Karmiskā ķermeņa pārveidošana par
Kristus ķermeni.
Lorena Gorgo 2013.gada
30.aprīlī
No krievu/angļu valodas tulkoja Sandra
Šņoriņa
Un tā, mēs oficiāli esam
iegremdējušies aptumsumu sviestmaizes viducī.
Sākot ar pilnmēnesi, es cītīgi taustoties veidoju
savu ceļu, cenšoties saprast, ko šis ceļojums varētu nozīmēt man personīgi un
kolektīvi tiem, kuri jau ir modušies. Man nav izdevies ielūkoties tālāk pašas
nākotnē un tas, iespējams ir labi, taču Neredzamajiem ir ļoti daudz kas, ar ko
viņi gribētu dalīties, attiecībā uz tiem potenciāliem, kas priekš daudziem no
mums ir ietverti šajā svētajā pārejā. Galvenokārt es ļoti daudz esmu dzirdējusi
par „Ādama Kadmona”* ķermeņa aktivāciju un par to,
kā tas ir attiecināms uz mūsu kā jauno cilvēku spēju manifestēt.
*Ādams
Kadmons - garīgais pirmcilvēks Kabalas mācībā, Plašākā nozīmē tiek
saprasts kā cilvēka arhetips, kura līdzinieki šajā pasaulē ir cilvēki, kas tomēr
ir zaudējuši trīs sākotnējās īpašības - dievišķo gudrību, daili un nemirstību.
Cilvēkos ir ielikta neapzināta tieksme šo zaudēto stāvokli atkal
atgūt.
Vārds, kas man nāk prātā attiecībā uz manifestāciju,
- ir „svārstīgs”. Mēs atrodamies patiesi dīvainā,
svārstošamies enerģiju izplatījumā, un ir bijis pietiekami sarežģīti,
vismaz man, skaidri noteikt/definēt, ko tad es gribu, nemaz
nerunājot par to, lai to iekustinātu.
Starp marta saulgriežiem un Mēness aptumsumu es sevī
novēroju to, kas bija sajūtams, kā sava veida identitātes krīze, maldoties starp
to, kas bija; to, kas ir, un to, kas var būt; šauboties par visām savām sajūtām
attiecībā uz to, par ko es kļūstu, brīnoties par to, vai tas viss ir iespējams
un vai ir reāls; vai es esmu tā, kas izdarījusi visu to (atslēgas vārds ir
šeit). Un pats galvenais, izlemjot, kā visnepiespiestākajā veidā iziet cauri šim
depresīvajam ne-gribēšanas stāvoklim.
Kad mūs nekas neuztrauc, nav nekā, kas mūs motivētu.
Un, kad mūs nekas nemotivē, neatliek nekas cits, ko darīt – kā vienkārši
BŪT.
Tātad šeit mēs esam
Esībā.
Tas ir skaidrs un neapstrīdams fakts, ka vienīgā
lieta, kas tagad var mūs virzīt – ir Dievišķā MĪLESTĪBA. Un tā kā šis MĪLESTĪBAS
līmenis var tikt sasniegts tikai no iekšienes, nav nekā „ārēja”, kas varētu
vest, virzīt mūs vai atnest mums šo bezkompromisa prieka līmeni. Prieks (Vienotība) nāk/rodas no mūsu iekšējās būtnes. Laime
(polaritāte) nāk/rodas no ārējās pasaules. Un, tā kā mēs tagad tik
dziļi esam iegremdējušies Vienotībā, tad vienīgais variants priekš mums tagad ir
– kļūt par mūsu prieka patiesā Avota pavadoni/ceļvedi.
Mēs varam ienest mūsu prieku
pasaulē, taču pasaule nevar ienest prieku mūsos. Slavenais
teiciens „būt pasaulē, bet ne no šīs pasaules” tagad izjūtams tik skaidri, kā
nekad agrāk. Mēs sākam peldēt virs mūsu dzīves tā, ka tas izraisa trakumu, taču
vienlaicīgi liek justies atbrīvojoši un mierpilni, ja mēs uzticamies procesam un atļaujamies mest izaicinājumu
gravitācijai.
Šī aptumsuma sviestmaize pārbīda dažus pamatīgus
zobratus, taču vēl svarīgāk, saskaņā ar Plejādiešu Augstākās Padomes teikto ir
tas, ka mēs mainām šablonus.
Tā kā mēs vēl joprojām lēnām virzāmies
uz mūsu jauno Dievišķības šablonu, Dievišķā Mīlestība vēl nav kļuvusi par mūsu
ikdienas realitāti, taču tikpat lielā mērā arī trīsdimensionālā pasaule, kurā
mēs esam pieraduši dzīvot, ir pārstājusi būt par mūsu ikdienas
realitāti.
Šīs bezgalīgās stundas „starp”, kad mums kā tiltiem
ir jāsavieno pasaules un jāturas pie ticības (tam,
ka viss, kas ar mums notiek, notiek uz labu) un cerības (uz to, ka visas mūsu darbības un „bez-darbības”,
kas balstās uz šādu nenoteiktību, beigu galā tiks bagātīgi atalgotas), kļūst
aizvien un aizvien mokošākas.
Mēs esam tik ļoti tuvu zeltam (Radīšanas Eliksīrs),
Universālajai MĪLESTĪBAI, dzīvības spēka Avotam, pārpilnībai - kā mūsu
iedzimtajām/dabiskajām tiesībām, svētajām savstarpējām attiecībām, dvēseles
saiknei ar savu domubiedru ģimeni, utt., ka atrasties tālu no
šīm enerģijām kaut tikai dienu jau ir nomācoši. Kad mēs nevaram elpot MĪLESTĪBAS daļiņas, kas ir tik ārkārtīgi
svarīgas jaunajai cilvēciskajai formai, tas burtiski liek justies
nomāktiem. Mūsu fiziskais ķermenis pilnīgi s-ā-p un ir kā salauzīts,
promesot patiesajam tā uzturēšanas Avotam, un mēs atrodamies kritiskajā punktā,
kad nekas cits nevar apmierināt vai piepildīt mūsu vajadzības.
Pagātnes trīsdimensionālie prieki/baudas vienkārši
mūs vairs nespēj uzturēt. Ēdiens nobāl salīdzinājumā ar to, ko patiesi vēlas
mūsu miesa (tās dimantiskā būtība), vingrinājumi vingrinājumu pēc, sekss seksa
pēc, ceļojumi ceļojumu pēc, darbs darba pēc, saskarsme saskarsmes pēc – tas
viss, labākajā gadījumā, ir banāli. Bez dzirkstošā mūsu Kristus „Es” mirdzuma,
ka pa pilienam iesūcas mūsu trīsdimensionālajā pasaulē, dzīve kļūst par mūžīgi
ziemīgu grūtsirdību. (Protams, kad mēs saistīti ar savas būtnes kodolu, kuru
ietver Māju enerģija, pat visbanālākā trīsdimensionālā pieredze kļūst
mistiska!)
UN TOMĒR ... lūk, mēs visi esam šeit, šajā milzīgajā
potenciāla (aptumsuma) portālā, kuru Plejādiešu Augstākā Padome (PAP) ir
nosaukusi par „Radīšanas Manifestāciju”, taču šķiet – bez vēlēšanās, bez gribas
kaut ko darīt vai iegūt.
Es pēc personīgās, nebūt ne vieglās pieredzes
uzzināju, ka tas viss ir lieliski organizēts; ka pirms mēs
spēsim kopradīt ar savu maģiju jaunu pasauli, mums ir „jāpiedzemdē”
(jāmanifestē) jauna Augstākā sevis pašu - kā apzinātu Dievišķā radītāju
versija. Ka šis ir paātrināts, taču daļēji pasīvs atklājumu,
saņemšanas, vilšanās, ļaušanas un mūsu spožuma, mūsu dziļākā, patiesākā „Es”,
kurš kalpo par mūsu maģijas sakni, piedzimšanas vērošanas ceļojums.
Taisnību sakot, tas mani mazliet samulsināja, jo
(manuprāt) es vienmēr esmu bijusi entuziasma pilna, gatava uzsākt daudzus jaunus
projektus, kad sapratu, ka diemžēl man nav pietiekami daudz enerģijas, lai
uzturētu visas šīs lietas, vismaz, pagaidām. (Lai gan jūtu, ka, tuvojoties
Saules aptumsumam, pārmaiņas ar mani notiek). Man tika teikts, ka vislielākā manifestācija, kādu mēs novērosim caur šo portālu,
būsim – atskan bungu rīboņa – MĒS PAŠI!
Ka mums vajag, pirmkārt, būt klāt mūsu parādīšanās procesā un
novērot manifestācijas, kuras pavada šo pāreju.
Un, spriežot pēc visa, tādu būs daudz.
Papildus mūsu Dievišķības izpaušanai, manī radās
sapratne par to, ka daudzas mūsu iepriekšējo un pašreizējo vēlmju manifestācijas
šajā laikā gatavojas caur Priekškaru iznākt virspusē. Tās ir lietas, pie kurām
mēs esam strādājuši, kuras esam gaidījuši kopš šī ceļojuma sākuma - zināmās un
nezināmās. Un dažos gadījumos šo „lietu” neesamība arī ir kļuvusi par ceļojumu
jeb radījusi ceļojumu. Pat dažas lietas, kas šķiet nav iespējamas (kā, piemēram,
Augšupejas/Pacelšanās ceļojuma pabeigšana) pēkšņi kļūst iespējamas tagad, un
viss, kas mums ir jāizdara, ir netraucēt mūsu pašu maģijai
radīt brīnumus.
Man tika parādīts, ka visas šīs milzīgās enerģijas
faktiskai fiziskajai manifestācijai savācas kopā – kā īsta viesuļvētra, kas
atnes sev līdzi vienlaikus daudzus vajadzīgus elementus. Ja mēs esam klātesoši
procesā, tad varam ieraudzīt, kā šīs enerģijas savērpjas ap mums, noliekot visu
savās vietās, pat neraugoties uz to, ka mēs mierīgi sēžam (tiesa gan – uz pašas
krēsla maliņas), brīnoties, kā tas viss saliksies/izveidosies.
Kā vienmēr, šis „kā” nav īsti mūsu darīšana. Pat, ja
mēs balansējam uz robežas, bet lielākajai daļai no mums tas tieši tā arī ir,
mums vienkārši ir JĀTIC mirkli ilgāk, ka mūsu sapņi ir reāli, un jāļauj šiem
varenajiem spēkiem vest mūs uz (iedvesmotu) rīcību, atceroties, ka beigas un sākums vienmēr notiek vienlaicīgi. Spiediens
ir vislielākais tieši pirms izlaušanās, un es nedomāju, ka jel kāds no mums
varētu noliegt to, ka spiediens tagad ir nežēlīgs. Šis ir „visu vai neko” laiks
un ikvienam no mums tagad ir vismaz viena dzīves joma, kura vienkārši vairs
nevar palikt tāda, kā bijusi.
Taču, lai gan es zinu, ka sadzirdēšu veselu kori
iebilstam, kad saku, ka nav nekādas jēgas mēģināt DARĪT kaut ko, lai kas tas arī
nebūtu, kas vēl nav „nobriedis” darbībai. Mēs šeit nevaram nekam likt notikt.
Mēs varam tikai vēlēties (lasīt: ļaut) ieviest mūsu vēlēšanās dzīvē. Mēs
virzāmies, kad tiekam virzīti. Mēs tagad zinām, ka visi centieni ir nezināšana
un, ja mēs stumjam sevi uz (piespiedu) rīcību, tā vietā, lai ļautu iedvesmai
sevi virzīt, rezultātā mēs riskējam saņemt kārtējo karmiski kroplīgu radīto, ko
neviens nevēlas.
************************************************************************************
Lorena
