Emocijām ir divi galvenie avoti: bailes (un visas baiļu radītās sajūtas), un mīlestība (visas jūtas, kas balstās uz mīlestības). Mēs izjūtam gan vienu, gan otru, taču ikdienas dzīvē vairumam cilvēku dominē bailes.
Var teikt, ka mūsdienu pasaulē ierastās attiecības starp cilvēkiem 95% sastāv no bailēm un tikai 5% – no mīlestības. Protams, dažādos gadījumos šis procents var būt dažāds, taču pat tad, ja 60% baiļu pret 40% mīlestības, vienalga bailes dominē.
Lai saprastu šīs sajūtas, ir svarīgi noskaidrot dažus mīlestības un baiļu raksturlielumus, kurus es nosaucu “Mīlestības ceļš” un “Baiļu ceļš”. Šie divi ceļi ir tikai atskaites punkti, kas palīdz saprast, uz kā balstās mūsu dzīve.Tāds sadalījums ir tāpēc, lai veselajam saprātam būtu vieglāk saprast notiekošo un savā ziņā kontrolēt dažus mūsu pieņemtos lēmumus.
Parunāsim par šiem raksturlielumiem.1. Mīlestība neuzliek nekādas saistības. Bailes – tās ir vienas vienīgas saistības.
Ejot pa Baiļu ceļu, mēs darām vienu vai citu lietu tāpēc, ka mums tas Jādara, un arī no citiem mēs sagaidām, ka viņi rīkosies tāpat, jo tas ir viņu pienākums. Mums ir pienākumi, bet kā tikko parādās kaut kas, kas mums obligāti IR jāizdara, mēs sākam pretoties. Un, jo spēcīgāk pretojamies, jo vairāk ciešam. Agri vai vēlu mums rodas vēlme izvairīties no šiem pienākumiem. Turpretī mīlestība nepretojas nekam. Lai kas arī notiktu, mēs darām to vienkārši tāpēc, ka vēlamies. Viss pārvēršas labsajūtā – tā ir savdabīga spēle, kas nes prieku.
2. Mīlestība neko negaida. Bailes ir pilnas gaidu.
Bailēs mēs darām to vai citu tāpēc, ka domājam, ka mūsu pienākums ir to darīt, un no citiem atkal gaidām to pašu. Lūk, kāpēc bailes rada sāpes, bet mīlestība – nekad. Mēs uz kaut ko ceram, ja tas nenotiek, mums ir sāpīgi – mēs uzskatām, ka tas ir netaisnīgi. Mēs apvainojam citus par to, ka tie neatbilst mūsu gaidām.
Savukārt tad, kad mīli, tu neko negaidi. Mēs mīlam tāpēc, ka tā vēlamies.Un, ja citi cilvēki kaut ko dara vai nedara, tad arī tikai tāpēc, ka vai nu vēlas, vai – nevēlas – un tajā nav nekā personīga. Ja tu ne uz ko neceri un tas nenotiek, tad kur ir bēda? Mums nav nekādu nepatīkamu sajūtu, lai kas arī notiktu, tas derēs. Lūk, kāpēc iemīlējušos nekas neaizskar: viņi vienkārši neko nepieprasa no mīļotā, un nesasien viens otru ar pienākumiem.
3. Mīlestība ir balstīta uz cieņu. Bailes neciena neko, tajā skaitā neciena pat pašas bailes.
Ja es kādu žēloju, es viņu necienu. Viņš neprot pieņemt lēmumus? Taču, ja man kāda cita vietā jāpieņem lēmumi, tas nozīmē, ka es viņu necienu. Bet, ja es kādu necienu, tad cenšos ar šo cilvēku manipulēt.
Vairums gadījumu, kad mēs saviem bērniem cenšamies pamācīt kā dzīvot, mēs izrādam necieņu pret viņiem. Mēs viņus žēlojam, cenšamies kaut ko darīt viņu vietā, to, ko viņiem pašiem vajadzētu izdarīt.
Un, ja es necienu pats sevi, tad sāku sevi žēlot. Man šķiet, ka es neesmu gana labs, lai dzīvotu šajā pasaulē.Kā noteikt, ka tu sevi necieni? Pēc domas: “Ak, es nabadziņš! Man trūkst dotību, es esmu pārāk dumjš, pārāk neglīts, lai man kaut kas izdotos…” Žēlums pret sevi ir necieņas pret sevi sekas.4. Mīlestība nav žēlabaina: tā ne pret vienu neizjūt žēlumu, taču tā ir līdzcietīga. Bailes ir pilnas žēluma, tās žēlo visus.
Mēs žēlojam tos, kurus necienām, jo neticam, ka šie cilvēki ir pietiekami spēcīgi, lai ar kaut ko tiktu galā. Bet mīlestība citus ciena.
Ja mēs mīlam cilvēku, mēs ticam, ka viņš ir gana spēcīgs, gudrs un labs, lai dzīvē piepildītu savas vēlmes.Mums nekas nav jālemj viņa vietā. Viņš pats tiks galā. Ja netiks, mēs pasniegsim viņam roku, palīdzēsim uzslieties kājās un teiksim: “Tu vari! Pamēģini vēlreiz!” Tā ir līdzcietība, ne žēlums. Līdzcietība ir cieņas un mīlestības sekas, žēlums -necieņas izrādīšana un baiļu sekas.
5. Mīlestība bez minstināšanās uzņemas atbildību. Bailes izvairās no atbildības – taču tas nenozīmē, ka tās ne par ko neatbild.
Centieni izvairīties no atbildības – tā ir viena no lielākajām mūsu kļūdām, jo ikvienam solim ir sekas. Visam, ko mēs darām un par ko domājam, ir sekas. Kad mēs izdarām izvēli, mūs gaida atbilstošs rezultāts, noteikta reakcija. Bet rezultāts un sekas noteikti iestājas arī tajā gadījumā, ja mēs neizdarām izvēli.
Kā darbībai tā bezdarībai ir sekas. Lūk, kāpēc ikviens cilvēks pilnībā ir atbildīgs par savu rīcību.Pat tad, ja negrib atbildēt. Jā, bieži vien mūsu kļūdas cenšas izlabot citi cilvēki, taču mēs vienalga maksājam par savām pieļautajām kļūdām – un rezultātā maksājam dubultā. Kad kāds cits cenšas uzņemties atbildību par mūsu sastrādāto, tas noved pie vēl nopietnākām nepatikšanām.
6. Mīlestība vienmēr ir labestīga. Bailēm labestība nav raksturīga.
Baiļu ceļā mums ir ļoti daudz pienākumu un gaidu. Šajā ceļā mēs necienam, izvairāmies no atbildības un izjūtam žēlumu. Bet vai tad var labestīgas jūtas rasties tam, kurš cieš no neizbēgamām bailēm? Mēs jūtamies kā visa apkārtējā upuri, mēs pastavīgi esam nikni vai skumji, mēs esam greizsirdīgi un uzskatām, ka mūs nodod.
Dusmas nav nekas cits kā baiļu maska. Skumjas – tās ir slēptas bailes. Greizsirdība – tās ir maskējušās bailes. Ja mēs izjūtam šādas jūtas, kas balstās uz bailēm un rada vienas vienīgas ciešanas, mēs tikai varam tēlot labestīgos. Patiesībā mēs neesam labestīgi, jo jūtamies slikti un neizjūtam laimes sajūtu.
Bet, kad ej pa mīlestības ceļu, tev nav ne pienākumu ne gaidu. Tu nežēlo ne sevi, ne savu dzīvesbiedru. Viss ir labi kā ir – un tāpēc tava seja staro laimē. Tu esi apmierināts ar sevi un šī laime dara tevi labestīgu.
Mīlestība vienmēr ir labestīga, bet labestība dara mūs augstsirdīgus un atver mums visas durvis. Mīlestība ir dāsna. Bailes ir skopas, tās visu grib tikai sev un egoisms aizslēdz jebkuras durvis.7. Mīlestība ir bez nosacījumiem. Bailes vienmēr izvirza nosacījumus.
Baiļu ceļā mēs mīlam cilvēku, ja viņš ļauj ar sevi manipulēt, ja viņš ir labs pret mums, ja viņš atbilst tam tēlam, kurš radies mūsu iztēlē. Mēs izdomājam, kādiem jābūt apkartējiem, bet apkārtējie nav tādi un nekad nebūs – un mēs viņus par to nosodām, spriežam tiesu. Mēs kaunāmies par cilvēku, ja viņš nav tāds, kādu mēs viņu vēlētos redzēt. kad viņš neierakstās mūsu izdomātajā tēlā, tas mūs tracina, mulsina un izved. Taču tā ir tikai neīsta mīlestība.
Mīlestības ceļā nemēdz būt “ja”, tur nav nekādu nosacījumu.
Mēs mīlam cilvēku tādu, kāds viņš ir un mēs paši varam būt tādi, kādi esam. Un, ja mums nepatīk viņš tāds, kāds viņš ir, labāk vienkārši atrast kādu citu – tādu, kurš patīk vairāk.Mums nav tiesību nevienu mainīt un nevienam nav tiesību censties izmainīt mūs. Ja mums ir lemts mainīties, tad tikai tādā gadījumā, ja mēs paši to vēlamies – piemēram tad, kad esam nolēmuši pārtraukt savas ciešanas.
Vairums cilvēku visa sava mūža garumā iet pa baiļu ceļu. Viņi uztur attiecības, tāpēc, ka uzskata, ka tas ir viņu pienākums.Šo attiecību ietvaros viņi šo otru cilvēku sasaista ar visdažādākajām gaidām.
Visas drāmas un ciešanas rodas vien tāpēc, ka mēs izmantojam tos komunikācijas kanālus, kas radušies sen – vēl pirms mūsu piedzimšanas. Cilvēki nosoda viens otru, paši kļūst par upuriem, tenko ar draugiem par draugiem, mājās un bāros. Viņi kūda savus ģimenes locekļus vienu pret otru. Viņi uzkrāj emocionālo indi un nodod to tālāk mantojumā saviem bērniem.
“Paskaties uz savu papucīti! Paskaties, ko viņš sadarījis! Ceru, ka tu izaugsi ne tāds kā viņš! Visi vīrieši ir cūkas! Visas sievietes ir maitas!” Lūk, ko mēs daram ar cilvēkiem, kurus sakāmies mīlam – ar saviem bērniem, vecākiem, draugiem, dzīvesbiedriem..
Baiļu ceļā mēs izdomājam tik daudz apstākļu, cerību un pienākumu, ka gala rezultātā radām nosacījumus – tikai tāpēc, lai aizsargātos no emocionālajām ciešanām.
Patiesībā nekadiem nosacījumiem nav jābūt. Taču šie noteikumi ietekmē mūsu komunikācijas kanālu skaitu mūsu attiecībās, jo tad, kad cilvēki baidās, viņi melo.
Ja mēs ceram, ka cilvēkam jābūt tādam, viņš jūt, ka viņa pienākums ir būt tieši tādam. Lielā bēda ir tajā, ka viņš galīgi nav tāds, kādu viņu grib redzēt.
Kad viņš pret mums ir godīgs un paliek tāds kāds ir, tas mūs aizskar un satracina. Un tāpēc viņš melo, jo baidās tikt nosodīts. Viņš baidās, ka mēs sāksim viņu apvainot kādos nodarījumos, spriedīsim tiesu un nosodīsim – daudzas reizes par vienu un to pašu kļūdu.
Mīlestības ceļā valda taisnīgums. Ja cilvēks ir pieļāvis kļūdu, viņš maksā vienu vienīgu reizi par vienu kļūdu. Un, ja viņš no tiesas sevi mīl, tad gūs no šīs vienas reizes mācību.Un saviem dzīvesbiedriem un draugiem mēs liekam maksāt par viņu kļūdām tūkstoškārt. Rodas netaisnības sajūta un tā cērt arvien jaunas emocionālas brūces. Protams, ka rezultātā mēs vienkārši zaudējam, jo esam tam noskaņojušies.
Baiļu ceļā taisnīguma nav. Mēs uzvedamies tā, ka maksājam par vienu un to pašu kļūdu tūkstošiem reižu.
Cilvēki pamanās dramatizēt it visu, pat nenozīmīgākos notikumus. Un mēs redzam, ka visas šīs drāmas ir pilnīgi dabiskas ellei līdzīgas un tas notiek ar lielāko daļu ģimenes pāru, jo tie iet pa baiļu ceļu.
© Dons Migels Rīzs “Mīlestības meistarība”
Avots: http://www.econet.ru
Tulkoja: Ginta FS
