Tev nevar neizdoties
Tu reizēm vari nokrist uz ceļiem, jā, Tu vari attapties, stāvot sagrautu sapņu gruvešos, sapņu, kas vēl vakar likās tik īsti, kad biji jaunāks nekā šodien, pilns cerību un Tev bija vairāk laika sapņošanai, kad viss likās tik zināms kā bērnība – pilna ar gaismu un krāsām, ar sākumiem, kuru beigas šķita tik tālas, bet tomēr pienāca.
Tu iesaucies: “Vecā dzīve, kur Tu esi palikusi, kāpēc esi pametusi mani, ko esmu izdarījis ne tā?”, bet Tev nevar neizdoties.
Tu vari iet vai neiet pa ceļu, kuru zini vai nezini, griezties atpakaļ, pazaudēt savu ceļu, prātot, kurp nošāvi greizi, pazaudēt karti, pazaudēt citus un pazaudēt sevi prātojot. Tu vari maldīties un iekrist tumsā, bet Tev nevar neizdoties.
Tu vari pazaudēt nākotni, sapni par nākotni vai cerību uz sapni par rītdienu, kas pienāks vai nepienāks, pazaudēt vakardienas sapņus par rītdienu, kas nemaz nelīdzinās šodienai, bet Tev nevar neizdoties.
Tu vari apstāties, ievilkt elpu, sajust sirdi sitamies krūtīs, sajust dzīvības plūdumu sevī, dzīvi plūstam kā salauztu sirdi, vilšanos, izmisumu vai citas senas ilgas, ko nekad neesi spējis ietērpt vārdos, nemaz nerunājot par to apmierināšanu. Tu vari justies tik atvērts, tik ievainojams un atbilžu alkstošs, kāds Tu biji kā mazs bērns, kurš ir pārguris no nekontrolētās eksistences kakofonijas, nezinot, vai nākamais solis uz priekšu Tevi vedīs atpakaļ, vai solis atpakaļ vedīs Tevi uz priekšu, bet Tev nevar neizdoties.
Šodien Tu vari pārguris un iespēju un haosa grūdienu un vilcienu pārsātināts nokrist zemē ar lēmumiem, spiedienu un gaidām, kas šķietami nekad nebeigsies, ar skaņām un dusmām par būšanu cilvēkam pasaulē, kas kustas tik ātri, bet Tu liecies tik lēns. Tu vari sajust sevi uz zemes un sajust zemi Tevi turam, sajust tās cietību, veidu kā tā Tevi balsta, bez prasīšanas, bet Tev nevar neizdoties.
Tev nevar neizdoties, jo Tu pašreiz ievelc elpu, Tev ir dota vēl viena ieelpa, Tava sirds sitas, un Tu zini, ka esi dzīvs. Tu neko daudz vairāk nezini, un Tu nezini, kāds būs nākamais solis, bet, iespējams, kaut kur dziļi Tavos kaulos ir nojausma par soli, kas Tev tagad jāsper, un, iespējams, tas būs solis nespert soļus vispār, beidzot izvēlēties sajust savu elpu, beidzot sajust savu vēderu paceļamies un nolaižamies šajā Tavas jaunās dzīves jaunajā dienā, beidzot sajust savas nogurušās pēdas, iegrimstam stingri zemē, visbeidzot sajust jaunu un daudz stabilāku Zemi, kas vēl joprojām atgūstas no vecās zemes mēslojuma un no Taviem senčiem, kas tajā apglabāti, Zemi, kas Tevi tur, kas ļauj Tev elpot, stāvēt vai nestāvēt, krist vai prātot, ko nākotne sevī nes, jo tas viss tagad ir iemests nenoteiktībā, iemests atpakaļ haosā, no kura tas nācis. Bet Tev nevar neizdoties.
Tev nevar neizdoties, jo Tu esi dzīvs un elpo mirdzošā kosmosa elpu. Katra ieelpa ir uzvara, katra izelpa – svinības nevis par to, kāds Tu grasījies būt, bet par to, kāds Tu esi patiesībā. Tev nevar neizdoties, jo tagad esi klāt savai sirdij, savai sirdij, kas tik ilgi bija atstāta novārtā. Tu tiki piespiests kontaktēties ar savu sirdi, un neviens sasniegums dzīvē Tev nevarētu sniegt šādu dāvanu, kādu saņem pašreiz. Dāvanu uz neveiksmēm un griešanos pretī šīm neveiksmēm, uz iespēju tuvoties sev, turēt pašam sevi un vairs negaidīt, ka kāds Tevi turēs, uz iespēju elpot iekšā un ārā un nepalaist garām to brīnumu, to sajūtu, ka vēders ceļas augšā un laižas lejā, un neuzskatīt to par pašsaprotamu. Dāvanu sajust pašas primitīvākās, gudrības pilnās sajūtas plūstam caur Tavu ķermeni un vairs nebēgt uz nākotni, kurai tāpat ticēji tikai daļēji.
Tev nav neizdevies tāpēc, ka beidzot Tu esi ieradies. Tev nav neizdevies tādēļ, ka atkal esi atcerējies sevi, atcerējies dāvanu, ko biji aizmirsis, jo biji tik ļoti nobijies no neizdošanās.
Ļaunākais jau ir noticis, tāpēc tagad vari atpūsties šajā jaunajā pasaulē.
Nepastāv neizdošanās, izņemot sevis atstāšanu novārtā un katra dārgā mirkļa ignorēšanu. Tu vari justies kā neveiksminieks, jā, Tu vari raudāt un kliegt, lādēt Dievu un visumu, likteni un karmu, planētu novietojumu un visu pārējo, bet Tev nevar neizdoties. Pat Tavas asaras, kliedzieni, dziļākās vaimanas ir svētas un dzīves turētas. Fakts, ka tagad esi kontaktā ar sevi, vairs neesi nejūtīgs, bet gan dzīvs savā nejūtībā, nomodā savās sāpēs un priekos, ir zīme, ka Tu beidzot esi uz pareizā ceļa.
Ceļš, kuru Tu uzskatīji par īsto, tas, kurš izrādījās neīstais, tāpēc, ka tas veda uz neizdošanos, beigās izrādījās īstais ceļš, jo Tava neizdošanās ir bijis Tavs portāls, tātad Tev ir izdevies, un nav tāda pareizā vai nepareizā ceļa, ir vienīgi ceļš, pa kuru Tu ej.
Domāt par neveiksmēm ir tūkstoš reizes briesmīgāk nekā tās izdzīvot. Un Tev jāizdzīvo tikai īss brīdis no tā.
Kas savulaik likās kā murgs, nemaz tāds nav. Tā ir tikai nākamā ieelpa un nākamais sirds sitiens, un šīs sajūtas, kas dejo vēderā, krūtīs un kaklā, putnu skaņas pirms miega, vakara vēsma un kaķis, kurš saritinās Tev pie kājām, un tā senā sajūta, ka jūties salauzts, bet dzīvs, salauzts, bet tik sasodīti dzīvs, un tomēr nesalauzts.
Vēlme būt šeit. Saņemt drosmi būt šeit, neskatoties uz pagātni, neskatoties uz to, kas varētu vai nevarētu notikt, ejot pa neiemītām dzīves takām. Tu izvēlēsies pieņemt šo brīdi visā tā ne perfektumā tā vietā, lai nesaņemtu nekādu brīdi. Tu pieņemsi šo dzīvi, šo neizdošanos, šos panākumus, šo prieku, šīs sāpes, šo drosmi, šo mistēriju, šo raisošos vareno stāstu, un Tu mīlēsi to. Tu to mīlēsi pat tad, kad atklāsi, ka tas ir grūti, pat tad, kad nevarēsi to mīlēt. Tu to mīlēsi, mīlēsi savu nespēju to dažkārt mīlēt. Tev nevar neizdoties, jo Tu nevari tikt ierobežots, sakļauts. Tu nevari būt kaut kas, kas Tu neesi. Tu esi dzīvība, Tu esi katra svētīgā elpa, tā brīnuma sajūta, kas Tev piemita, kad biji bērns un vēl nezināji, kas ir neizdošanās. Tu esi piedzīvojums un gatavība krist un celties atpakaļ augšā, atkal krist, atkal celties un krist. Piecelties, nopurināties un stāvēt stalti, jo krišanā arī ir cieņa, cieņa atzīt, ka neesi vēl pabeidzis, ka Tu neesi spējīgs ietekmēt visu, kas notiek, un ka dažreiz Tev atkal ir jāiemācās mazliet pazemības, it kā Tu to nebūtu pazinis.
Tavs stāsts vēl nav pabeigts. Visi lieli varoņi krīt un šaubās par sevi, un bieži stāv uz padošanās sliekšņa. Drosme nav nedz brutāls spēks, nedz baiļu neesamība, bet gan vēlme justies atkal kā mazam bērnam, visu apšaubīt, un tad tik un tā piecelties, padoties un piecelties, neskatoties ne uz ko. Izgāzties, krist, atpūsties. Turpināt atpūsties. Piecelties. Ieelpot. Tad no pelniem atdzims jauns “JĀ” dzīvei, daudz spēcīgāks nekā jelkad agrāk, jo Tu tagad esi uzsūcis visu spēku no tā, ko viņi sauca par neizdošanos.
Bet ko gan viņi zina par drosmi?
Un, iespējams, Tev priekšā atkal būs neizdošanās, bet Tevi tas vairs neuztrauc, Tu esi gatavs izgāzties, jo dziļi sirdī, zini, ka Tev nevar neizdoties. Dzīve tagad ir piedzīvojums, nevis mēģinājums nekad neizgāzties vai izmisīga vēlme gūt panākumus, bet gan iespēja mīlēt sevi šeit, turēt sevi tik tuvu, kamēr Tu beidzot ej savu sirds ceļu, iespējams, daudz bezbailīgāk nekā jebkad agrāk, vairāk uzticoties gadījuma postījumiem, neizbēgamajiem nepareizajiem pagriezieniem, kas izrādās pareizie Tavam ceļam.
Tu neesi pazaudējis savu ceļu, bet gan atradis to. Tu neesi pazaudējis savu sirdi, bet gan nonācis tai tuvāk. Tu neesi uzveicis bailes, bet beidzot iedraudzējies ar tām. Tev nav neizdevies. Tev nevar neizdoties. Tava sirds jebkurā gadījumā nekad nav dzirdējusi par neizdošanos. Šī cilvēku valoda tev vienmēr ir bijusi pārāk sekla.
Dinozauri arī necieta neveiksmi. Tie dzīvoja, līdz atnāca uguns, tie baudīja katru mirkli. Tie daži pēdējie dinozauri, kas skatījās augšup degošajās debesīs, iespējams, tie lūkojās tajās prātojot. Paldies par doto dzīvību. Paldies par doto dzīvību.
Un tikšanos, jaunā zeme.
-Jeff Foster
* No angļu valodas tulkoja Madara Morusa speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
http://garavasara.com/articles/tev-nevar-neizdoties--2
Tu iesaucies: “Vecā dzīve, kur Tu esi palikusi, kāpēc esi pametusi mani, ko esmu izdarījis ne tā?”, bet Tev nevar neizdoties.
Tu vari iet vai neiet pa ceļu, kuru zini vai nezini, griezties atpakaļ, pazaudēt savu ceļu, prātot, kurp nošāvi greizi, pazaudēt karti, pazaudēt citus un pazaudēt sevi prātojot. Tu vari maldīties un iekrist tumsā, bet Tev nevar neizdoties.
Tu vari pazaudēt nākotni, sapni par nākotni vai cerību uz sapni par rītdienu, kas pienāks vai nepienāks, pazaudēt vakardienas sapņus par rītdienu, kas nemaz nelīdzinās šodienai, bet Tev nevar neizdoties.
Tu vari apstāties, ievilkt elpu, sajust sirdi sitamies krūtīs, sajust dzīvības plūdumu sevī, dzīvi plūstam kā salauztu sirdi, vilšanos, izmisumu vai citas senas ilgas, ko nekad neesi spējis ietērpt vārdos, nemaz nerunājot par to apmierināšanu. Tu vari justies tik atvērts, tik ievainojams un atbilžu alkstošs, kāds Tu biji kā mazs bērns, kurš ir pārguris no nekontrolētās eksistences kakofonijas, nezinot, vai nākamais solis uz priekšu Tevi vedīs atpakaļ, vai solis atpakaļ vedīs Tevi uz priekšu, bet Tev nevar neizdoties.
Šodien Tu vari pārguris un iespēju un haosa grūdienu un vilcienu pārsātināts nokrist zemē ar lēmumiem, spiedienu un gaidām, kas šķietami nekad nebeigsies, ar skaņām un dusmām par būšanu cilvēkam pasaulē, kas kustas tik ātri, bet Tu liecies tik lēns. Tu vari sajust sevi uz zemes un sajust zemi Tevi turam, sajust tās cietību, veidu kā tā Tevi balsta, bez prasīšanas, bet Tev nevar neizdoties.
Tev nevar neizdoties, jo Tu pašreiz ievelc elpu, Tev ir dota vēl viena ieelpa, Tava sirds sitas, un Tu zini, ka esi dzīvs. Tu neko daudz vairāk nezini, un Tu nezini, kāds būs nākamais solis, bet, iespējams, kaut kur dziļi Tavos kaulos ir nojausma par soli, kas Tev tagad jāsper, un, iespējams, tas būs solis nespert soļus vispār, beidzot izvēlēties sajust savu elpu, beidzot sajust savu vēderu paceļamies un nolaižamies šajā Tavas jaunās dzīves jaunajā dienā, beidzot sajust savas nogurušās pēdas, iegrimstam stingri zemē, visbeidzot sajust jaunu un daudz stabilāku Zemi, kas vēl joprojām atgūstas no vecās zemes mēslojuma un no Taviem senčiem, kas tajā apglabāti, Zemi, kas Tevi tur, kas ļauj Tev elpot, stāvēt vai nestāvēt, krist vai prātot, ko nākotne sevī nes, jo tas viss tagad ir iemests nenoteiktībā, iemests atpakaļ haosā, no kura tas nācis. Bet Tev nevar neizdoties.
Tev nevar neizdoties, jo Tu esi dzīvs un elpo mirdzošā kosmosa elpu. Katra ieelpa ir uzvara, katra izelpa – svinības nevis par to, kāds Tu grasījies būt, bet par to, kāds Tu esi patiesībā. Tev nevar neizdoties, jo tagad esi klāt savai sirdij, savai sirdij, kas tik ilgi bija atstāta novārtā. Tu tiki piespiests kontaktēties ar savu sirdi, un neviens sasniegums dzīvē Tev nevarētu sniegt šādu dāvanu, kādu saņem pašreiz. Dāvanu uz neveiksmēm un griešanos pretī šīm neveiksmēm, uz iespēju tuvoties sev, turēt pašam sevi un vairs negaidīt, ka kāds Tevi turēs, uz iespēju elpot iekšā un ārā un nepalaist garām to brīnumu, to sajūtu, ka vēders ceļas augšā un laižas lejā, un neuzskatīt to par pašsaprotamu. Dāvanu sajust pašas primitīvākās, gudrības pilnās sajūtas plūstam caur Tavu ķermeni un vairs nebēgt uz nākotni, kurai tāpat ticēji tikai daļēji.
Tev nav neizdevies tāpēc, ka beidzot Tu esi ieradies. Tev nav neizdevies tādēļ, ka atkal esi atcerējies sevi, atcerējies dāvanu, ko biji aizmirsis, jo biji tik ļoti nobijies no neizdošanās.
Ļaunākais jau ir noticis, tāpēc tagad vari atpūsties šajā jaunajā pasaulē.
Nepastāv neizdošanās, izņemot sevis atstāšanu novārtā un katra dārgā mirkļa ignorēšanu. Tu vari justies kā neveiksminieks, jā, Tu vari raudāt un kliegt, lādēt Dievu un visumu, likteni un karmu, planētu novietojumu un visu pārējo, bet Tev nevar neizdoties. Pat Tavas asaras, kliedzieni, dziļākās vaimanas ir svētas un dzīves turētas. Fakts, ka tagad esi kontaktā ar sevi, vairs neesi nejūtīgs, bet gan dzīvs savā nejūtībā, nomodā savās sāpēs un priekos, ir zīme, ka Tu beidzot esi uz pareizā ceļa.
Ceļš, kuru Tu uzskatīji par īsto, tas, kurš izrādījās neīstais, tāpēc, ka tas veda uz neizdošanos, beigās izrādījās īstais ceļš, jo Tava neizdošanās ir bijis Tavs portāls, tātad Tev ir izdevies, un nav tāda pareizā vai nepareizā ceļa, ir vienīgi ceļš, pa kuru Tu ej.
Domāt par neveiksmēm ir tūkstoš reizes briesmīgāk nekā tās izdzīvot. Un Tev jāizdzīvo tikai īss brīdis no tā.
Kas savulaik likās kā murgs, nemaz tāds nav. Tā ir tikai nākamā ieelpa un nākamais sirds sitiens, un šīs sajūtas, kas dejo vēderā, krūtīs un kaklā, putnu skaņas pirms miega, vakara vēsma un kaķis, kurš saritinās Tev pie kājām, un tā senā sajūta, ka jūties salauzts, bet dzīvs, salauzts, bet tik sasodīti dzīvs, un tomēr nesalauzts.
Vēlme būt šeit. Saņemt drosmi būt šeit, neskatoties uz pagātni, neskatoties uz to, kas varētu vai nevarētu notikt, ejot pa neiemītām dzīves takām. Tu izvēlēsies pieņemt šo brīdi visā tā ne perfektumā tā vietā, lai nesaņemtu nekādu brīdi. Tu pieņemsi šo dzīvi, šo neizdošanos, šos panākumus, šo prieku, šīs sāpes, šo drosmi, šo mistēriju, šo raisošos vareno stāstu, un Tu mīlēsi to. Tu to mīlēsi pat tad, kad atklāsi, ka tas ir grūti, pat tad, kad nevarēsi to mīlēt. Tu to mīlēsi, mīlēsi savu nespēju to dažkārt mīlēt. Tev nevar neizdoties, jo Tu nevari tikt ierobežots, sakļauts. Tu nevari būt kaut kas, kas Tu neesi. Tu esi dzīvība, Tu esi katra svētīgā elpa, tā brīnuma sajūta, kas Tev piemita, kad biji bērns un vēl nezināji, kas ir neizdošanās. Tu esi piedzīvojums un gatavība krist un celties atpakaļ augšā, atkal krist, atkal celties un krist. Piecelties, nopurināties un stāvēt stalti, jo krišanā arī ir cieņa, cieņa atzīt, ka neesi vēl pabeidzis, ka Tu neesi spējīgs ietekmēt visu, kas notiek, un ka dažreiz Tev atkal ir jāiemācās mazliet pazemības, it kā Tu to nebūtu pazinis.
Tavs stāsts vēl nav pabeigts. Visi lieli varoņi krīt un šaubās par sevi, un bieži stāv uz padošanās sliekšņa. Drosme nav nedz brutāls spēks, nedz baiļu neesamība, bet gan vēlme justies atkal kā mazam bērnam, visu apšaubīt, un tad tik un tā piecelties, padoties un piecelties, neskatoties ne uz ko. Izgāzties, krist, atpūsties. Turpināt atpūsties. Piecelties. Ieelpot. Tad no pelniem atdzims jauns “JĀ” dzīvei, daudz spēcīgāks nekā jelkad agrāk, jo Tu tagad esi uzsūcis visu spēku no tā, ko viņi sauca par neizdošanos.
Bet ko gan viņi zina par drosmi?
Un, iespējams, Tev priekšā atkal būs neizdošanās, bet Tevi tas vairs neuztrauc, Tu esi gatavs izgāzties, jo dziļi sirdī, zini, ka Tev nevar neizdoties. Dzīve tagad ir piedzīvojums, nevis mēģinājums nekad neizgāzties vai izmisīga vēlme gūt panākumus, bet gan iespēja mīlēt sevi šeit, turēt sevi tik tuvu, kamēr Tu beidzot ej savu sirds ceļu, iespējams, daudz bezbailīgāk nekā jebkad agrāk, vairāk uzticoties gadījuma postījumiem, neizbēgamajiem nepareizajiem pagriezieniem, kas izrādās pareizie Tavam ceļam.
Tu neesi pazaudējis savu ceļu, bet gan atradis to. Tu neesi pazaudējis savu sirdi, bet gan nonācis tai tuvāk. Tu neesi uzveicis bailes, bet beidzot iedraudzējies ar tām. Tev nav neizdevies. Tev nevar neizdoties. Tava sirds jebkurā gadījumā nekad nav dzirdējusi par neizdošanos. Šī cilvēku valoda tev vienmēr ir bijusi pārāk sekla.
Dinozauri arī necieta neveiksmi. Tie dzīvoja, līdz atnāca uguns, tie baudīja katru mirkli. Tie daži pēdējie dinozauri, kas skatījās augšup degošajās debesīs, iespējams, tie lūkojās tajās prātojot. Paldies par doto dzīvību. Paldies par doto dzīvību.
Un tikšanos, jaunā zeme.
-Jeff Foster
* No angļu valodas tulkoja Madara Morusa speciāli priekš www.garavasara.com
* Korektore: Liene Lāce
http://garavasara.com/articles/tev-nevar-neizdoties--2
