pirmdiena, 2017. gada 5. jūnijs

Dissociācija

Dissociācija
“Dažos gadījumos apspiestās sāpes rada pieaugušā cilvēkā disasociācijas efektu. Pieaugušais bērns ir psiholoģiski atdalījies (disasociējies) no sava ķermeņa.” LSG 17. lpp.
Kā bērni mēs iemācījamies iziet no sava ķermeņa, lai atvieglotu sāpes, kuras izraisīja tas, kas tajā brīdī notika. Mēs bijām mūsu vecāku verbālo un fizisko uzbrukumu mērķis un tas mūs ļoti sāpināja, bet daudzi no mums pieredzēja vardarbību arī no ģimenes “draugu” un brāļu un māsu pus...es, kura turpinājās gadiem. Mēs iemācījāmies būt “kaut kur citur” kad tas notika. Mēs baidījāmies kaut ko teikt, jo mums bija bail, ka mēs tiksim pamesti un atstumti mūsu nestabilajās attiecībās, kurās mēs atradāmies.
Tā rezultātā mēs kļuvām par pieaugušajiem, kuri baidās no autoritātēm. Ja mēs baidījāmies no tēva, tad mums izveidojās bailes no vīriešiem. Ja mūsu māte ieņēma “vajātājas/uzbrucējas” lomu, mēs baidījāmies no sievietēm. Bet neskatoties uz to visu, mēs vēlējāmies, lai šie cilvēki mūs mīl. Kad viņi bija neapmierināti ar mums, mēs kļuvām par bezpalīdzīgiem bērniem, kuri nespēj izstāstīt savas puses skatījumu. Mēs pazaudējām savu patstāvību.
Šodien mēs atpazīstam savas uzvedības modeļus. Mēs zinām kas notiek, kad tā rīkojamies. Mums ir izvēle nelietot bērnībā apgūto izdzīvošanas uzvedību. Tā vietā PAB mums sniedz apliecinājumu, ka mēs esam pieauguši cilvēki un mūsu sajūtas ir svarīgas. Mums nav vajadzīga atzinība no citiem. Mēs esam kas mēs esam. Mēs varam paši sev jautāt, ko mēs vēlamies, tā vietā, lai meklētu atzinību izdabātu citiem cilvēkiem.
Šodien es uzmanīgi ieklausīšos savā sirdī. Es uzdrošināšos izteikties un atklāt savas sajūtas, zinot, ka neviens atstumtības paveids nesāpinās vairāk kā, kad es atstumju savu Patieso Es.