Tajā dienā Pridža apprecējās ar Hitešu. Pēc kāzu ceremonijas
Pridžas māte pasniedza meitai tikko izveidotu bankas krājgrāmatiņu ar 1000
rūpiju noguldījumu.
Māte teica: “Pridža, ņem šo grāmatiņu. Glabā to kā savas
laulības dzīves ierakstu grāmatiņu. Kad jūsu jaunajā dzīvē notiek kaut kas
skaists, labs un atmiņā paliekošs, tad ielieciet kontā kādu naudiņu. Un
pierakstiet- par ko šo naudiņu ieliekat kontā. Jo laimīgāks un lielāks
notikums, jo lielāku summu noguldiet. Pirmo noguldījumu jau esmu izdarījusi. Turpmāk
papildiniet kontu abi ar Hitešu. Pēc gadiem, kad atskatīsities uz savu dzīvi,
tad redzēsiet cik daudz laimes jums bijis.”
Dodoties mājup Pridža to izstāstīja Hitešam.
Viņi abi šo atzina par lielisku ideju un ar ziņkāri gaidīja,
kad varēs veikt otro noguldījumu.
Pēc kāda laika krājgrāmatiņā bija parādījušies šādi
ieraksti:
7.februāris: 100 rūpijas- pirmā Hiteša dzimšanas diena pēc
mūsu kāzām
1.marts: 300 rūpijas- algas pielikums Pridžai
20.marts: 200 rūpijas- brīvdienu ceļojums uz Bali
15.aprīlis: 2000 rūpijas- Pridža palika stāvoklī
1.jūnijs: 1000 rūpijas- Hitešs saņēma paaugstinājumu darbā
…un tā tālāk…
Tomēr, gadiem ejot, abi sāka strīdēties par pavisam
ikdienišķām lietām. Savā starpā runāja aizvien mazāk. Viņi nožēloja, ka
apprecējuši visnejaukāko cilvēku pasaulē…vairs nekādas mīlestības…
Cik pazīstami, vai ne?
Kādu dienu Pridža teica savai mātei:
“Mamm, ilgāk vairs nevaram. Mēs izlēmām šķirties. Nespēju saprast,
kā reiz piekritu precēties ar šo cilvēku!”
Māte atbildēja: “Protams, meitiņ, neko darīt. Ja tas tā ir,
tad šķirieties. Tikai pirms tam, lūdzu, izdari vienu lietu. Atceries
krājgrāmatiņu, ko iedevu tev kāzu dienā? Vispirms izņem no tās visu naudu un
iztērē. Nav nekādas vajadzības atstāt kādas atmiņas par šādu bēdīgu laulību.”
Pridža piekrita.
Un tā, viņa devās uz banku, stāvēja rindā un grasījās
likvidēt kontu. Gaidot, Pridža ieskatījās grāmatiņā. Skatījās, skatījās, skatījās…
Atmiņā atgriezās iepriekš pieredzētais prieks un laime. Acīs
sariesās asaras. Viņa piecēlās un devās mājup.
Atgriezusies mājās viņa pasniedza Hitešam krājgrāmatiņu un
teica, lai pirms šķiršanās viņš iztērē tur noguldīto naudu.
Nākamajā dienā Hitešs atdeva grāmatiņu Pridžai atpakaļ.
Tajā viņa ieraudzīja jaunu noguldījumu- 5000 rūpijas. Un
blakus summai atradās ieraksts: “Šajā dienā es sapratu, cik ļoti visus šos
gadus esmu tevi mīlējis. Cik daudz laimes man esi devusi.”
Viņi apskāva viens otru un raudāja. Tad ielika krājgrāmatiņu
atpakaļ seifā.
Vai zināt, cik naudas viņi bija uzkrājuši, kad devās
pensijā?
Es to viņiem nepajautāju.
Domāju, ka naudai vairs nebija nozīmes pēc visa skaistā kopā
pieredzētā dzīves garumā.
P.S. Dzīvi veido pašu radītie mīļie un skaistie brīži. Lai skaistie
ģimenes notikumi svētīti laiku laikos un esiet iecietīgi un saudzīgi pret jebko,
kas varētu šīs atmiņas aptumšot! Tūlīt pat ieskatieties konta grāmatiņas
piezīmēs.
