оздоровление Организма «Оздоровление организма по системе сщмч. Серафима (Чичагова)». ЧАСТЬ 1-я. Производство: Студия «Обитель» Свято-Троицкой Сергиевой Лавры Ведущий: практикующий врач, продолжатель и исследователь системы свщм. Серафима (Чичагова) Ксения Павловна Кравченко. Созданна группа для обсуждений результатов по советам Ксении Кравченко http://vk.com/club47917721 http://youtu.be/srV63h4v_c4 -    Оздоровление Организма 2 часть Te pirmās daļas daļējs konspekts MŪSU VESELĪBA Saslimšanu cēloņi ir asinsrites un asins sastāva traucējumi. Sakārtojas šīs lietas ar normālu barības pārstrādes palīdzību. Šis ir medicīnisko problēmu galvenais iemesls. Cilvēka organisms ir vienots veselums, un orgāni tajā darbojas sakārtoti un harmoniski. Tie visi ir pakļauti zināmai kārtībai, kas saucas beznosacījuma refleksi. Tos cilvēks nevar ietekmēt ne ar savu apziņu, ne savu gribu (piem. pēc ēšanas izdalās sālsskābe, žults, aizkuņģa dziedzera fermenti). Šie procesi nav vadāmi, tos nevar sajust, tā notiek un viss. Organisms sastāv no daudziem orgāniem, kas tiek iedarbināti pateicoties hormonālajai sistēmai. Šie dziedzeri ir cieši savstarpēji saistīti. Ja kāds iziet no ierindas, novirzes būs visās sistēmās. Bet simptomātiski to neizjūt, sāpes izpaudīsies tajā orgānā, kurš nebūs “ieslēgts” darbam. Hipotalams– ķermeniskā un garīgā saikne. Pārējie dziedzeri ir “darba bites”: hipofīze, vairogdziedzeris, piena (sievietēm) krūšu (vīriešiem) dziedzeri, aizkuņģa dziedzeris, virsnieru dziedzeris, olnīcas, prostata. Tie atspoguļo pareizu vai nepareizu citu galveno dziedzeru darbu. Galvenie ir: hipofīze, vairogdziedzeris un aizkuņģa dziedzeris, kurus pārējie dziedzeri arī “iedarbina”. Tāpēc, ja novērojamas adenomas vai miomas, tad tie ir vairogdziedzera traucējumi. Ārstēt šīs lietas ir bezjēdzīgi. Ārstēšana kā tāda nepastāv vispār. Lai kā arī gribētos, nekad un nevienu nevar izārstēt ne ar zālēm, ne homeopātiju, ne adatu terapiju. Var tikai noņemt simptomus. Vienas ir vairāk, citas mazāk bīstamas cilvēkam, bet noņem tikai simptomus. Slimība nāk kā “zvaniņš”, kas liek aizdomāties par cēloni.  Modernā medicīna dod tikai tableti, lai noņemtu simptomus, bet neārstē. Tā slimības uzkrājas, un mēs pieveram acis un nāk tāda slimība, kā “vēzis”. Izmantojot organisma atveseļošanās metodi, pēc šīs sistēmas saslimšanas zūd. Aknām ir daudz funkciju: barības pārstrādes, asins attīrīšanas, imūnās........... Imūnsistēmas funkcija ir izstrādāt imunoglobulīnus: pretvīrusu, bakteriālos, sēnīšu, parazitāros un pretaudzēju. Aknas atbild par visu imūnsistēmu. Farmakoloģijas grāmatās neslēpj, ka asi zāļu hepatīti rodas no ārstnieciskiem preparātiem. Smagākās formas rada prettuberkulozes preparāti, tad paracetamols, visas antibiotikas, antibakteriālie līdzekļi, visi preparāti sirds asinsvadu sistēmai, visi psihotropie un acetilsalicilskābe. Visas zāles nokauj aknas. Zāles neārstē - noņem tikai simptomus. Vienlaicīgi gandē to vai citu orgānu. Endokrīnās sistēmas dziedzeru radītie hormoni izdalās ļoti mazos daudzumos un darbina orgānus. Dziedzeri, kaut arī nestrādā, tie tomēr nesāp. Vienīgās, kas parāda dziedzeru darbības traucējumus, ir emocijas. Uzbudināmība, īgnums, skaudība, aizvainojums. Jebkura kaisle...... Šīs “plēšas” ir visu hormonālo traucējumu cēlonis. Šeit jāstrādā pašam ar sevi pēc principa: piedošana....atlaišana....jaunas izpratnes ieviešana apziņā. Sākoties endokrīnās sistēmas traucējumiem, cieš viss organisms – nojūk vielmaiņa. Tas arī izraisa asins saslimšanu. Visu traucējumu iemesls - “netīras, lipīgas asinis”. Kas to izraisa? 90% gadījumos tas ir vairogdziedzeris. Visbiežākie traucējumi ir hipofīzē, vairogdziedzerī, virsnierēs. Vairogdziedzeris ražo hormonu – tiroksīnu, no kura 80% nonāk aknās. Tikai ar tiroksīna palīdzību aknas spēj veikt savu funkciju. Un aknu galvenā funkcija ir imūnā. Caur to organisms ierauga, kas ir tajā un cīnās pret iejaukšanos. Vairogdziedzera darbības traucējumu gadījumos organisms neredz neko. Vīrusi, baktērijas, parazīti, disbakterioze, audzēji – tas viss izšmauc nepamanīts. Tāpēc arī nav sāpju vēža gadījumā. Sāpes sākas tikai tad, kad jau ir metastāzes, kad sāk irt audi un atkailinās nervu gali. Tad ir spēcīgas sāpes, kuras nespēj samazināt arī analģētiķi. Ultraskaņas izmeklējumi neuzrāda dziedzeru darbu, bet tikai izskatu, izmērus, akmeņus, audzējus, bet ne darbību. Vairogdziedzeris ražo hormonu no četriem joda atomiem, bet tam jodu no kaut kurienes jāsaņem. Jāēd jodu saturoši produkti. Ja trūkst joda, tad sākas problēmas ar spiedienu u.c. Otrs graujošs faktors, kas ietekmē vairogdziedzera darbu – emocijas. Nākamais – moderno tehnoloģiju starojums. Tas ir pastāvīgs un visur, un skar visus bez izņēmuma (torņi, satelīti utt.). Dziedzera darbības pārbaudei ņem asins paraugu hormona T-4 noteikšanai (no plkst.20.00-22.00). Otrs hormons, ko ražo vairogdziedzeris – tireokalcitonīns. Tikai klātesot šim hormonam uzsūcas kalcijs. Klimaktērijas periodā sākas osteoporozes. Pat pastiprināti lietojot kalciju, tas neuzsūcas organismā, ja dziedzeris neražo minēto hormonu. Kalcija lietošana neko neglābj. Organisma sistēma ir pašatjaunojoša. Par to atbild vairogdziedzeris. Tas stimulē aknas, lai izstrādātu imunoglobulīnu un žults darbību ēšanas laikā. Miera stāvoklī žults uzkrājas žultspūslī, bet ēšanas laikā iznāk kopā ar aizkuņģa dziedzera fermentiem. Žults ir ļoti spēcīgs sārms (līdzīgi saimniecības ziepēm), tā dezinficē barību, bet aizkuņģa dziedzera fermenti barību pārstrādā. Tad barība nonāk zarnās, kur notiek uzsūkšanās. Žults pavada barību līdz pat izejai no organisma. Tā dezinficējas arī zarnu bārkstiņas. Atbrīvojas arī liekās baktērijas un gļotas. Tā tas notiek pie normālas vairogdziedzera darbības. Pie traucētas - samazinās žultspūšļa darbība. Žults ēšanas laikā izdalās lēni, vai nemaz (diskināzija). Ēdiens nonāk zarnās neatindēts, nepārstrādāts un zarnās rada patogēno mikrofloru. Barība, kurā nav aizkuņģa fermentu nepārstrādājas – tātad neuzsūcas. Tas izraisa rūgšanu (pēc ēšanas smaguma sajūta). Barība no kuņģa jau aizgājusi, bet žults un aizkuņģa fermenti turpina izdalīties un ar nokavēšanos ieiet divpadsmitpirkstu zarnā. Kuņģī vairs nav spiediena, bet zarnās tas palielinās un spiež žulti un aizkuņģa fermentus (ļoti spēcīgs sārms) kuņģī, kur tas nedrīkst būt. Šajā atveseļošanās sistēmā kuņģis ir galvenais orgāns. Normālā stāvoklī tas ražo pepsīnus un sālsskābi (kuņģa sulu). Tās ir ļoti spēcīgas skābes, kas izšķīdina organisko pārtiku (piem. svaigu gaļu). Diennaktī kuņģis saražo līdz 10 l kuņģa skābes. No tās tikai 2 l tiek izmantoti barības pārstrādei. Kuņģī pārstrādājas dzīvnieku produktu olbaltumi (olas, zivis, gaļa, piena produkti). Pārējo pārstrādā aizkuņģa dziedzera izdalītie sārmi un šķīdina ogļhidrātus. No 10 l kuņģa sulas 8 l ik diennakti uzsūcas asinīs. Normālas kuņģa darbības rezultātā cilvēka asinīs pārsvarā ir kuņģa sula. Tāpēc arī asinīm, asarām, sviedriem, urīnam ir skābensāļa garša. Visi mūsu organisma šķidrumi ir nātrija hlorīda (Na Cl) 0,9% šķīdums vai tā sauktais fizioloģiskais šķīdums. Kuņģim jānotur šīs procentu attiecības asinīs. Un hlors (Cl) ir dezinfektors. Tas šķīdina asinis un trombus, nosēdumus uz asinsvadu sienām, atmirušos audus, traucējošos mikrobus, smiltis un akmeņus žultspūslī un nierēs. Tas šķīdina dzimumzīmes, papilomas, kārpas, cistas un audzējus jebkurā mūsu organisma vietā. Tieši kuņģis uztur noteiktu asins kvalitāti. Ja kuņģis to dara pareizi, tad cilvēkam nav nekādu slimību, ieskaitot vēzi. Mutē un barības vadā ir spēcīgs sārms. Starp barības vadu un kuņģi, kurā ir spēcīga skābe, atrodas vārsts. Aiz kuņģa arī vārsts noslēdz skābo kuņģa vidi no sārmainās zarnu vides. Tur tiek ievadīta žults un aizkuņģa ferments (sārms). Šī sistēma strādā ar beznosacījuma refleksu palīdzību. Ar virsnieru hormonu palīdzību vārsts atveras un aizveras. Tā cilvēks ir radīts. Tā tam būs būt. Vairogdziedzera darbības traucējumu gadījumā pēc katras ēšanas žults, spiedienu starpību rezultātā (ja barība nav pietiekami pārstrādāta ar kuņģa sulu, tad nonākot zarnās, tā sāk rūgt un pūt, rodas gāzes) tiek iespiesta atpakaļ kuņģī (sārms nonāk skābā vidē, kur tam nav jābūt). Tiekoties kuņģa sulai un žultij, tās neitralizē viena otru, un rezultātā rodas sāls un ūdens. Tātad neitralizējas sālsskābe, kura pēc ēšanas izstrādājas tikai tāpēc, lai nonāktu asinīs un veiktu tur savu darbu. Un radušies sāļi savukārt piesārņo nieres (filtrus). Ja tas notiek regulāri, tad hlora koncentrācija asinīs netiek panākta un līdz ar to asinis kļūst viskozākas (tromboflebīts - asinīs trūkst hlors). Viskozās asinis līmē ciet smalkos asinsvadus, kapilārus (perifēros vispirms) rokās, kājās, galvā. Rokas kļūst aukstas, tirpst, svīst. Īpaši cieš galva, jo tajā ir mikroprocesors, kas atbild par orgānu darbību. Palielinās nogurums, traucēta atmiņa, miegainība, nespēks. Tā nav veģetatīvā distonija, bet iemesls ir kāda virsnieru hormona disfunkcija. Bet šeit aizlīmējas smalkie asinsvadi. Cieš acis, pastiprinās matu izkrišana. Asinis smalkajos acu asinsvados vairs labi necirkulē, rodas spazmas (tuvredzība, tālredzība). Redzes nervs nesaņem barību, acis sarkst un nogurst, pēc laika redzes nervs sāk atrofēties. Ar laiku sāk aizlīmēties arī lielākie asinsvadi– rodas insults vai infarkts. Un tad reanimācijā pilina nātrija hlorīda 0,9% šķīdumu– fizioloģisko šķīdumu. Nātriju un Hloru. Ja asinīs būtu pareizs hlora procentuālais daudzums, tad nebūtu ne insultu, ne infarktu. Slimnīcās visa intensīvā terapija tiek veikta ar medikamentiem. Šīs tabletes iet caur kuņģi un rada dažādas blakusparādības. Ja sākotnējais faktors ir asinsrites traucējumi– tad tas nozīmē, ka tā ir vāja sālsskābes sekrēcija jeb slikta kuņģa darbība, un tad kuņģī nonākušais medikaments vēl vairāk pasliktina šo situāciju. Tātad novēršot simptomu izpausmi, mēs padziļinām sākotnējo faktoru- asinsrites traucējumus. Rezultātā cilvēks vienalga no tā mirst (piem. no otrā vai trešā infarkta). Tāpēc, ka sākotnējais cēlonis- kuņģa pataloģija, netika ārstēta, un palika neārstēts arī šīs pataloģijas faktors- asinsrites traucējumi. Nieres ik mirkli filtrē lipīgās, viskozās asinis. Nieres– tas ir filtrs. Jo vairāk netīrumu, jo vairāk piesērē filtrs. „Piesērējušas” nieres nenomainīsi.  Galvenā asins sastāvdaļa ir nātrija hlorīds. Ja kuņģis uztur pareizo procentuālo sastāvu, tad hlors darbojas kā dezinfektors. Tas iznīcina visu patogēno mikrofloru, vienlaicīgi šķīdinot sāļus, smiltis, akmeņus. Tas ir mūžīgs filtrs, tas nekad neaizsērēs, ja kuņģis uzturēs normālu hlora koncentrāciju. Ja nē – asinis būs viskozas, nieres aizsērēs un urīnā parādīsies kreatīns, pasliktināsies nieru izvadfunkcija, kas neļaus izvadīt urīnskābes sāļus (amonjaku). Nierēm pareizi funkcionējot, urīnam jābūt dzeltenbrūnam un ar stipru smaku. Ja tā nav, tad urīnskābe paliek asinīs, jo hlora trūkuma dēļ nieres neizfiltrē urīnskābi. Amonjaka sāļi ir ļoti toksiski un tie sāk uzkrāties mugurkaulā, locītavās, uz asinsvadu sienām, lai pasargātu un nesaindētu galvas smadzenes. Tā rezultātā rodas “roze”, ateroskleroze, osteohondroze, artroze, skolioze. Tā iemesls ir urīna sāļu uzkrāšanās tajā vai citā mūsu organisma vietā. Kad urīnskābes uzkrājumu koncentrācija sasniedz kādu noteiktu līmeni, tad urīnskābe tiek izmesta uz ādas virspusi– sāk parādīties dzimumzīmes. Dzimumzīmes- tā ir urīnskābe. Ar laiku nieres tā piesārņojas, ka urīnskābe vispār netiek filtrēta un uz ādas parādās plankumi. Galvenokārt uz sejas, rokām, kājām. Tas ir akmeņu daudzuma rādītājs nierēs. Nieres nesāp kamēr akmeņi tajās nesāk kustēties. Tests: apsēdies uz krēsla, uzliec plaukstas uz ceļiem un iztaisno kājas, tās paceļot. Ja ceļos krakšķ un brakšķ, tad nieru darbība ir traucēta. Tur nieres nav vainīgas– tās ir tikai filtri, kuri ik mirkli filtrē viskozās bez hlora asinis. Kad neizfiltrētie urīnskābes sāļi ir nogulsnējušies, tad cieš visi asinsvadi, visvairāk, smadzenes un sirds. Tas rada asinsrites traucējumus. Kad neizfiltrētie sāļi piedzinuši visas “noliktavas”, lai glābtu smadzenes, tad organisms dod komandu un sākas asinsvadu sašaurināšanās. Asinsvadiem sašaurinoties, spiediens tajos palielinās. Ir tāds teiciens: “urīns galvā sakāpis”. Tad lieto urīndzenošus līdzekļus. Asinsvadi, kuņģis un nieres nav vainīgi. Problēma ir vairogdziedzerī. Slimību diagnosticējot, ir jāaplūko viss organisms kopumā. Cilvēks ir radīts pilnīgs, un mūsu organisma sistēma spēj pašatjaunoties. Bet šis mehānisms bieži tiek bojāts ar emocijām. Ja nieres pastiprināti ražo adrenalīnu, tad aldosterona līmenis krīt, bet tas regulē šķidruma izvadi vai aizturi no organisma. Cilvēks sāk uzpampt, uzkrāt svaru, bet tie nav tauki, tas ir ūdens, kurš netiek izvadīts aldesterona dēļ. Pirmais jāpārbauda vairogdziedzeris. Ja kuņģis pietiekamā daudzumā ražo kuņģa sulu, tad cilvēks pārstāj slimot, jo hlors asinīs izšķīdinās atmirušos audus un jebkurus audzējus. Ja tas tā nav, tad piesārņojas locītavas, mugurkauls, asinsvadi u.c. (hlors ir ļoti spēcīgs šķīdinātājs). Ja kuņģis strādā labi, tad cilvēkā nebūs parazītu, jo bez barības pārstrādes kuņģim ir arī barjerfunkcija– sālsskābe izšķīdina jebkurus netīrumus. Ja kuņģis vājš, visi netīrumi aizies zarnās. Nav svarīgi kā parazīti saucas, mēģinājumi ārstēties būs bezgalīgi un nesekmīgi. Organismam jāspēj pašatjaunoties. Organismā jārada tādi apstākļi, ka pat mēra barakā tas nesaslims. Vīrusi šūnu iekšienē var nokļūt tikai, ja vāja hlora koncentrācija (0,9%) kuņģa sulā. Nātrijs un kālijs tiek uzņemti tikai ar ēdienu, tie paši nesintezējas. Kālija diennakts deva ir 2-3 grami, nātrija 6-8 grami. Tad ir nātrija un kālija līdzsvars. Kad kālijs ir vairāk, tad tas šūnu apmaiņas procesos netiek izvadīts un sāk uzkrāties- šūnas sāk piebriest. Lai šūna neplīstu, organisms sāk šūnai piesaistīt ūdeni, tā turpinot tās palielināšanos. Parādās iekšējās un ārējās tūskas, liekais svars, palielinās slodze sirdij, kājām, asinsvadiem, un kālijs sāk ieplūst asins plazmā. Kālijs nobloķē nervu impulsus, kas izsauc spazmas. Tā bieži rodas ikros krampji. Tas liecina par kālija pārpalikumu, nevis trūkumu. Spazmas galvas asinsvados rada galvassāpes. Ja tās ir sirdī, sākas stenokardija. Tas viss ir kālija pārpalikums asinīs (plazmā). Asinis ir jau nevis sāļas, bet saldenas un nieres tās nevar attīrīt. Tas nav diabēts (cukurs te varētu būt normā) – tā ir nepareiza kuņģa darbība. Ja kuņģis strādā pareizi, apēdot pārtiku, kura paaugstina cukuru asinīs, receptori uz to reaģē un kuņģis sāk pastiprināti asinīs iepludināt kuņģa sulu, tā dzēšot kāliju, un rezultātā paaugstinās hlora saturs, līdz ar to kālijs tiek izvadīts. Nieres sāk labi filtrēt, un mēs pēc ēšanas jūtam spēku pieplūdumu. Kuņģa darbības traucējumi rada miegainību, gurdenumu. Tās ir pirmās kālija pazīmes asins plazmā. Mūsu uzdevums ir palielināt nātrija produktus un samazināt kālija produktu daudzumu uzturā. 100 gramos rauga maizē ir 2 grami kālija (diennakts deva). Raugs ir pats lielākais kālija avots. Lietot bezrauga maizi!!! Otrs kālija avots – visi saldie produkti: medus, ievārījums, sausie augļi, augļi, rieksti, saulespuķu sēklas. Šos produktus lietot mazās devās. Jāpalielina nātriju saturošu produktu (olbaltumu) patēriņš: olas, zivis, gaļa, piena produkti, (tie kuri ierosina kuņģa sulas darbību un veicina kuņģa darbību), garšvielas- sinepes, rutki, adžika utt (tie veicina skābes ražošanu un padara organismā nokļuvušo pārtiku sterilu). Tie ir arī visi skābētie produkti (ne ar etiķi), kuri izgājuši fermentāciju, rūgšanu. Kad augu produkts rūgst (2 nedēļas), rūgšana pārvērš parastu kāpostu par gaļu. Kuņģis to uztver kā gaļu. Senči to zināja- sālīja ābolus, sēnes, kāpostus, bietes, burkānus (liek emaljētā traukā, pa virsu antonovku, pārlej ar sālsūdeni, slogs un tur 2 nedēļas). Fermentācija produktos beidzas, kad pārstāj veidoties pelējums un neizdalās gāzes. Šādi produkti neuzpūš vēderu, tos kuņģis pārstrādā. Pārāk liels uzņemto ogļhidrātu daudzums sabiezina asinis. Kāpostos ir antigastrīta vitamīns. Kāpostu sulu lieto čūlu un gastrītu gadījumos, lai pastiprinātu skābes izdalīšanos. Ja notīrītus kartupeļus uz nakti atstāj ūdenī, tad no tiem izdalās kālijs. Grūbās nātrija ir vairāk nekā kālija, tāpēc tās ieteicamas uzturā, tāpat arī makaroni. Ja esam sanervozējušies, vai ēšanas laikā risinām problēmas, skatāmies TV, pārdzīvojam vai līdzi jūtam– vārsti nav noslēgti. Tad no apakšas ceļas žults (sārms), bet no augšas sālsskābe un tas rada dedzināšanu. Rodas gastrīts, jo žults no divpadsmitpirkstu zarnas nonāk kuņģī un šūnas vairs neražo sālsskābi. Nav ne sāpes, ne čūlas, bet kuņģis netiek galā. Sanāk vāja sālsskābe un no tā viskoza (līmīga) asins un tromboflebīts. Kuņģa čūlu rada helikobaktērija. Tā dzīvo sārmainā vidē. Kuņģī jābūt skābai videi, nevis sārmainai. Skābā vidē šī baktērija nedzīvo. Lielāko tiesu čūlas nav nepareizas ēšanas rezultāts. Tās rodas no emocijām un stresiem. Tā ir endokrīnās sistēmas problēma. Ko darīt savas veselības atjaunošanā? Pastāv diennakts laiki (bioritmi), kuros katrs orgāns aktīvi strādā un atjaunojas. Tie ir beznosacījuma– neatkarīgi no cilvēka. Ja mēs ievērojam šos ritmus un rīkojamies pareizi– nekad neslimojam. Kuņģa maksimālais darbības laiks ir no 05.00 rītā līdz 17.00 vakarā. Pēc šī laika kuņģī nav sālsskābes, un šūnas to neizdala. Tātad ēdiens, kas uzņemts pēc šī laika, netiek pārstrādāts un tur pūst līdz nākamajam rītam (smirdīga mute, nogurums). Tā kā sālsskābe ir ļoti spēcīgs šķīdinātājs un, lai šūnas kuņģī neizšķīstu, dienas laikā ik pēc apm. 2 stundām kaut kas jāapēd (kaut nedaudz). Organisms pats spēj pateikt ko tieši vēlas– ieklausies. Kaut kādas vispārējās diētas nederēs vispār, jo katrs esam individuāls. Attiecīgos mikroelementus organisms “prasīs” caur vēlmi pēc kāda produkta, kurš tam vajadzīgs, lai atjaunotos. Visspēcīgākā skābe kuņģī ir no rīta, tāpēc tad vajadzētu lietot olbaltumus, pusdienās zupas. Vakarā dārzeņus, makaronus, putras (ogļhidrāti), jo kuņģis viegli un ātri tos pārstrādā un sāk atjaunoties. Šie produkti dod ilgu sāta sajūtu. Pēc 18.00 darbu sāk nieres. Tās izvada kuņģī izšķīdušās mirušās šūnas. Lai nierēm palīdzētu pēc 18.00, var izdzert viegli sālītu siltu ūdeni, minerālūdeni “Esentuki” nr.4 vai 17. Mēs lietojam daudz kāliju saturošu produktu. Pārāk daudz kālija kuņģis nav spējīgs “dzēst” ar skābi un organisms sūta beznosacījuma refleksu– sāk “kalst” mute. Kad organisms pats nevar izvadīt lieko kāliju, tad cenšas to atšķaidīt ar ūdeni. Lai asinsvados neveidotos trombi, rodas slāpes. Ja visas sistēmas pareizi funkcionē, tad cilvēkam nav slāpju. Visa patērētā šķidruma diennakts devai nevajadzētu pārsniegt 500 ml un arī tad, lai palutinātu sevi ar tējiņu. Visbiežākā organisma reakcija ir neitralizācijas reakcija– skābe+sārms=ūdens. Mutē ir sārmaina vide. Organisms reflektori novērtē barību. Receptori strādā tāpēc, lai izlemtu vai izstrādāt skābi vai aizkuņģa dziedzera fermentus. Tālāk barība (piem. griķi) nonāk kuņģī un tiek apstrādāta ar skābi, pēc iziešanas caur kuņģi tā nonāk zarnās un tur pārstrādājas ar aizkuņģa dziedzera fermentiem. Kuņģī barība tiek apstrādāta ar skābi, zarnās ar sārmu (vēl viena neitralizācijas reakcija, kas rada ūdeni). Šajā griķu putrā ir arī augu olbaltumi. Tie sadalās aminoskābēs un tās no zarnām iesūcas asinīs. No šīm aminoskābēm organisms izstrādā savus olbaltumus. Aminoskābē ir gan sārmu, gan skābju grupa. Notiek olbaltumu sintēze, tie savienojas un rada ūdeni. Tā organisms pats ražo visaugtākās kvalitātes, vistīrāko ūdeni. Liekais tiek izvadīts ar urīnu. Organisms ir pašpietiekams. Hormonālā mehānisma emocionālās izcelsmes traucējumi izraisa traucējumus visā organismā. Pēc 18.00 šūnas reģenerējas un no rīta ir liels izsalkums. Daudz ēst nevajag. Ja visas sistēmas pareizi strādā, tad pietiek ar vienu rupjmaizes šķēli. No tās organisms sintezēs visas sev vajadzīgās vielas un elementus, arī vitamīnus. Vienīgi C vitamīns jāuzņem atsevišķi. Ja viss strādā pareizi, tad pietiek ar rupjmaizi, sāli, sīpolu (pārējais tikai piesārņo organismu). Cilvēki apēd pārāk daudz dažādas pārtikas, bet tā netiek pārstrādāta sālsskābes trūkuma dēļ. Ja paēd piem.20.00 vakarā, visa barība paliek kuņģī. Kuņģis pa nakti nespēj atjaunoties un cilvēkam no rīta ir smaga galva, slikta smaka no mutes, jo barošanas sistēmā ir notikusi rūgšana un pūšana. Tas viss saindē asinis, un cilvēks jūtas slikti. Pēc pārejas uz šo pašatjaunošanās sistēmu, nepielietojot nekādu citu ārstēšanu, ir novērojamas šādas izmaiņas- smadzenes strādā labāk, atjaunojas redze, uzlabojas ārējais izskats. Organisms labi uzņem tomātu sulu ar sāli. Daudz nātrija ir cigoriņos. Tā ir mūsu kafija (saknes vāc rudenī pēc ziedēšanas). Tēja jādzer nesaldināta, jo salda tā strauji uzsūcas asinīs, samazinot tur nātrija hlorīda koncentrāciju, un rezultātā nieres to bloķē un neizvada (nogulsnes). Bieži slāpju sajūtu jauc ar citu sajūtu. Karstumā, ja cilvēkam ir slāpju sajūta, iedzer siltu vārītu ūdeni. Ja nevēlas siltu ūdeni, bet aukstu, tad vajag nevis dzert, bet atdzesēt ķermeni. Karstumā pietiek atdzesēt galvu, iet dušā, vai peldēt un slāpes pāriet. Bet, ja iedzer ko saldu, tad cukura līmenis asinīs paaugstinās un gļotas izžūst un visu laiku būs slāpju sajūta. Cukurs paaugstinās un, lai nenonāktu līdz infarktam vai insultam, organisms pastāvīgi prasīs ūdeni. Nātrija produktiem jābūt uztura pamatā. Ēšanu vajag beigt ar vieglu izsalkuma sajūtu. Kuņģis nespēj kvalitatīvi pārstrādāt lielu barības daudzumu, jo pietrūkst sālsskābes. Ieteicamais vienas ēdienreizes daudzums- divas kopā saliktas plaukstas (1x) neatkarīgi no tā ko ēdam. Nelietot kompleksās pusdienas (pirmais, otrais, saldais). To nav iespējams pārstrādāt. Ieteicamais ēšanas princips- ēst kaut ko vienu. Intervāls 1-2 stundas (tad kuņģis pārstrādā). Ūdens uzsūcas resnajā zarnā. Caur kuņģi iet “tranzītā”. Dzert vienu stundu pirms un vienu stundu pēc ēšanas. Ja seko šiem vienkāršiem principiem, tad nav jāslimo. Pie pareizas hlora koncentrācijas asinīs, sāks šķīst trombi, kārpas, dzimumzīmes, audzēji, sāks iziet smiltis, attīrīsies locītavas, atjaunosies redze. Pirmā pazīmes parādās urīna krāsā un smakā. Nu nevar būt, ka cilvēks radīts, lai būtu atkarīgs no kaut kādām piedevām, mikroelementiem, lai sevi mākslīgi uzturētu! Cilvēka organisms ir pati pilnība. Kad organisms ieiet šajā režīmā (apmēram 1 nedēļa), tad stāvoklis kļūst pārsteidzošs. Pēc ēšanas ir spēka pieplūdums, arī ārējais izskats uzlabojas, un gribas, lai būtu vēl labāk un labāk. Ja hlora koncentrācija asinīs ir zema, tad nieres sāk aizsērēt un vāji filtrē, veidojas akmeņi. Dienā jāizdzer 500-600 grami ūdens, nevis 1,5-2,5 litri, jo asinsvados jācirkulē normālas koncentrācijas asinīm, nevis ūdenim. Hlors gan dezinficē, gan šķīdina. Citādi sāļi nosēžas locītavās, mugurkaulā, uz asinsvadu sienām un paaugstina arī augšējo spiedienu. Kad piesārņojas nieres, tad asinsspiediens sāk “lēkāt”. Ieteicams neēst pēc 18.00 un mazāk dzert ūdeni, jo tas izvada hloru un sālsskābi. Samaziniet kāliju saturošus produktus. Tad kuņģis izstrādās sālsskābi un tā regulēs asinis. Kad gribas dzert– sūkājiet nedaudz sāli. Ēšanas laikā nepiedzeriet klāt un beidzot ēst neuzdzeriet. Karstā laikā vairāk dzesēt galvu, vai visu ķermeni, nevis dzert ūdeni, nekādā gadījumā aukstu.