Inese Krūmiņa par sistēmisko fenomenoloģiju mani ieintriģēja, stāstot, ka zinātnieki uzskata: tā ir ezoterika, turpretī ezoteriķi iebilst – tā taču ir zinātne! Kas ir šī metode, kas palīdz ne vien ar prātu, bet arī emocionāli sakārtot attiecības gan ar dzīvajiem, gan sen mirušajiem tuviniekiem?
Inesi daudzi pazīst kā biedrības 3 x 3 padomes priekšsēdētāju, biedrības rīkoto ģimeņu saietu vadītāju, kā pedagoģi, arī kā sešu pieaugušu bērnu mammu. Tagad viņa nolēmusi kļūt par sistēmiskās fenomenoloģijas grupu treneri un mācās Jauno psiholoģiju centrā.
Raksturo pavisam īsi, kas ir sistēmfenomenoloģija!
Mēs nedzīvojam haosā, bet gan sistēmās, un ir likumības, pēc kurām tās darbojas. Sistēmfenomenoloģija ir palīdzības metode, kas veic sakārtojumu gan mazākām sistēmām – ģimenēm, gan lielākām – biznesa projektiem, sabiedriskajām struktūrām un pārbauda, vai tiešām darbojas visas to likumības. Atrodot vājās vietas, kur kāds no sistēmas likumiem netiek ievērots, un tās izlabojot, diezgan viegli sakārtojas arī viss pārējais.
Par sistēmfenomenoloģijas tēvu pieņemts uzskatīt Bertu Helingeru. Viņam ir daudz sekotāju, kuri izveidojuši savus virzienus, attīstījuši un paplašinājuši viņa idejas.
Kā iepazinies ar šo nozari?
2008. gadā 3 x 3 vadības nometnē Aloīda Jurčenko pieteicās veidot ievirzi par mūsu spēka avotiem, par to, ko mēs varam smelties no dzimtas saknēm. Nodarbībās bija praktiskā daļa, kur es pirmo reizi saskāros ar sakārtojumu jeb, kā citi saka, izvietojumu. Būtība – izveidojot konstelāciju jeb savstarpējo izvietojumu, cilvēks kaut ko ierauga no malas un saprot sistēmu, kuras iekšienē nebija kaut ko saskatījis. Tas viņam ļauj rīkoties precīzāk, harmoniskāk, kaut ko pieņemt, kaut ko atlaist, izlīdzināt spriegumus, kas sistēmā pastāv, un dzīvot laimīgāk.
Bertam Helingeram ir grāmata par paliekošu laimi. Viņš saka, ka laime nav kaut kas acumirklīgs un garāmskrienošs, kas parādās un pazūd. Laime var būt paliekoša. Viņš tā skaisti personificē: “Tas ir tajā gadījumā, ja viņai pie mums patīk.”
Tev jauks uzraksts uz pastkastītes pie vārtiņiem – Man te patīk dzīvot.
Jā, tas domāts ne tikai vietas, bet arī laika izpratnē.
Nesen kāda kolēģe sacīja – tādas laimes nemaz nav, bet ir mazi prieka uzplaiksnījumi, laimes brīži.
Tomēr domāju, ka cilvēki, kuri apzināti ar sevi strādā, var sasniegt tādu laimes stāvokli. Neteikšu, ka tas ir absolūtās laimes stāvoklis, ko austrumnieki sauc par nirvānu un kas mūsdienu Rietumu civilizācijas apstākļos nav iespējams, bet var panākt daudz izlīdzinātāku, harmoniskāku ritmu, harmoniskāku saspēli starp kāpumiem un kritumiem. Ja mūsu iekšējā pasaulē nav ļoti dziļu kritumu un, iespējams, nav arī elpu aizraujošu uzlidojumu kosmosā, tomēr šī harmoniskā, izlīdzinātā sajūta ļauj mums nodzīvot daudz laimīgāk un priecīgāk.
Pašlaik Rīgā ir vismaz trīs iespējas apgūt sistēmfenomenoloģiju un kļūt par speciālistu, kam grūti atrast īsto vārdu, – teiksim, par terapeitu jeb treneri. Man labāk patiktu vārds treneris, taču šo terminu daudz lieto neirolingvistiskajā programmēšanā. Taču tās nav arī terapeita un pacienta attiecības, jo tas, kurš veic sakārtojumu otram, kuram tas ir nepieciešams un kuram ir jautājumi, palīdz šim cilvēkam pašam spert kādu soli risinājuma virzienā.
Ar ko treneris atšķiras no psihologa?
Viņam ir izpratne par sistēmu, par struktūru darbību. Ir dažas paralēles ar spoguļotājiem, ar psihodrāmu, ar geštaltterapiju, tomēr sistēmfenomenoloģijā lielā mērā pats sakārtojums ir process, kas ļauj mums piedzīvot pārmaiņas ar sajūtām. Tas vairāk ir emocionāls, nevis kognitīvs process.
Kā notiek pārmaiņas?
Ir iespējams atrisināt sasāpējušas attiecības ar kādu tuvinieku, kura, iespējams, vairs nav šajā saulē. Procesa sākumā cilvēks izvieto telpā aizvietotājus, kuri aizstāj konkrētajā problēmsituācijā svarīgas personas vai figūras. Terapeita jeb trenera darbs ir novērot, kāda ir dinamika starp figūrām, kā aizvietotāji izturas, piemēram, kurš jūtas komfortabli, kurš – ne, kurš jūtas lielāks par pārējiem, kurš – mazāks.
Cik grupā ir cilvēku?
Kā kuro reizi, dažā grupā ir pieci, citā – trīsdesmit. Helingeram dažkārt zālē bija divi simti!
Sakārtot attiecības ar kādu jau mūžībā aizgājušu tuvinieku, piemēram, meitai ar māti?
Jā, var atrast kaut ko būtisku, kas var būt izlīguma pamatā. Tas dod ļoti lielu emocionālu atvieglojumu.
Bet bijušos aizvainojumus visi aizgājējiem taču ir piedevuši.
Zinām, ka tas ir jādara, un ar prātu esam piedevuši divtūkstoš reižu. Bet, ja atmiņās atkal atgriežamies tajās situācijās, kas kādreiz ir emocionāli aizskārušas, un emocijas nav izlīdzinātas, šī piedošana ar prātu neko nav devusi.
Jā, piekrītu… Ar prātu sen esmu piedevusi tēvam man 19 gadu vecumā iecirstu pļauku par, viņaprāt, nepiemērotu balles kleitu, ko biju aizņēmusies no draudzenes, bet nezinu, vai piedevu arī emocionāli.
Vēl kāds piemērs. Uz treniņgrupu atnāk vīrietis, kurš saka: mamma man deva to, ko varēja, esmu ar viņu izlīdzis, bet redzēt negribu. Vai šis izlīgums ir īsts? Vai tā tomēr ir samierināšanās un distancēšanās? Reizēm ar emocionālajiem nospiedumiem, kas palikuši attiecībās ar tiem cilvēkiem, kuri jau ir projām, ir daudz vieglāk strādāt, nekā uzlabot attiecības ar līdzās esošajiem. Varam domās veidot dialogus ar dvēselisko daļu, kura, ticam, ir labvēlīga un pozitīva, un neskart ego daļu, kuras dēļ mums cilvēka dzīves laikā bija negatīva emocionālā pieredze.
Kā šādas dēla un mātes attiecības treneris sakārto?
Vīrietim tiek palūgts izvēlēties aizvietotājus viņam pašam un mammai. Tad cilvēki, kuri nezina šo divu personu attiecību vēsturi, sāk savstarpēji mijiedarboties. Viens grib panākt tuvāk, otrs – aizgriezties. Vienam var būt sajūta, ka viņš ir maziņš, vai vēlme pietupties vai apsēsties. Iespējams, parādīsies vēl kāda figūra. Dažkārt tas, cik skarbas ir attiecības starp māti un dēlu, nav viņu problēma, bet, iespējams, mātei bijušas problemātiskas attiecības ar saviem vecākiem. Viņa tajās ir iesprūdusi, tāpēc nespēj veidot veselīgas attiecības ar dēlu. Bieži vien ļoti liels atvieglojums ir ieraudzīt, ka mamma nav izgudrojusi šos strīdus un skandālus, bet tie notiek tāpēc, ka viņa nevarēja kaut ko atrisināt attiecībās ar saviem vecākiem.
Sakārtojumos esmu piedalījusies diezgan daudz reižu. Aizvietotāji attiecīgajai problēmai pieslēdzas tik pilnīgā veidā, ka cilvēks ir pārsteigts, ka viņa un tuvinieku aizvietotāji nez no kurienes ņem vārdus, frāzes un intonācijas, ko viņš patiešām ir piedzīvojis.
Bet viņš taču dod šiem cilvēkiem ievirzi, piemēram, pēdējais strīds ar mammu bija par to un to?
Mēs, sistēmfenomenoloģijas studenti, kursos veicam nelielus izvietojumus, kas saistīti ar mums pašiem. Dažreiz tā ir problēmu risināšana, citreiz – diagnostika. Piemēram, kādā nodarbībā mums vajadzēja izvēlēties aizvietotājus sev un saviem vecākiem un izvērtēt, ar kuru ir lielāka iekšējā saikne – ar māti vai tēvu. Pēc tam pievienot savu partneri un paskatīties, kā šīs sistēmas dinamika mainās. Brīdī, kad šo papildu figūru pievienoju savai sistēmai, sieviete, kura aizvietoja manu māti un kuru es grupā pazīstu kā ļoti klusu un mierīgu cilvēku, pēkšņi sāka uzvesties ļoti dīvaini. Viņai vajadzēja uzkāpt kaut kur augstāk, izrādīties daudz lielākai, viņa kļuva agresīva un kādā brīdī pagriezās pret manis aizvietotāju un sāka kliegt: “Ar kuru galu tu domā?!” Jutos tā, it kā dažās sekundēs būtu atgriezusies 38 gadus senā pagātnē, kad saistībā ar iziešanu pie vīra bija konflikts, kurā patiešām šādu frāzi dzirdēju.
Pati izvēlējies šo aizvietotāju?
Jā, taču biju izvēlējusies neitrālu, nebūt ne tik dinamisku vai autoritatīvu personu, kāda bija mana mamma. Aizvietotāja pati bija pārsteigta par tik spēcīgām jūtām. Viņa atzina, ka nesaprot, kā var būt tik liela vēlme uzspiest savu gribu.
Bieži vien man pašai, kad esmu aizvietotāja svešas personas sakārtojumā, emocijas ir tik spēcīgas, ka raudu.
Bet kā tu saņem impulsu tādai uzvedībai?
Man saprotamākais skaidrojums ir tāds: mūsu smadzenes ir dzīva sistēma, kurā ir desmitos miljonu mērāms skaits neironu. Daži no šiem neironiem ir diezgan vienkārši, bet citi ir ļoti sarežģīti. Ja neironus salīdzinām ar bērnu laistiem gaisa pūķiem, kam ir galva ar pušķi un gara aste, iedomāsimies, ka vieniem neironiem šie pušķi ir vienkārši, savukārt otriem – ļoti, ļoti sarežģīti. Rezonanse veidojas starp vienādiem neironiem. Tātad iespējams, ka, esot sakārtojumā, uztveram signālus no tā cilvēka, kurš sēž malā, par kura situāciju ir stāsts un kura lauks ir izveidojies. Viņa emocijas ietekmē mūsu neironus, un mēs reaģējam līdzīgi.
Katoļi praktizē aizlūgumus par dzimtas sakņu dziedināšanu.
Atšķirība ir tā, ka, meklējot problēmsituāciju, parasti atrodam vienu vai dažus punktus. Ja veicam aizlūgumu, mūsu ieguldītā jauda, nolūks, vēlēšanās, enerģija tiek sadalīta, jo mums ir divi vecāki, četri vecvecāki, astoņi vecvecvecāki, tālāk – 16, 32, 64, 128… Tātad, ja runājam par septiņām paaudzēm, kas atbilst reliģiskajiem priekšstatiem, kur šie dzimtas liktenīgie nospiedumi jeb tēvu tēvu grēki piemeklē bērnus līdz septītajam augumam, stāsts ir par kopienu, kas sastāv no 256 cilvēkiem. Ja aizlūdzam par dzimtu kopumā, mūsu vēlme jeb enerģija sadalās 256 mazos gabaliņos un katram tiek mazliet. Bet, ja visu enerģiju raidām tajā virzienā, kas nosacīti ir slimā vieta, varam strādāt ātrāk un efektīvāk, lai gan būtībā process ir līdzīgs.
Dzimta vai ģimene kā sistēma? Tādā aspektā līdz šim netiku par to domājusi.
Sistēma darbojas pēc četriem galvenajiem likumiem. Pirmais ir veseluma jeb pilnīguma likums. Ja gribam, lai ģimene un dzimta pilnvērtīgi darbotos, tai jābūt pilnvērtīgai sastāva ziņā. Tas nozīmē, ka aizmirst kādu, izraidīt, noliegt vai nerunāt par viņu nozīmē radīt emocionālu vakuumu, kuram pievilksies kāds no dzimtā dzimstošajiem bērniem. Emocionālā ziņā mazuļi ir ļoti lojāli pret dzimtu kā sistēmu kopumā. Viņi mīlestības dēļ sāk darīt kaut ko, kas būtībā nav viņu pašu. Es to saucu par vilkmi un salīdzinu ar malkas plīti. Ja šīberi aizveru, siltums saglabājas, bet, ja aizvērtnī būs caurums, vilkme būs visu laiku, siltums tiks izvilkts no plīts. Ja ir vilkme, tie, kuri ir vieglāki, aiz tīras mīlestības ieskrien šajā caurumā.
Esmu to dzīvē izjutusi uz savas ādas. Ar hronoloģisku precizitāti manā dzīvē nākuši tādi paši notikumi kā mammai.
Atceros, kaimiņiene savai mātei nebija piedevusi to, ka pusotra gada vecumā tika atdota audzināšanai vecmāmiņai. Viņa bēdājās, ka pati nav spējusi izveidot harmoniskas attiecības ar partneri.
Jā, tās ir ļoti lielas sāpes. Mazam bērnam viss sabrūk, jo līdz septiņiem gadiem mamma ir visa viņa pasaule.
Izrādās, sievietēm problemātiskas partnerattiecības veidojas, ja augot bijuši sarežģījumi attiecībās ar jebkuru no vecākiem. Ideālais modelis ir tautasdziesmās apdziedātais – tēva dēli un mātes meitas. Tas nozīmē, ka bērni izgājuši pilnīgu savas bērnības attīstības ciklu. Agrīnajā posmā viņiem bijis gana daudz saskares ar mammu, un tā bijusi pozitīva. Pēc tam varējuši palielināt savu lauku un saslēgties ar tēti, un arī tas bijis pozitīvi. Sasniedzot pubertāti, viņi nonākuši atpakaļ sava dzimuma laukā: meitene iegājusi pubertātes vecumā no sievišķīgās puses, puisis – no vīrišķīgās. Tad izaug tēva dēls un mātes meita, kuri ir cienījami, līdzvērtīgi, kuriem ir skaidrs, kā veidot attiecības, jo viņiem ir iepriekšējā bāze.
Pārējā sabiedrības daļa ir tēta meitas un mātes dēli. Ja meitām bērnībā tēta ir par maz – vai nu šķīries, vai emocionāli nepieejams, vai ļoti daudz strādā, un viņam nav meitām laika –, tad vilkme, caurums, tēta laukā ir lielāks. Meitas iestājas tajā, kļūst par tēta meitiņām. Ja, tēlaini runājot, tēta ir par daudz, viņš ļoti kontrolē, ir ļoti stingrs, atkal izveidojas cieša emocionālā sakabe, kaut arī negatīva, un atkal meita paliek tēta laukā.
Ja meitām ir par maz mammas, viņas, glābiņu meklēdamas, iekāpj tēva laukā. Savukārt, ja mammas ir par daudz, atkal iekāpj tēta laukā. Visos šajos gadījumos sievietei vēlāk ir ļoti grūti izveidot partnerattiecības. Kā spoguļattēlā to visu var attiecināt arī uz puišiem.
Atgriezīsimies pie sistēmas likumiem!
Pirmais bija pilnīguma likums, otrais – hierarhijas likums. Vecāki it kā stāv uz augstāka pakāpiena, bērni – uz zemāka. Ja apmainās vietām un bērni it kā kļūst par savu vecāku vecākiem, sistēma buksē un emocionālā līmenī atkal rodas problēmas. Tas, kurš piedzimis pirmais, ir prioritārs pret to, kurš piedzimis pēc tam. Tas attiecas uz cilvēkiem, savukārt attiecībā uz pašām sistēmām prioritāra ir jaunākā. Kad cilvēks ir izaudzis un izveido savu ģimeni, tā ir jaunāka sistēma un tai jābūt prioritārai pret vecāku ģimeni.
Trešais ir līdzsvara likums attiecībā uz došanu un ņemšanu. Ceturtais – attīstība. Ja sistēmā kaut kas neļauj attīstīties, to nostums malā.
Kamēr partnerattiecībās pastāv līdzsvars došanā un ņemšanā, ļoti ilgi var noturēties paliekošās laimes stāvoklī. Ja viens kļūst vairāk devējs, viņš it kā izaug lielāks, jo ir svarīgāks, galvenais. Otrs tajā rīcībā, ko uztveram ar emocijām, it kā saraujas, kļūst mazāks un, tā kā ir spiests būt ņēmējs, arvien mazāk grib uzņemties atbildību. Ja viņš vēlas izlīdzināties, pirmais solis ir it kā noniecināt saņemto. Tas netiek darīts, lai ieriebtu, bet, ja pateiks, ka saņemtais nemaz nebija tik vērtīgs, varēs ātrāk tikt līdzsvarā.
Tādējādi bieži nonāk situācijās, uz ko tendētas stiprās latviešu sievietes. Daudzas sūdzas, ka vīrs nav aktīvs, ka viņu nekas neinteresē. Bet stiprajām kādā brīdī pašām bija ļoti ērti un patīkami būt devējām, un tagad distance ir pārāk liela.
Vai sistēmas sakārtojums palīdz arī tad, ja cilvēkam, piemēram, ir problēmas attiecībās ar naudu?
Jā, grupā bija kāda sieviete, kuras vecmāmiņa ļoti traģiskos apstākļos bija zaudējusi dzīvesbiedru. Šis pārdzīvojums psihes neapzinātajā daļā bija atstājis tik lielu nospiedumu, ka jēdziens bagātība bija saplūdis kopā ar jēdzienu nāves briesmas. Ja bagātība ir nāves briesmas, tad rīkojamies tā, lai no tām izvairītos. Līdz ar to pilnīgi neapzināti provocējam situācijas, kurās iepriekš iekrāto zaudējam. Šķiet, tā ir neveiksmju virkne tieši ar naudu, bet patiesībā sieviete nav izsērojusi un nav atlaidusi savā apziņā nodarīto netaisnību – kara laikā viņas acu priekšā nošauts vīrs. Kopš tā laika dzimtā darbojas princips – bagātība ir nāves briesmas. Tas notiks tik ilgi, līdz kāds saņems dūšu un atlaidīs pāridarījumu.
Vai šādos gadījumos cilvēks pats var apdomāt, kas dzīvē nav tā, kā vēlētos, un kāpēc?
Protams, var mēģināt. Mēs ļoti daudz varam paļauties uz savām ķermeniskajām sajūtām. Noteiktās situācijās mūsu ķermenis kļūst pacilāts, dziedošs vai arī negācijās saraujas. Piemēram, agrāk, kad nebija ultrasonogrāfijas un bērniņa dzimumu uzzināja tikai pēc viņa piedzimšanas, kāda māte pēc dzemdībām vilšanās intonācijā pateica: “Vai, meitene…”, bet cita gavilēja: “Meitenīte!” Kas šajā brīdī notiek ķermenī? Šādā veidā analizējot, pārskatot savas dzimtas locekļus – tēvu, māti, vecmāmiņas, vectētiņus, brāļus, māsas – un dažādas situācijas, skenējot šīs ķermeniskās sajūtas, var saņemt ļoti daudz atbilžu.
