Galvenais emocionālās vardarbības mērķis – likt cilvēkam šaubīties par citiem un sevi, vājināt viņa gribu. Emocionālās vardarbības upuri ir cilvēki, kuri atrodas agresora tuvumā un piesaistījuši viņa uzmanību ar savām pozitīvajām īpašībām (vai rīcību), kuras nepiemīt agresoram, bet viņš tādas vēlētos. Tie var būt arī cilvēki, kas rada viņam diskomfortu. Sākotnēji agresora upuriem nav nekādu īpašu tieksmju uz mazohismu vai depresiju. Kopumā varam teikt, ka katrā personībā ir mazohisma iedīgļi, kurus var aktivizēt, ja ir tāda vēlēšanās.
Šie cilvēki ļauj maldināt sevi, pat neiedomājoties, ka partnerim var būt ļauni nodomi. Viņu priekšstatā par pasauli tas vienkārši nav paredzēts.
Viņi rada naivu un lētticīgu cilvēku iespaidu, neslēpj savu emocionalitāti un tādējādi izraisa agresorā skaudību.
Viņiem ir zems pašvērtējums un mēdz justies vainīgi. Jūtīgi pret kritiku, viegli ievainojami.
Šaubās par sevi un savu viedokli, nav pārliecināti par savām spējām.
Attiecībās ļoti pieķeras otram cilvēkam, gatavi burtiski atdot sevi visu.
Šīs īpašības palielina varbūtību nonākt attiecībās ar varmāku un kļūt par izkropļotas komunikācijas mērķi.
Izkropļotas komunikācijas pazīmes:
• Nicinājums un sarkasms joku aizsegā. Ķircināšana svešinieku klātbūtnē, cilvēka spējas domāt un pieņemt saprātīgus lēmumus apšaubīšana. Kaitinošas nopūtas, greizi skatieni, aizskarošas piezīmes. Ja šāda attieksme tiek sāpīgi uztverta, agresors to izsmej, cietušais tiek iztēlots kā paranoiķis. Viņu dēvē par histēriķi, nenormālo, trako.
• Nepārtraukta cieņas aizskaršana – uzbrucējs tik ilgi pārliecina partneri, ka tas nav nekā vērts, kamēr cietušais pats tam notic.
• Varmāka izvairās no tiešām atbildēm uz jautājumiem, neatzīst konfliktu, izsmej otra jūtas un sāpes.
• Agresoram cietušais ir kā objekts un “ar lietām” nesarunājas. Komunikācijā nav dialoga, ir norādījumi no augšas. Tā parāda, ka partneris nav līdzvērtīgs. Varmāka visu pasniedz tā, it kā viņš vienīgais zinātu patiesību, visu saprastu labāk. Tajā pašā laikā sarunā viņa argumenti bieži vien ir neatbilstoši un neloģiski, tās mērķis – novirzīties no problēmas risinājuma. Viņš vienmēr atrod veidu, kā izrādīties gudrākajam un apsūdzēt otru.
• Viņš var likt īstenot neizpildāmus pieprasījumus, lai būtu vēl vairāk iemeslu kritikai.
• Visbiežāk agresija izpaužas nevis tieši, bet caur tā saukto auksto naidīgumu. Varmāka runā aukstā, vienaldzīgā balsī, balss tonis dažreiz var paust slēptus draudus un satraukt. Viņš slēpj patieso informāciju. Lai to izdarītu, izmanto mājienus, neprecīzus faktus un pat vulgārus melus.
• Agresora uzvedība dzen upuri strupceļā. Ar vārdiem – viens, darbos – kas cits. Viņš var teikt, ka piekrīt priekšlikumam, bet sejas izteiksme liecina pretējo. Cietušais nevar precīzi noteikt, kā jūtas un ko domā, pārstāj sev uzticēties, arvien vairāk vaino sevi un mēģina attaisnoties.
Viena no raksturīgākajām komunikācijas varmāka-cietušais iezīmēm ir vainas pārlikšana. Vainīgs jūtas tikai upuris, agresors šo sajūtu projicē uz partneri.
Tuvām attiecībām ar agresoriem ir divas stadijas
Pirmā ir ievilināšanas stadija. Varmāka uzvedās tā, ka upuris apbrīno un jūsmo par viņu. No malas izskatās, ka tā ir liela mīlestība, kurai vienkārši neiespējami pretoties. Trauksmes signāli konfekšu-puķu periodā var būt:
– Viens no partneriem izjūt spriedzi. Iekšēja neizskaidrojama trauksme. It kā viss labi, bet “kaut kas nav tā”.
– Brīvības zaudēšana, nokļūšana partnera ietekmē. Maskējoties aiz rūpēm, partneris tiek pakāpeniski izolēts no viņa kādreizējā saskarsmes loka. Ideāli, ja cietušais paliek viens, bez draugu un tuvinieku atbalsta. Tā tiek novērsta iespēja sadumpoties.
Šajā stadijā norit upura destabilizācija, ticības zaudēšana sev. Upuris meklē atzīšanu un apstiprināšanu, bet par to maksā ar pakļaušanos arvien stingrākām agresora prasībām. Sākumā upuris pakļaujas, jo vēlas iepriecināt agresoru, bet vēlāk to dara aiz bailēm. Varmāka intuitīvi jūt cietušā neaizsargātību un tādējādi iegūst kontroli pār viņu.
Cietušais mēdz attaisnot partnera uzvedību: “Viņš tā uzvedas, jo ir nelaimīgs. Es ar savu mīlestību dziedēšu un nomierināšu viņu”. Viņš domā, ka pret viņu partneris rīkojas slikti, jo trūkst informācijas vai izpratnes: “Es visu paskaidrošu, viņš sapratīs un atvainosies”. Domā, kā atrast pareizos vārdus, lai visu izskaidrotu un nesaprot, ka agresors to nevēlas zināt. Apbruņojas ar pacietību un domā, ka visu var piedot.
Protams, upuris nevar nepamanīt un vienmēr pievērt acis uz partnera “ļoti dīvaino” uzvedību, kas sagādā tik daudz sāpes. Un tajā pašā laikā cietušais turpina idealizēt agresoru citos aspektos. Piemēram, slavē, kā viņš strādā, cik ir gudrs, labs kā tēvs vai māte, erudīts, prot radīt labu iespaidu, ar humora izjūtu utt.
Mēģina pielāgoties, saprast, ko vēlas sasniegt agresors un savu atbildības daļu tajā. Meklē loģisku izskaidrojumu partnera uzvedībai. Un saglabā attiecības, cerot, ka viņš mainīsies.
Ievilināšanas stadija var ilgt vairākus gadus. Kad cietušā griba ir paralizēta un viņš nevar aizsargāt sevi, attiecības pāriet otrā stadijā – atklātā vardarbībā.
“Noderīga lieta” pārvēršas par bīstamu pretinieku, skaudība pārvēršas naidā. Lietā tiek likti apvainojumi, sitieni “zem jostasvietas”, visa, kas partnerim dārgs, izsmiešana. Cietušais vienmēr atrodas agresijas gaidās – nicinošs skatiens, ledains tonis. Kad viņš mēģina runāt par savām jūtām, galvenā agresora reakcija – apklusināt viņu. Savā situācijā cietušais jūtas ļoti vientuļš, apkārtējie bieži vien nesaprot viņu, jo no malas viss izskatās pienācīgi.
Cietušais jūtas apjucis, tas rada stresu un kavē pretsparu. Viņš sūdzas par pastāvīgu nomāktību, nespēju koncentrēties, dzīvesprieka zudumu. Arvien vairāk šaubās par sevi un savām spējām.
Upuris joprojām domā, ka spēs izšķīdināt naidu savā mīlestībā. Bet agresoram upura labvēlība un piedošana izskatās kā uzvara, pārākums, tāpēc šī taktika izraisa vēl lielāku vardarbības vilni. Bet, ja upuris nesavaldās un izrāda atklātu naidu, agresors priecājas, jo viņa projekcija ir apstiprinājusies. Partneris ir ļoti slikts un pelnījis “pāraudzināšanu”. Tas ir vēl viens iemesls pārlikt savu vainu citam.
Tagad cietušais ir notverts lamatās – ja viņš pretojas, tad pats izskatās pēc agresora, ja nepretojas, cieš postošu ietekmi. Varmāka var neizskatīties pārāk ieinteresēts attiecībās, bet, ja cietušais mēģina tās pārtraukt, viņš sāk upuri vajāt un ļoti grūti atlaiž. Ja upurim nav vairs ko dot, viņš kļūst par agresora atklāta naida objektu. Mierīgi un klusi aiziet agresors nevar. Viņam nepieciešams saglabāt “es esmu labs” sajūtu, nevis ieraudzīt savas personības tumšo pusi, tāpēc viņš nomelno partneri, lai uz šī fona paliktu “balts un pūkains”.
Lai iemīlētu citu partneri, agresoram jāienīst iepriekšējais. Šķiroties viņš bieži vien vēršas tiesā, lai saglabātu ar iepriekšējo partneri kaut vai tādas attiecības un savu varu pār viņu.
Mijiedarbībā ar agresoru cietušais paliek viens pret vienu ar ļoti smagiem pārdzīvojumiem. Sākumā tas ir apjukums un aizvainojums. Viņš gaida atvainošanos, bet tās nebūs.
Kad cietušais beidzot saprot, kas ar viņu notika, iestājas šoks. Viņam šķiet, ka ir apmānīts, kļuvis par krāpšanas upuri. Un sirds dziļumos nespēj noticēt, ka tiešām tas noticis ar viņu.
Pēc šoka iestājas apātija un depresija – pārāk daudzas emocijas tika apspiestas. Cietušais var sākt vainot sevi. Zaudē pašapziņu, kaunas par savu rīcību, pārmet sev, ka cietis tik ilgi: “Man vajadzēja to saprast jau agrāk “, Man vajadzēja aizstāvēt sevi”!
Var sākties psihosomatiskas slimības: problēmas ar kuņģa-zarnu traktu, gremošanas, sirds un asinsvadu, ādas slimības.
Ja konstatē, ka iepriekš minētais apraksts raksturo tavas attiecības, liela varbūtība, ka vienīgais veids, kā no tām izkļūt, ir šķiršanās.
Analizē situāciju, nejūtoties vainīgs. Tu neesi vainīgs, ka pret tevi tā izturējās. Tu esi cietušais.
• Atzīsti, ka mīlētais cilvēks rada draudus. Un efektīvi aizsargāties var, tikai izkļūstot no viņa ietekmes.
• Maksimāli norobežojies no agresora fiziski. Atrodi atbalstu pie citiem cilvēkiem vai psihologa.
• Būtu labi, ja kāda neieinteresēta persona palīdzētu palūkoties uz situāciju no malas un saredzēt to iespējami objektīvi.
• Atceries, ka jebkuras izmaiņas upura uzvedībā izraisa agresijas pieaugumu un provokācijas. Rūpējies par savu drošību.
• Pārstāj attaisnoties un saproti, ka jebkurš dialogs ir bezjēdzīgs. Ja vēlies par kaut ko vienoties ar partneri, dari to trešās personas klātbūtnē un visu fiksē rakstiski. Tas nedod garantijas, bet palielina iespējamību, ka vienošanās tiks pildīta.
• Atļauj sev būt dusmīgam uz agresoru un izpaud dusmas drošā vidē. Ne uz agresoru, protams. Svarīgi ļaut izpausties ilgi krātajām emocijām. Dauzi spilvenu, kliedz, uzraksti savas izjūtas – jebkuru drošs veids ir derīgs.
• Dod sev laiku, lai atgūtu pašapziņu. Šī pieredze palīdzēs kļūt stiprākam, labāk izprast cilvēkus. Paņem no tās vērtīgo un atlaid situāciju.
Autore – psiholoģe Jekaterina Gončaruka
