Atkarība no uzslavas

Ja tevi šī tēma uztrauc, tad raksts ir domāts tev
Atkarība no uzslavas nav nekāda ‘’diagnoze’’ , tā ir daļa no mūsu pašapziņas līmeņa kā rezultātā cilvēks var izjust dažādus trauksmes stāvokļus, baiļu stāvokļus, nepieciešamību( uzmācīgu )  būt atzītam

Nepieciešamība izpatikt citiem – tā ir dabīga mūsu būtības daļa. Mums ir nepieciešams saņemt labvēlīgu atgriezenisko saiti no apkārtējiem cilvēkiem. Tas dod mums izpratni par to , ka mēs esam pieņemti , mēs patīkam, patīk tas, ko mēs darām un cilvēki vēlās būt mums blakus. Problēma tas pārvēršas tad, kad cilvēks nespēj sevi piesātināt ar šīm atzinības zīmēm.

Viņam vienmēr ir par maz .Un ne jau skopuma iemesla pēc , bet nespējot novērtēt to , ko viņam tikko iedeva. Dažreiz šis process pastāvīgos atzinības meklējumos pārvēršas par atkarību , no kuras cilvēks nespēj izkļūt . Kā gan savādāka ? Viņa pašvērtējums taču karājās uz mata galiņa vai arī ir kaut kur tik zemu, ka cilvēks nespēj to pacelt . Pie tam kvalitātei un

Protams, ka viss no bērnības. Bērnam nav bijusi iespēja un tiesības novērtēt savu rīcību pašam. Jo kā gan tu vispār vari pats par sevi kaut ko labu teikt ? Tā nav sabiedrībā pieņemts ! Tikai citi no malas var pateikt vai tu esi labs vai neesi , pareizi tu dari vai nē. Nu bet ja tevi tomēr paslavēja...tad tikai neliec viņiem pēc tam vilties. Savādāk tevi uzskatīs par neveiksminieku un neviens tevi nemīlēs. Nu un tā kā panākumus un sasniegumus var novērtēt tikai citi , tad kas gan viņus zina, tos citus , ko viņi tur var novērtēt un ko viņi savā galvā domā . Viņi var arī noraidīt, viņiem var arī nepatikt tas, ko tu dari. Un tāpēc, šī iemesla pēc, pat , ja tu izdarīji visu labi, tas vēl nenozīmē, ka tevi apslavēs tāpēc. 

Ir arī vēl cits variants, kad bērnu liela vai uz katra soļa  un viņam nav iespējas izveidot pašam savus orientierus , pēc kuriem viņš varētu vērtēt pats sevi un savu rīcību. Viņš tik ļoti pierod pie pastāvīgas uzslavas , ka, ja viņu pēkšņi nepaslavē , tad tā priekš viņa ir kā katastrofa vai kā nosodījums
Šeit ir pazīmes, kad tev ir atkarība no uzslavas:

1. Kā jau augstāk ir minēts, atzinības vienmēr ir par maz. Tikko kā cilvēku paslavēja , viņš uzreiz paliek vienaldzīgs pret uzslavu .Pats sev saka , ka kas tad tur tāds, neko jau viņš tādu baigo nav izdarījis un lielīties te nav ar ko.

2. No otras puses, ja tāds cilvēks ilgi nesaņem uzslavu , viņam sāk likties , ka viņu neviens nemīl , neciena, vai varbūt pat ienīst .Dažreiz viņš atrod iemeslus tam ( par maz strādāju) , bet dažreiz var arī neko neatrast ( es tik labi strādāju, bet neviens mani nenovērtē un nemīl )

3.Neskatoties uz šo vajadzību pēc uzslavas, cilvēks no tās  ļoti baidās. Ja kāds viņam ir izteicis kādu komplimentu, tad viņam uzreiz gribās pāriet uz citu tēmu, noslēpt to vai vispār aizbēgt. Priekš viņiem uzslava tad ir kā ‘’tevi ievēroja’’, ‘’tevi piefiksēja’’  . Tagad tevi sāks vairāk novērot un tikko kā tev kaut kas neizdosies , tā neviens tevi vairāk nemīlēs un no tevis aizgriezīsies. Vēl daudziem var arī patikt, kad kāds ierauga izdarīto darbu un saka :’’ OO, cik forši ! Kas to ir izdarījis? Kurš ir tas ģēnijs ? ‘’ . Tad ir tā, ka tevi atzina, bet nenoķēra .

4. Vēl tādam cilvēkam ir kāds savs ‘’elks’’, sabiedrībā pazīstams cilvēks, par kuru citi jūsmo vai viņam seko. Ja šī ‘’elka ‘’ rīcība barot kaķus pie ieejas durvīm tiek atzīta, tad tas apstiprina atkarīgā cilvēka rīcības pareizumu. Ja jau viņš uzskata , ka tā ir pareizi, tad arī es darot tāpat , rīkojos pareizi. Vēl kā atbalsts varbūt virtuālie draugi forumos vai soc. tīklu grupās.

Kaut kādas konkrētas rekomendācijas te īpaši nepalīdzēs . Šeit ir nepieciešams darbs ar savu domu izstrādāšanu, pagātnes pieredzes pārvērtēšanu . Šis nav vienkārši ‘’pieradums’’ , bet princips pēc kura cilvēks veido savu pasaules karti . Protams, ka ir nepieciešams padomāt par saviem nopelniem un sasniegumiem. Vienvārd sakot sākt pārskatīt savas bērnības kartes no pieauguša cilvēka skatu punkta.
 
Sevis Apzināšanās Skola