Māsiņa pieveda pie gultas kādu nogurušu un noraizējušos militārpersonu.
Viņa teica vecajam vīram: “Pie jums atnācis dēls.”
Māsiņai nācās atkārtot šos vārdus vairākas reizes līdz pacienta acis atvērās.
Sirdslēkmes izraisītajās sāpēs, vecais vīrs tik tikko miglaini saskatīja jaunu cilvēku jūrnieka uniformā. Viņš pastiepa roku. Jūrnieks saņēma vecā vīra roku un, drošinot un spēcinot, paspieda to.
Māsiņa atnesa krēslu un jūrnieks apsēdās blakus gultai. Visu cauru nakti viņš nosēdēja pie vecā vīra gultas, turot viņa roku, un sakot tam mīlestības un spēcinājuma vārdus. Vairākkārt māsiņa ieteica jūrniekam iziet no palātas un kādu brīdi atpūsties.
Viņš atteicās. Kad vien dežūrmāsa ienāca palātā, viņa redzēja, ka jūrnieks nepievērsa uzmanību nekādiem apkārtējiem slimnīcas nakts trokšņiem- skābekļa balonu žvadzoņai, nakts personāla sarunām, citu pacientu saucieniem un vaimanām.
Medmāsa dzirdēja, ka jūrnieks šad un tad vecajam vīram pateica kādus labus un nomierinošus vārdus. Mirstošais neteica neko, tikai stingri turēja sava dēla roku. Jau pašā rītausmā vecais vīrs nomira. Jūrnieks atlaida nu jau bez dzīvības esošo roku un devās pie māsiņas, lai pavēstītu notikušo. Viņš pacietīgi gaidīja, kamēr medmāsiņa paveica savu darbu.
Beidzot viņa atgriezās un sāka izteikt līdzjūtības apliecinājumus, bet jūrnieks viņu pārtrauca.
“Kas bija šis vīrs?” viņš jautāja.
Māsiņa bija pārsteigta: “Viņš taču bija jūsu tēvs.”
“Nē, nebija. Nekad agrāk nebiju viņu redzējis.”
“Tad kāpēc neko neteicāt, kad pievedu jūs pie viņa gultas?”
“Uzreiz zināju, ka tā ir kļūda, bet es arī redzēju, ka vecajam vīram ir vajadzīgs viņa dēls, bet dēla te nebija. Kad sapratu, ka viņš ir pārāk slims, lai sāktu viņam skaidrot to, ka neesmu viņa dēls, vienlaikus zinot, cik ļoti esmu viņam vajadzīgs, es paliku. Vakar vakarā es ierados slimnīcā, lai sameklētu misteru Viljamu Greju. Viņa dēls vakar Irākā gāja bojā un mani atsūtīja viņam to pateikt. Kā sauca šo vīru?”
Māsiņa, asarām acīs, teica: “Viljams Grejs…”
Nākamreiz, kad esi kādam vajadzīgs…vienkārši esi. Paliec.
Viņa teica vecajam vīram: “Pie jums atnācis dēls.”
Māsiņai nācās atkārtot šos vārdus vairākas reizes līdz pacienta acis atvērās.
Sirdslēkmes izraisītajās sāpēs, vecais vīrs tik tikko miglaini saskatīja jaunu cilvēku jūrnieka uniformā. Viņš pastiepa roku. Jūrnieks saņēma vecā vīra roku un, drošinot un spēcinot, paspieda to.
Māsiņa atnesa krēslu un jūrnieks apsēdās blakus gultai. Visu cauru nakti viņš nosēdēja pie vecā vīra gultas, turot viņa roku, un sakot tam mīlestības un spēcinājuma vārdus. Vairākkārt māsiņa ieteica jūrniekam iziet no palātas un kādu brīdi atpūsties.
Viņš atteicās. Kad vien dežūrmāsa ienāca palātā, viņa redzēja, ka jūrnieks nepievērsa uzmanību nekādiem apkārtējiem slimnīcas nakts trokšņiem- skābekļa balonu žvadzoņai, nakts personāla sarunām, citu pacientu saucieniem un vaimanām.
Medmāsa dzirdēja, ka jūrnieks šad un tad vecajam vīram pateica kādus labus un nomierinošus vārdus. Mirstošais neteica neko, tikai stingri turēja sava dēla roku. Jau pašā rītausmā vecais vīrs nomira. Jūrnieks atlaida nu jau bez dzīvības esošo roku un devās pie māsiņas, lai pavēstītu notikušo. Viņš pacietīgi gaidīja, kamēr medmāsiņa paveica savu darbu.
Beidzot viņa atgriezās un sāka izteikt līdzjūtības apliecinājumus, bet jūrnieks viņu pārtrauca.
“Kas bija šis vīrs?” viņš jautāja.
Māsiņa bija pārsteigta: “Viņš taču bija jūsu tēvs.”
“Nē, nebija. Nekad agrāk nebiju viņu redzējis.”
“Tad kāpēc neko neteicāt, kad pievedu jūs pie viņa gultas?”
“Uzreiz zināju, ka tā ir kļūda, bet es arī redzēju, ka vecajam vīram ir vajadzīgs viņa dēls, bet dēla te nebija. Kad sapratu, ka viņš ir pārāk slims, lai sāktu viņam skaidrot to, ka neesmu viņa dēls, vienlaikus zinot, cik ļoti esmu viņam vajadzīgs, es paliku. Vakar vakarā es ierados slimnīcā, lai sameklētu misteru Viljamu Greju. Viņa dēls vakar Irākā gāja bojā un mani atsūtīja viņam to pateikt. Kā sauca šo vīru?”
Māsiņa, asarām acīs, teica: “Viljams Grejs…”
Nākamreiz, kad esi kādam vajadzīgs…vienkārši esi. Paliec.
Mēs neesam cilvēki, kuri iziet īslaicīgu garīgu pieredzi.
Mēs esam garīgas būtnes, kuras iziet īslaicīgu pieredzi cilvēka izskatā.
Mēs esam garīgas būtnes, kuras iziet īslaicīgu pieredzi cilvēka izskatā.
