Ir cilvēki, kuri smako pēc nelaimes.
Starp tiem ir arī cilvēki, kuri iet personības izaugsmes ceļu, nodarbojas ar sportu un jogu. Dažkārt viņi tēlo, ka viņiem viss ir kartībā un cenšas sevi uzmundrināt. Taču, kā zināms, savu smaržu cilvēks nejūt – to just var tikai no malas.
Uzdrīkstos minēt, ka iemesls tam ir pūstošās zināšanas. Kad zināšanu un informācijas daudzums daudzas reizes pārsniedz to pielietošanas praksē daudzumu, tas izsauc informātisko intoksikāciju. Tā, savukārt, noved pie enerģētiskajiem aizsprostojumiem un trūdēšanas.
Ja tu saprati, līdz sirds dziļumiem saprati, bet nedari (prātuļojumi, loģiskie spriedumi neskaitās) – zināšanu enerģētika sāk “sastāvēties” un izsauc iekšēju disbalansu un pastavīgu neapmierinātību.
Un, turklāt, vēl mūsu bioloģija – spēja formēt savus ieradumus darbībās un sajūtās, ja tie atkārtojas kaut vai mēneša garumā – tad nelaimes smaka kļūst par tavu ikdienišķo dzīves vidi.
Tāpēc arī saka: apzinātā pašizaugsmē nav atpakaļceļa. Ja esi ielaidis sevī zināšanas, esi tik laipns un pielieto tās praksē. Iedarbības spēks ir atkarīgs no tās informācijas uzsūkšanās dziļuma, kuru mēs pielietojam. Virspusējā līmenī šīs parādības praktiski nav ieraugāmas un nav tik kaitīgas.
Taču, jo gudrāks cilvēks, jo vairāk viņš spējīgs saprast, jo dziļāk iekļūst informācija un šie procesi ir neatgriezeniski.Man arī savulaik nācās atmazgāt savu personīgo kodolu no visādām nejaucībām, kas sakrājušās ilgu gadu laikā, bezgalīgi cenšoties uzstiept realitāti manam gaidu karkasam. Šodien es uz pasauli skatos tikai caur jautājuma “Kā?” prizmu. Kā atmazgāt sevi no nelaimes un pārstāt smirdēt pēc savas iekšejās sāpes?
No šīs kaites ir jāārstējas kompleksi, jo līdztekus tiešajiem iemesliem, diezgan spēcīgi strādā tāds faktors, kā ieradums. Ķermeņa mehāniku ar “sapratīgiem slēdzieniem” neizmainīsi. Ir nepieciešamas mērķtiecīgas darbības, kas maina iesīkstējušos uzvedības šablonus.
0. Nelaimēm ir slikta smaka un apkartējie to jūt.
“Nulles” punkts ir tā fāze, bez kuras visām pārējām nav nekādas jēgas.
Sākumā ir svarīgi saprast (jā, tieši ielaist sevī), cik tas ir pretīgi, būt nelaimīgam cilvēkam.Tieši tāpat, kā tu tiecies pie apmierinātiem un mierīgiem cilvēkiem, tā arī viņi tiecas pie sev līdzīgiem. Nelaimes pievelk vēl vairāk nelaimes, kā apliecinājums tam, ka mana nelaime nav pati nelaimīgākā. Un tikai cilvēks, kurš ļoti vēlas izrauties no šī apburtā loka un pārstāt būt nelaimīgam, ir spējīgs noiet PILNAS ATTĪRĪŠANĀS AR DARBĪBĀM ceļu.
1. Žēlabas – galvenā nots šajā “smaržā”.
Komunikācijā ar cilvēkiem, kuri inficējušies ar nelaimi, pastāvīgi izskan žēlabas. Par pasauli, par sevi, par netaisnīgo dzīvi. Viņiem līdz sirdssāpēm ir žēl savu likteni, kaut arī to cenšas apslēpt pat paši no sevis. Viņus neapmierina ne ekoloģija, ne prezidents, ne valdība, ne kārtējais autors facebook slejās.
Tie, kuri uzbūvēti sarežģītāk, atrod daudz izsmalcinātākus veidus kā sūdzēties un nīdēt, cenšoties ietīt savus argumentus stingrā loģikas sainītī: skat, es jums tūliņ nodemonstrēšu, cik pasaule pret mani ir netaisnīga. Viņiem bieži “nav labi” dažādu iesmeslu dēļ.
Un raksturīgi, ka viņi obligāti citiem par to paziņo. Jāsaka gan, ka visbiežāk viņi paši to neievēro.
Tavā pasaulē ir tikai tas, kurp vērsta tava uzmanība. Viņu uzmanība vērsta uz savas iekšējās sāpes pieradīšanu.Viņi to atrod regulāri. Kā ar to būt? Izdarīt vēl sāpīgāk – pārstāt žēloties un paust savu neapmierinātību VISPĀR. PILNĪBĀ. Pat tad, kad žēloties būtu nopietns iemesls. Pat tad kad “vajag un var”. Pirmajā brīdī psihe pretosies, jo tu centies to izgrūst no ierastās un siltās vietas.
Pirmās divas nedēļas, iespējams, iemeslu žēlabām kļūs daudz vairāk. Tā strādā realitāte, kad notiek apzinātas pārmaiņas – tā pārkārtojas, bet, ja paliekam pie sava, un turpinām veikt pārmaiņas, vētra norimst – un pēc mēneša notiek lūzuma moments. Ideāli – pēc 21 dienas.
Tas pats notiek, kad tu sāc iet uz sporta zāli – sākumā muskuļi sāp no neierastajām slodzēm, bet pēc laika – pierod. Ķermenis transformējas caur sāpēm, un tā ir lieliska pazīme tam, ka strādā. Darbs ar žēlabām ir tas pats, kas muskuļu darbs – ne uz vienu mēnesi, bet – uz visu dzīvi. Tas ir bezgalīgs pārmaiņu ceļš, taču pēc pusgada tu būsi pavisam cits cilvēks.
2. «Tu esi man parādā», – nez no kurienes nolēma nelaimīgais, pirmo reizi dzīvē tevi ieraudzījis.
Ir cilvēki, komunicējot ar kuriem, tu jūties, it kā būtu viņiem kaut ko parādā. Patiesībā tas notiek neapzināti. Vienkārši tā nu ir noticis, ka viņiem parādā ir visi. Sākumā – vecāki, pēc tam – dzīves draugi, tad – bērni, priekšniecība, atkal – prezidents, kur tad bez viņa.
Vai tad tas nav dabiski? Vecākiem jāmīl, jāsaprot, bērniem jāklausa, priekšniecībai jāmaksā, jānodrošina labi darba apstākļi, prezidentam jānodrošina pārticīga, labklājīga dzīve. Kas gan var būt “taisnīgāk” par šo?
Tāpēc, katram gadījumam, arī tu kaut ko esi parādā. Un sajūti to jau pirmajās 15 sarunas minūtēs. Tā, piemēram, domā neprecēta meitene, iepazīstoties ar kartējo puisi un, nesaprotot, kāpēc atkal kārtējo reizi nekas nesanāk. Izsalkuša suņa skats nav seksuāls un rosinošs.
Problēma ir tā, ka nelaimīgs cilvēks domā, ka viņš pārstās būt nelaimīgs, kad viņam CITI kaut ko iedos. Mīlestību, naudu, drošību. Tas viss no nespējas pašam padarīt sevi laimīgu un dalīties savā pārpilnībā ar citiem. Tāpēc viņš arī staigā apkārt tāds nelaimīgs ar savu nabassaiti rokā, meklēdams, kam pieslēgties, no kā padzerties laimi, tā vietā, lai beidzot iepazītos pats ar sevi.
Tev neviens neko nav parādā. Ne mīlēt tevi, ne cienīt, ne saprast, ne – dot naudu. Ko tu pats vari dot šiem cilvēkiem: saviem tuviniekiem, kolēģiem, draugiem, pat prezidentam, lai tev atbildētu ar to pašu?Reiz Himalaju kalnu piekājē, man atklāja patiesību, pēc kuras notiek visi šīs pasaules procesi.
– Sakiet, Svētais tēv, vai tiešām sekss bez mīlestības ir grēks?
– Viss bez mīlestības ir grēks!
Runājām par mīlestību starp vīrieti un sievieti, bet šodien es saprotu, ka šīs domas jēga ir daudz plašāka:
Love is one way traffic. (Mīlestība ir vienvirziena satiksme).
Tas ir TIKAI tas, kas nāk NO TEVIS. Es atceros, toreiz vēl strīdējos, negribēju piekrist, sak` – nav mīlestības bez pretmīlas, tā nav mīlestība u.t.t.. Man atbildēja ar daudznozīmīgu klusumu un viltīgu smaidu. Bija sajūta, ka cilvēks, kurš sēdēja man pretī, skaidri zināja, ka šī frāze nonāks līdz manai apziņai tieši pēc 2 gadiem. Un šī doma viņu uzjautrināja.
Tavā pasaulē ir tikai tas, ko TU DOD. Ja apkārt tev ir iemesli neapmierinātībai – tu pasaulei sūti nelaimes. Vienīgais veids, kā to izlabot – nemeklēt citos, bet izmainīt savu signālu.
Visi mudīgi dušā! Arī profilaksei!
Un nekad vairs neļauj pielipt sev nelaimei!
Autors: Olesja Novikova
Tulkoja: Ginta FS
