Kādu dienu es nolēmu izbeigt… aiziet no darba, pārtraukt attiecības, pietiek ar garīgumu…es gribēju izbeigt šo dzīvi. Devos pie sava padomdevēja uz pēdējo sarunu. Teicu: “Vai vari man pateikt kaut vienu iemeslu, kāpēc visu šo neizbeigt?”
Atbilde mani pārsteidza… “Paskaties te
apkārt.” Viņš teica. “Ko tu redzi? Es iesēju papardes un bambusa sēklas.”
Un turpināja: “Kad iestādīju papardes un
bambusu, tad ļoti labi par tiem rūpējos. Tiem bija pietiekami daudz gaismas. Es
tos laistīju. Papardes ātri vien izlīda no zemes un pārklāja to ar
brīnumskaistu zaļu paklāju. Bet pilnīgi nekas neizauga no bambusa sēklām. Bet
es nepadevos.”
“Otrajā gadā papardes zaļoja vēl dzīvīgāk
un krāšņāk. Un atkal- nekas neizdīga no bambusa sēklām. Joprojām es nepadevos.”
“Trešajā gadā joprojām nekas neizdīga no
bambusiem. Bet arī tad es neatkāpos.”
“Ceturtajā gadā- tas pats. Nekas neizdīga
no bambusa sēklām. Joprojām es nemetu visu pie malas.”
“Beidzot piektajā gadā uzdīga sīksīciņš
asniņš. Salīdzinot ar papardēm, tas bija mazs un nenozīmīgs. Bet pēc sešiem
mēnešiem bambuss izauga vairāk kā 100 pēdu garumā. Izrādās, ka biju pavadījis
piecus gadus, audzējot saknes. Tieši saknes padarīja bambusu stipru un sniedza
visu vajadzīgo, lai augs izdzīvotu. Dzīve nevienam nedod tādus pārbaudījumus,
kas nebūtu atrisināmi.”
“Vai
zini, ka patiesībā visu to laiku, ko dzīvē esi cīnījies, tu esi spēcinājis
savas saknes? Es nepadevos ar bambusa audzēšanu. Tāpat nepadodies arī tu.
Nesalīdzini sevi ar citiem. Bambusam ir pavisam cits mērķis un uzdevums nekā
papardei; bet abi izdaiļo mežu.”
“Pienāks arī tavs laiks. Tu augstu
pacelsies! Cik augstu? Cik garš izaugs bambuss?... tieši tik, cik varēs. Un tāpat
izaugsi tu- tik, cik varēsi. Nekad nenožēlo nevienu dienu.”
Labās dienas dod laimi,
Sliktās dienas sniedz pieredzi,
Abas ir dzīvei vajadzīgas.
Laime ļauj tev būt labam,
Pārdzīvojumi tevi spēcina,
Bēdas liek kļūt cilvēciskam,
Neveiksmes padara tevi pazemīgu,
Panākumi ļauj mirdzēt,
Bet tikai ticība virza uz priekšu!”
